liepajniekiem.lv
Lai, relaksējoties pie akvārijiem, nepazustu pamats zem kājām, ģimenē ir arī pieci kāmīši, kaķis un suns.
Tēta garadarbs
“Akvāriju stāsts ir mazliet bēdīgs. Ar tiem kādreiz nodarbojās mans tētis. Jau pirms manas dzimšanas 80. gados viņam bija vairāki lieli akvāriji. Bet 90. gadu sākumā ar tiem bija finansiāli grūti nodarboties.
No lieliem apjomiem pārgāja uz mazākiem. Un tā īsināja, īsināja, kamēr palika viens 40 litru akvārijs.
Diemžēl pagājušogad tētis aizgāja taisaulē. Un pāri palika vien viņa zivtiņas. Pēc visām bēdām atcerējos un savācu,” par to, kā viss aizsācies, stāsta liepājniece.
Gribējusi, kā labāk, tāpēc uzreiz iegādājusies lielāku akvāriju. Tad sākusi vairāk interesēties par zivju kopšanu.
Santa neslēpj, ka
sākumā saskārusies ar tipiskām jauniņo kļūdām – aizaugušiem stikliem, nedzidru ūdeni, nepareizu grunti, keramiskām slēptuvēm.
Palīdzību meklējusi gan dažādos interneta forumos, gan feisbuka grupās.
Daudzi gan sava skaistā akvārija noslēpumus neizpauž, tāpēc Santa izjūt lielu pateicību pret tiem, kas neklusēja un ievirzīja pareizajās sliedēs.
Tur arī sapratusi, ka gruntij jābūt maksimāli dabīgai, tāpēc pašlaik divos no sešiem akvārijiem izmanto granulētu zemi jeb soilu, bet pārējos – dabīgo grunti.
“Mācos no savām kļūdām,” atzīst uzņēmīgā saimniece.
S. Voronova lēš, ka pagāja gandrīz gads līdz brīdim, kad savās spējās, prasmēs un zināšanās ieguva pašpārliecību.
“Tēva zivis savācu pagājušās vasaras sākumā. Teiktu, ka visas savas kļūdas apzinājos vien šajā pavasarī.
Sākumā nesapratu, kāpēc bija, piemēram, bakteriālie uzliesmojumi. Tagad zinu, ka akvārijā lieki nevajag līst.
Kad sākam mainīt augus, dekorācijas vai ko citu, mainās arī akvārija bioloģiskais stāvoklis, rodas slimības, baktērijas.
Galvenais ir arī tikko nopirktas zivis nelaist uzreiz akvārijā, jo mēs nezinām, kā tās ir pārcietušas ceļu, kādas slimības viņām ir. Tāpēc visas iziet karantīnu.”
Vairāk nekā 200 zivju
Izrādījies, ka tēta zivis nemaz īsti kopā nedrīkstēja dzīvot, tāpēc arī iegādājusies papildu akvārijus. Savukārt citām tilpums bijis par mazu.
Piemēram, mantotajam bruņu samam nepieciešami vismaz 200 litri. Tagad viņš tīri labi iedzīvojies 190 litru akvārijā, kuru Santa iegādājās lietotu.
Zivtiņas sadalot pa tām atbilstošajām mājvietām,
šķitis, ka akvāriji ir patukši, tāpēc niezējuši pirksti piepirkt klāt vēl ko krāsainu, interesantu.
Ne vienmēr pirkumi bija veiksmīgi. Liepājniece pastāsta, ka, piemēram, skalārijas viņai pie sirds negāja, tāpēc tās atdevusi.
Tā feisbuka grupās mēdzot darīt – kāds zivis dāvina, cits samaina.
“Man ir arī garnelītes. Gribējās drusciņ no visa. Gliemezīši gan lielajā akvārijā nedzīvo, jo man ir tetradoni. Tādi divi mazi ar četriem zobiem, kas ēd gliemežus.
Tie ir arī vieni no retajiem zivju pasaules iemītniekiem, kuriem ir acu muskuļi. Viņi kustina actiņas – parasti lēni, mierīgi visu apskata.”
Saimniece lepojas arī par saviem vairāku šķirņu ancistrusa kārtas samiem. Tos lielākoties iegādājusies Lietuvā, jo Liepājā, lai gan samus var nopirkt, tie nav interesantās krāsās.
Santa atzīst, ka Liepājā piedāvājums nav pietiekami liels. Sapazinusies ar cilvēkiem, akvāriju entuziastiem, kas viņu iepazīstina arī ar jaunām zivju šķirnēm, tāpēc uz Lietuvu brauc jau ar konkrētu iepirkuma sarakstu.
Savas mīļākās zivis ‘Galaktikas rasboras’ viņa meklēja pusgadu, līdz tās atrada Rīgā.
Citos akvārijos mīt gan gupijas, gan gliemeži, mazas līdaciņas un mazuļi, kuriem ir inkubācijas periods.
“Es vienu brīdi saskaitīju, ka bija pāri 20 šķirnēm un vairāk nekā 200 eksemplāru, bet, tā kā zivtiņas visu laiku vairojas, es vairs vienkārši neņemos tās skaitīt!” viņa smej.
Pagaidām gan neko vairs kvantumos nepērk, taču sapni par vēl kādu samiņu nav atmetusi.
Līdz šim dārgākā zivs bijusi ancistrusu dzimtas L091 jeb ‘Leporacanthicus triactis’. Tā maksāja 50 eiro, taču Santa gribētu iegādāties arī citas, piemēram, zvaigžņu ancistrusu, kas ir melna ar baltiem punktiņiem un zilu spuru.
Visiem akvārijiem daļu ūdens viņa maina reizi nedēļā. Santa lēš, ka parasti tīrīšana ievelkas divas dienas, jo visu vienā nevar paspēt.
Darāmo darbu sarakstā – ūdens noliešana, filtru iztīrīšana, grunts sūknēšana, ja tas nepieciešams, un ūdens saliešana. Dažkārt jānotīra arī stikli, jo tie mēdzot aizaugt.
Viens akvārijs varot aizņemt līdz divām stundām.
Regulāri jānodarbojas arī ar ūdens augu ravēšanu un pārstādīšanu, tāpēc akvārijs katru mēnesi izskatoties citādāk.
“Ravēšana notiek visu laiku. Un tad augus var arī atdod tālāk. Kad augs sasniedz ūdens līmeni, virsma vairs nekustas, bet ūdenim ir jācirkulē un jākustas.”
Kādreiz Santa bija pārliecināta, ka viņai nekad nebūs akvārijs, jo tam negribēja veltīt pārlieku daudz laika. Taču līdz šim neko nenožēlo, tieši pretēji – jauno hobiju ļoti iemīļojusi.
“Tagad, ja būtu paps, es varētu visas viņa kļūdas atrisināt. Žēl, ka tēvs šo visu neredz, viņš būtu šokā.”
Ķepaiņi dinamikai
Lai mājās nebūtu pilnīgs miers un klusums, ģimenē ir arī vairāki grauzēji un pāris ķepaiņi. Vismazākās rūpes prasa kāmīši, norāda S. Voronova.
Pieci kāmīšu būri atrodas dēlēna istabā, tas esot viņa stūrītis. Jautājot, vai puika pats arī viņus kopj, mamma smaidot atbild:
“Dēls apbrīno. Var papaijāt, pabarot, bet kopšana ir mana atbildība.”
Darbs gan neesot grūts – vienreiz mēnesī jāiztīra būri un jāieklāj jaunas skaidas. Grauzēji ļoti novērtē, ja skaidu slānis ir īpaši biezs, jo viņiem patīk tur ierakties un gulēt, stāsta Santa.
“Tās bija dēla vēlmes. Sākās viss ļoti vienkārši – nopirkām divus kāmīšus. Bet pēc tam izrādījās, ka tas bija pāris! Un nu jau ir vairāk par diviem,” viņa smej.
Tāpēc tagad arī ir tik daudz būru – lai vairs nevairojas. Diemžēl arī viena dzimuma pārstāvji īsti labi nesatiekot, tāpēc arī tos nākas šķirt.
Kāmīši īpaši ieinteresējuši ģimenes vecāko mīluli – 14 gadus veco kaķi Mūsiņu. Iesākumā ķepainis kādu būri pat novilcis pie zemes, tagad gan iemācīts, ka tā var iekulties nepatikšanās, tāpēc labāk apbrīno no malas.
Santa pastāsta, ka vienreiz viens no grauzējiem bija pamanījies aizmukt un paslēpties aizkaros. Brīnumainā kārtā gan palika dzīvs, neviens no nagaiņiem nebija ticis viņam klāt.
Mūsiņš nav no bužināmajiem kaķiem – rokās tik viegli nedodas.
Toties pats labprāt lēnā garā pieiet pie ciemiņiem un iepazīstas.
Saimniece atklāj, ka mīlulim pat ir sava shēma. Viņam vajag saošņāties deguniem. Arī saimniekus mēdz pabakstīt gan ar degunu, gan ķepu, ja vēlas kādu gardumu.
Santa stāsta, ka pirms 14 gadiem, kad izvākusies no vecāku mājām, sajutusies nobriedusi mājdzīvniekam.
Tolaik strādājusi maiņu darbu, tāpēc suns nebija iespējams. Ilgi pētījusi sludinājumus, līdz uzgājusi Mūsiņu. Kaķis jau pāris mēnesīšos bijis liels, viņa atceras. Arī tagad ķepainis ir lielākais no abiem pūkaiņiem.
Ar jorkšīras terjeru Žujēnu viņš satiek labi. Dažreiz abi pat guļot viens otram blakus, taču tad suņukam jāsavalda mēle, jo Mūsiņš nekādu bučošanos nepacietīs.
Santa joko, ka Žujēnam tas nākas grūti –
mīlulis labprāt kārtīgi nosiekalo visus, jo ir ļoti mīlošs, uzticīgs.
“Viņam decembrī paliks trīs gadi. Es visu laiku sapņoju par maziņu jorkšīru, bet bija diezgan liela problēma tādu Liepājā atrast. Bija arī bail, kā mūsu lielais kungs – kaķis – reaģēs uz suni.
Bet pagadījās sludinājums tepat Liepājā, un izdomājām, ka riskēsim. Sākumā bija, kā bija, bet tagad ir labi!”
Mīļākais kārums Žujēnam ir ābols. Liepājniece pastāsta, ka suns savu tiesu pieprasa katru dienu.
Dārza labumus ģimene tur uz palodzes, ja nē, viņš nozagšot ne tikai ābolus, bet arī kartupeļus un citus augļus un dārzeņus, kas viņam iet pie sirds.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
