Gan šo faktu apstiprina, gan A. Ozoliņas bēdīgo dzīves nogali portālam liepajniekiem.lv atklāj liepājniece Ausma Aldermane, kura bērnībā dzīvoja šai pašā namā.

Mazā Ausma kopā ar mammu ievācās Ganību ielas 50. namā 1945. gadā. Viņa atceras, ka A. Ozoliņa cītīgi kopusi dārzu pie mājas, lai arī pie padomju varas tas vairs nebija viņas īpašums.

Tur auga divas bumbieres, trīs ābeles un ķirši. Viss augļu dārzs vēlāk gājis bojā.

“Ozoliņš nebija nekāda vārga rīkstīte, tas bija no kokaudzētavas atvests un kārtīgi iestādīts ozols,” norāda A. Aldermane.

Tas varēja būt 1951. gads, kad pati savām acīm redzējusi, kas notika ar kādreizējo namsaimnieci.

“Viņu ar varu aizveda uz nespējnieku namu Iļģos.

Anete Ozoliņa pretojās un sauca, ka neviens viņai nedrīkst atņemt māju, jo nodokļus esot maksājusi. Viņu ievilka mašīnā,” atceras A. Aldermane.

Abas ar mammu pāris reizes apciemojušas Ozoliņas kundzi pansionātā. Vienā viesošanās reizē viņām pateikts, ka sieviete pirms dažām nedēļām mirusi.

Visdrīzāk jau 1952. gadā, jo A. Aldermane atminas, ka togad gājusi pirmajā klasē.

Kur tieši Anete Ozoliņa apbedīta, nav zināms, jo viņa guldīta kopējā kapā.

“Mūs aizveda un parādīja – tādā žogmalē varēja redzēt, ka nesen ir rakts. Nespējnieku namā jau daudz cilvēku mirst, droši vien glabāti vairāki reizē,” spriež liepājniece.

“Tur nav ne kapa, ne piemiņas zīmes. Taču viņai vismaz ir ozols, stāv viņas piemiņai.”

Vēlāk mammai piešķirts cits dzīvoklis, jo šī māja bija nonākusi avārijas stāvoklī. A. Aldermane atceras, ka ēka vēl ilgi stāvējusi tukša, bet nenograuta.

“Braucot garām pa Ganību ielu, vienmēr skatījos uz mūsu māju. Mamma aizbraucot bija atstājusi aizkarus mūsu logos,” viņa stāsta. “Šī māja man vēl tagad sapņos rādās.”

Konkursa finālisti publicēti vietnē eiropasgadakoks.lv, nobalsot par kādu no tiem var līdz 15. decembrim.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.