17. maijā, kad svin Ugunsdzēsēju un glābēju dienu, Liene kopā ar savu dēliņu ratos devusies pakaļ meitai, kura ciemojās pie draudzenes.

Mājupceļā E. Veidenbauma ielā, kur savulaik darbojās kafejnīca “Annele”, uz ēkas kāpnēm sieviete pamanījusi putnēnu, kuram galva bijusi asinīs. Putns, visticamāk, bija izkritis no ligzdas.

“Pirmo reizi mūžā redzēju tik mazu balodēnu. Viņam caur pelēkajām spalvām vēl bija redzama cāļa pūka,”

stāsta Liene.

Deviņus gadus vecā meita sākusi mammu iztaujāt: “Kāpēc putniņš tur sēž? Kas viņam kaiš?”

Liene: “Atbildēju, ka nezinu, taču jau tobrīd man bija skaidrs, ka putns ir nelaimē un es nevaru viņam vienkārši paiet garām. Sirdsapziņa man nekad nav ļāvusi šādi rīkoties.”

Aizvedusi bērnus mājās, tad steigusies atpakaļ uz E. Veidenbauma ielu, ietinusi putnēnu spilvena pārvalkā, ielikusi mugursomā un traukusies uz aptieku pēc dezinfekcijas līdzekļa un ārstnieciskās ziedes.

“Zvanīju vīram, jo zināju, ka agrāk viņam bija kāmītis, tātad kaut kur ir jābūt būrim. Vīrs neiebilda, jo arī viņš ir tāds pats dzīvnieku mīlis kā es.

Viņš, ierodoties mājās, izlēma, ka balodi sauks par Hulio,”

pasmejas Liene.

Apstrādājusi putnēna brūci, viņa mēģinājusi balodi ar tējkaroti padzirdīt un pabarot ar vārītiem rīsiem. Padzirdīt Hulio izdevies, taču rīsus, lai gan putnēns tos mēģinājis knābāt, norīt nav varējis.

Liene atzīst, ka pirmajās dienās jutusies bezcerīgi, jo šķitis, ka balodis neizdzīvos. Taču drīz vien Hulio sācis ēst papagaiļu barību un ātri atlabis.

“Bet bija problēma, proti, mums mājās ir divi kaķi, kas ir īsteni huligāni.

Pamanot putnu, viņi sāka uzvesties kā traki – ņaudēja, ūsas un lūpas trīcēja. Viņi Hulio nelika mierā, un brīžos, kad putnēnam mācījām lidot, kaķus iespundējam citā telpā.”

Minču dēļ nolemts balodi vest pie Lienes vecākiem uz laukiem, kur varēja putnam nodrošināt lielāku būri. Arī laukos esot kaķi, taču tiem putns ir vienaldzīgs.

Pa vasaru balodis dzīvo būrī nojumē, kur viņam ir kompānija – pundurtrusis un šinšila.

Iestājoties aukstākam laikam, putns pārcelšoties uz iekštelpām. Katru vakaru balodis izlidinās pa istabu, bet ārpus telpām gan jūtoties nedrošs.

Lienes vecāki nosprieduši, ka Hulio lauciniekam ir pārāk smalks vārds, tāpēc nokristījuši par Bali.

Liene: “Mēs pie viņa esam ļoti pieraduši! Balodis gan brīžiem uzvedas kā kobra – saslej spalvas uz kakla, ūjina, kustas kā dejodams un kurkst kā varde.

Var just, ka balodis ir pateicīgs par izglābšanu, viņam vajadzīgs cilvēka tuvums.

Putns mēģina sev pievērst uzmanību, arī raksturiņu mēdz parādīt – kad ir dusmīgs, knābj rokās, īpaši ieraugot cilvēkam uz rokas gredzenu. To viņš atspēries cenšas noraut. Pieļauju, ka tā izpaužas tēviņa tieksmes.

Interesanti, ka viņam patīk cilvēkiem sēdēt uz galvas. Mamma gatavo ēdienu, un balodis mierīgi sēž viņai uz galvas.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.