liepajniekiem.lv
Turklāt ar vienu šāvienu izdevās nošaut divus zaķus – piedzīvojumu ar ceļabiedru nolēmām sākt vienā no skaistākajām Eiropas pilsētām Portu, kas jau sen bija mans kārotais galamērķis.
Kardiotreniņš vecpilsētā
Novembra beigās Portu mūs sagaida neviesmīlīgi – ar lietu un drēgnumu, tāpēc pirmajā vakarā ieceri doties pilsētas izpētes pastaigā atliekam uz nākamo dienu.
Tā vietā nolemjam iepazīt vietējo garšu – sviestmaizi francesinha, kas ir populārākais Portu ēdiens. Dodamies uz mākslīgā intelekta rīka ieteikto kafejnīcu, kurā pasniedzot vislabākās sviestmaizes pilsētā.
Francesinha ir daudzslāņaina sviestmaize ar dažādu veidu gaļu un desu. Tā pārlieta ar mērci, bagātīgi noklāta ar izkausētu sieru, bet virspusē cepta ola (porcija izmaksā padsmit eiro atkarībā no pildījuma).
Ēdiens ļoti sātīgs un kaloriju skaitītājiem gaužām nepiemērots. Man tā īsti pie sirds negāja, lauvas tiesa sviestmaizes tā arī palika uz šķīvja.
Galvenā atziņa pēc pirmā Portu aizvadītā vakara – šeit daudzviet smaržo pēc ceptiem kastaņiem, kurus tirgotāji grauzdē uz ielas, un
turpmākās divas dienas, ko paredzēts aizvadīt šajā pilsētā, būs īsts kardiotreniņš kalnainā reljefa dēļ.
Nākamais rīts uzaust saulains, diena solās iesilt, pārsniedzot +20 grādu atzīmi. Laika starpība Portugālē un Latvijā ir divas stundas, tāpēc pēc vietējā laika sirojumus pa vēsturisko centru sākam jau agrā rītā.
Izstaigājam galveno Portu iepirkšanās Svētās Katrīnas ielu, kur atrodas vismaz divi šīs pilsētas ceļvežos minētie apskates objekti – Dvēseļu kapela un ikoniskā, vēsturiskā kafejnīca “Majestic”.
Tā tiek uzskatīta par vienu no desmit skaistākajām kafejnīcām pasaulē.
Pilsēta ir ļoti bagāta ar veco arhitektūru, dievnamiem, gleznainiem parkiem utt. Taču
viskrāšņākā rota ir tās vizītkarte – Doru upe, ko šķērso seši tilti, no tiem slavenākais ir Dona Luisa I divstāvu tilts un Gustava Eifeļa uzbūvētais Donas Marijas tilts.
Iespaidīgais divstāvu tilts Portu savieno ar portvīna industrijas centru Vila Nova de Gaija.
Tieši tur, Doru upes kreisajā krastā, atrodas valsts labākās portvīna fabrikas un portvīna pagrabi, bet no krastmalas paveras brīnišķīgs skats uz Portu un tās upmalas rajonu Ribeiru, kas nosētsar āra kafejnīcām, krodziņiem un tirgotavām.
Dažādu skata punktu upes abos krastos ir ne mazums, piemēram, “Jardim do Morro” līdzās Dona Luisa tiltam, kur vakaros ļaudis pulcējas, lai vērotu saulrietu. Arī skats no tilta uz abiem upes krastiem ir elpu aizraujošs.
Pēdējā vakarā, ko aizvadām Portu, uz šī tilta, pa kuru nemitīgi plūst ļaužu straume, vērojām savdabīgu naudas pelnīšanas veidu, proti,
jaunieši tūristiem piedāvāja izklaidi – par samaksu viņi lec lejā no tilta. Pārdesmit minūšu laikā divi jaunieši lēca ūdenī vairākkārt.
Ja nav mērķa gulšņāt viesnīcā, tad divas trīs dienas ir pilnīgi pietiekamas, lai apskatītu galvenās Portu vietas, ko ceļvežos iesaka kā “noteikti jāredz”.
Apskatījām gan Sao Bento vēsturisko dzelzceļa staciju, kuras iekštelpas rotā iespaidīga izmēra flīžu panno, slaveno “Livraria Lello” grāmatnīcu, tiesa gan, tikai no ārpuses, jo pēc intensīvās kāpelēšanas augšā, lejā vairs nebija spēka stāvēt garā rindā.
Apmeklējām tirdziņus, izbraucām ar trošu vagoniņu, funikulieri, sameklējām iepriekš bildēs redzēto namu, kuras stūri rotā mākslas darbs – liels trusis, kas darināts no pilsētā savāktajiem pārstrādātajiem materiāliem un atkritumiem utt.
Atšķirībā no Lisabonas, kas apmeklēta iepriekš, Portu ielās nesastapām nevienu tirgoni, kas uzbāzīgi piedāvātu apreibinošas vielas, taču arī šajā pilsētā ir daudz bezpajumtnieku, kas savas migas ierīkojuši pat pie Nacionālā teātra durvīm.
Latvijas – tas ir paldies!
Aptuveni divu stundu ilga lidojuma attālumā no Portu nokļūstam Madeirā. Ārpus tās lidostas izvietotā biste jau pavēsta, kurš ir šīs salas galvenais cilvēks – Krištianu Ronaldu, protams!
Šīs futbola superzvaigznes vārdā nosaukta arī pati lidosta.
Futbolists dzimis un audzis Madeiras galvaspilsētā Funšalā, kur rezervēta arī mūsu naktsmītne. Ierodoties tajā, priekā iesaucos –
tās nelielā teritorija atgādina botānisko dārzu.
Palmās gatavojas banāni ķekaros, koks pilns ar avokado augļiem, zied bugenvilejas un citi krāšņi augi.
Taču vislielāko sajūsmu raisa fakts, ka naktsmītne ir kalnā un turpmākās sešas dienas uz skaisto pilsētu okeāna krastā varēšu noraudzīties no augšas, vērojot, kā no ostas katru vakaru tālēs dodas iespaidīgie kruīza kuģi un kā tumsā Madeira iemirdzas neskaitāmās gaismiņās.
Šī sala patiešām ir īstena tropu paradīze – ļoti zaļa un krāšņiem dabas skatiem bagāta – kalni, kas ļauj aizsniegties līdz mākoņiem, ielejas, ūdenskritumi, dabiskie baseini.
Krāšņās ainavas var baudīt daudzās pārgājienu takās ar dažādām grūtību pakāpēm.
Neplānoti izvēlējāmies vienu no tām – pašu vieglāko jeb 1,8 kilometru garu taku, kas ved no kalna lejup. Sasniedzot finišu, gan secinājām, ka šī taka nepiedāvā diez ko iespaidīgus skatus, tāpēc nolemjam pārgājienu turpināt, mērojot trīs kilometru garu maršrutu, kas sola noslēgties pie ūdenskrituma.
Mūsu gaidas piepildījās, un redzētais ūdenskritums bija katra noietā soļa vērts.
Taču nebiju aizdomājusies, ka atpakaļceļš būs pamatīgs kāpiens kalnā. Tad arī, šķiet, pirmo reizi tā pa īstam sapratu, ko nozīmē teiciens “sirds pa muti lec laukā”.
Madeirā tirgotavās nopērkami tādi eksotiski augļi, par kuru esamību līdz šim nebiju dzirdējusi, piemēram, ābolu banāni. Pēc paskata banāns kā banāns, bet garšojot pēc ābola (es teiktu – mazliet).
Tirgotājs, no kura iegādājāmies šo augli, apjautājās, no kuras valsts esam ieradušies. Uzzinājis, ka no Latvijas, viņš brīdi apdomājās un tad skaidrā latviešu valodā noteica: “Latvijas – tas ir paldies!”
Lai arī no dzimtenes drēgnā un nemīlīgā rudens bijām nonākuši atpakaļ vasarā, ātri vien sapratām, ka
šajā salā būtu grēks ilgstoši zvilnēt pie baseina, jo šeit ir tik daudz, ko redzēt un izbaudīt.
Ir arī vērts aizstaigāt vismaz līdz vienam muzejam – CR7. Ja nav vēlme pirkt biļeti, lai aplūkotu Ronaldu daudzās trofejas, tad muzeja ārpusē var apskatīt futbolista slaveno bronzas skulptūru, uz kuru pirms vairākiem gadiem ļaundari ar krāsu uzpūtuši viņa konkurenta Lionela Mesi uzvārdu.
Pasaulē ir daudzas skulptūras, kuras nesot veiksmi, ja tām pieskaras. Kurās vietās statujām visbiežāk cilvēki pieskaras, var redzēt pēc nopulētā zeltainā spīduma.
Droši vien nav grūti uzminēt, kura ķermeņa daļa Ronaldu statujā nopulēta visspožāk. Ne velti šo skulptūru mēdzot dēvēt par “zelta olām”.
Vai es pieskāros statujai? Protams! Cerībā, ka uz atgriešanos Madeirā ilgi nebūs jāgaida.
Uzziņai
> Ēdiens Madeirā ir ļoti garšīgs. Viens no tradicionālajiem ir “Picado Madeirense” – kubiņos sagriezta cepta liellopa gaļa, sautēta kopā ar šampinjoniem. Pasniedz kopā ar frī kartupeļiem.
Var izvēlēties mazo, vidējo, lielo porciju. Vidējā (cena ap 22 eiro) paredzēta diviem ēdājiem, ar lielo (tā izmaksā vien dažus eiro dārgāk) vēderu var piepildīt ģimene, piemēram, divi pieaugušie un divi bērni.
> Ieeja Krištianu Ronaldu muzejā maksā 5 eiro.
> Noteikti vērts nobaudīt tradicionālo salas dzērienu ponču, ko piedāvā dažādās garšas variācijās.
Vēl viens oriģinālais vietējais kokteilis ir “Nikita”, kura sastāvdaļas gan nevieš uzticību, proti, tas faktiski ir saldējuma kokteilis ar alu vai vīnu, vai abiem šiem dzērieniem kopā.
> Madeirā un Portu pieejami “Bolt” taksometru pakalpojumi, un brauciena izmaksas ir diezgan draudzīgas.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
