Tas notika, neskatoties uz to, ka Kremļa boss solīja spēcīgu atbalstu, un pats Asads reiz teica, ka viņš nepametīs valsti, kā savulaik Janukovičs Ukrainu.

Jā, tieši pēc cieņas revolūcijas Ukrainā un prezidenta Viktora Janukoviča bēgšanas no Ukrainas 2014. gada februārī Asads paziņoja, ka nepametīs valsti:

“Nododiet Vladimiram Vladimirovičam Putinam, ka es neesmu Janukovičs, es nekur nebraukšu.”

Ir pagājuši kādi desmit gadi, un tagad Ukrainas un Sīrijas diktatori kopā dzers šņabi kaut kur Barvikhas ciemā pie Maskavas un apraudās savus zelta laikus.

Ik pa laikam Asads pēc Putina pavēles dosies ēterā Krievijas televīzijas kanālos un runās par zaimojošo apvērsumu savā valstī, nosodīs starptautisko imperiālismu un publiski lūgsies par Krievijas prezidentu. Viss būs tieši tāpat kā ar Janukoviču.

Tas ir, viņš būs tas pats papagailis zelta būrī, atkārtojot visu, ko īpašnieks viņam būs mācījis.

Atgādināšu, ka 2013. gada tautas nemieru cēlonis Ukrainā bija tieši Viktora Janukoviča atteikšanās no Eiropas integrācijas politikas un vēl ciešākas tuvināšanās Krievijai.

Ukraiņiem tas nepatika, un viņi izgāja protestēt. Toreiz gāja bojā vairāk nekā simts cilvēku, bet valsts aizstāvēja savu brīvību.

Bet Putins ar to nesamierinājās un sāka desmit gadus ilgušo karu pret Ukrainu. Sākumā tā bija Krimas un Donbasa daļēja aneksija, un 2022. gadā sākās pilna mēroga iebrukums.

Ukraina joprojām cīnās par savu brīvību…

Kaut kas līdzīgs tagad notiek Gruzijā. Valsts, kuru ļoti mīlu, kuru esmu bieži apmeklējis un kurā man ir daudz labu draugu. Bet es teicu saviem draugiem, ka es nebraukšu uz jūsu valsti, kamēr to pārvaldīs Kremļa marionetes.

Principa pēc es tagad nedzeru Gruzijas vīnu vai savu iecienīto “Nabeglavi” minerālūdeni. Jā, tas ir mans mazais savdabīgais protests.

Tagad arī Gruzijas tauta cīnās pret valsts vadības atteikšanos no Eiropas kursa un pret tuvināšanos Krievijai. Es nezinu, kā šī konfrontācija beigsies.

Pat ja cilvēki zaudēs šo cīņu, esmu pārliecināts, ka paies daži gadi un cīņa atsāksies, un lepnā gruzīnu tauta uzvarēs, un arī Kremļa gruzīnu “sešinieki” bēgs uz Krieviju.

Daudzi cilvēki man var paprasīt… nu, ko šī cīņa jums deva? Tikai bēdas, ciešanas, postu… Būtu varējuši dzīvot mierā, ja savulaik būtu nonākuši Krievijas pakļautībā.

Jā, ja nebūtu ukraiņu uzvaras 2014. gadā un Janukoviča bēgšanas, mūsu valstī droši vien viss būtu mierīgi. Mūs sauktu par Ukrainu, bet mums nebūtu savas valsts. Mēs būtu ukraiņi, bet patiesībā kļūtu par nebrīviem haholiem (tā mūs pazemojoši mīl saukt krievi).

Droši vien daudziem cilvēkiem tas būtu pieņemami. Bet ne visiem. Un ne man. Dzīvot mierīgi un pārticīgi nenozīmē dzīvot brīvībā. Ir slikti, ka daudzi cilvēki to vēl nav sapratuši.

Oleksandrs Grinka, žurnālists