Pati Liepājas kojās neesmu mitinājusies, tāpēc nevaru spriest par reālajiem apstākļiem tur. Tomēr pārsvarā dzirdētais ir ļoti negatīvs – peles, prusaki, blaktis, pelējums, bojātas dušas durvis, garas rindas koplietošanas telpās un citi brīnumi. Izklausās traģiski.

Grūti iztēloties, ka jaunieši būtu tik piekāpīgi, lai brīvprātīgi turpinātu dzīvot dienesta viesnīcā, kura pašus nemaz neapmierina. Tāpēc, iespējams, ka šīs problēmas neskar visus stāvus, istabiņas un to iemītniekus.

Saprotu, ka faktors var būt arī tas, ka šiem jauniešiem vienkārši nav citu variantu.

Dzīvokļu īre nav lēts prieks, un visizdevīgāk ir īrēt lielāku dzīvokli vairākiem cilvēkiem. Bet, piemēram, citi jaunieši skaidro, ka uz Liepāju atnākuši no citas pilsētas un šeit nevienu nepazīst, tāpēc šī opcija atkrītot.

Lai gan uz savas ādas neesmu izbaudījusi Liepājas koju pieredzi, esmu padzīvojusi Latvijas Universitātes kopmītnēs Rīgā. Jāsaka, ka tobrīd tā bija labākā LU dienesta viesnīca. Istabiņas bija izremontētas, un visas pārējās koplietošanas telpas bija samērā labā stāvoklī.

Protams, rindas uz ēdiena pagatavošanu virtuvē un dušām ir neizbēgamas neatkarīgi no tā, cik labas ir kopmītnes. Tāpēc tieši šī problēma nav attiecināma vienīgi uz Liepāju.

Ganību ielā esošās kopmītnes jau gadiem kritizētas, tajās esošie dzīvošanas apstākļi iztirzāti ne tikai vietējos, bet arī nacionālajos medijos.

Tāpat jau gadiem no apsaimniekotāja tiek saņemti solījumi vietu sakārtot, uzlabot.

Beidzot arī tiek realizēts ilgi gaidītais remonts, bet, neskatoties uz to, ka vizuāli daži stāvi tik tiešām izskatās labāk, ik pa laikam gaismā vienalga nāk kāda studenta neapmierinātība.

Kāda kopmītnēs dzīvojošā studente atzīst, ka pašai nav nācies saskarties ar blaktīm, taču dzirdējusi citu tur dzīvojošo pieredzi ar šiem kukaiņiem. Medijos par šo ziņoja gan 2014., gan 2020. gadā, kas norāda, ka, ja runām var ticēt, ar to cīnās jau sen.

Apsaimniekotājs atzīst, ka sūdzības par prusakiem un pelēm saņemtas septembrī, lai gan paši neko nav redzējuši.

Pārstāvji apstiprina, ka ir līgums arī ar kukaiņu indētājiem un dezinfekcija notiek regulāri, taču katru rudeni problēma sākas no jauna.

Ja regulāri notiek to indēšana, rodas jautājums: kāpēc kukaiņi turpina atgriezties?

Problēma sāk šķist ne tikai mūžīga, bet arī neatrisināma. Vai tiešām pie kukaiņu un peļu esamības dienesta viesnīcā vainojami paši studenti? Iespējams, ka problēma tiešām radās jau ļoti sen un vairāku gadu laikā vienkārši nav izdevies ar to tikt galā.

Ja līdz šim nav izdevies atklāt, kāpēc katru rudeni viss sākas no jauna, vai maz ir cerība, ka tas kādreiz mainīsies? Tomēr žēl to jauniešu, kuriem tagad jāsadzīvo ar citu radītajām sekām.

Zinu, cik grūti ir pamest mājas un sākt patstāvīgu dzīvi kojās, tāpēc ceru, ka Ganību ielā kādam reiz izdosies visu līdz galam sakārtot.