liepajniekiem.lv
Līdz šim tāds vēl nav atrasts, un vietējo iedzīvotāju vidū klīst bažas, ka ēka paliks par kārtējo pamesto vēstures liecību – muzejs no tās izvāksies, apkure tiks atslēgta, un neviens par bijušā tehnikuma ēku vairs nerūpēsies.
Apsaimniekotājiem interese ir
Dienvidkurzemes Kultūras pārvaldes vadītāja Linda Pričina daļēji kliedē satraukumu, norādot, ka muzejs pils ēkā, visticamāk, atradīsies vēl līdz maijam, taču neslēpj, ka tas no pils tik tiešām izvāksies.
“Pirmkārt, mēs nevaram domāt tikai par ēku, ir jādomā arī par tiem cilvēkiem, kas tur strādā.
Pili apkurinot, iekštelpās ir tikai 12, 13 grādi. Otrkārt, mēs arī saprotam, ka šo ēku nevaram uzturēt. Mums nav tādu līdzekļu.”
Savukārt tas, cik ilgi ēkā tiks nodrošināta apkure, vēl nav zināms, norāda L. Pričinas vietnieks Gundars Venens. Šobrīd prioritāte ir lemt par nākamā gada budžetu un muzeja iekārtošanu jaunajās telpās.
Kultūras pārvaldes vadītāja gan cer, ka līdz pavasarim būs izdevies atrast jaunu pils apsaimniekotāju.
“Mums šobrīd pašiem ir juridiski jāsaprot, kā mēs to [norīkot apsaimniekotāju] varam izdarīt, jo tā nav pašvaldības ēka. Tā ir valsts ēka, kas ir nodota pašvaldības rīcībā,” viņa nešaubās, ka, sakārtojot formalitātes, jaunu saimnieku izdosies atrast.
“Interese ir diezgan liela, zvanīja daudzi. Kāds bija pārpratis, ka tas ir darba sludinājums, bet viena daļa nāca ar skaidru redzējumu par to, ko vēlas.”
Nākamgad Kazdangas muzejs atradīsies pagasta pārvaldes un kultūras nama otrajā stāvā, kur bibliotēka.
Muzeja vadītāja Solvita Janvāre atzīst, ka līdz šim neviens priekšmets no pils vēl nav iznests, un to, kad reāli sāksies pārvākšanās darbi, neņemas spriest.
Pašlaik gan muzejs apmeklētājiem slēgts.
Muzejs kļūs mazāks
Jautājot, vai arī S. Janvāre saredz nepieciešamību pārcelties uz jaunām telpām, viņa neslēpj pārdomas: “Ja es paskatos no profesionālā viedokļa, kā darbinieks, tad apstākļi ziemas laikā šeit nav tie labākie.
Šis nav pirmais gads, kad mums jāseko līdzi temperatūrai un mitrumam, kā arī apkures nodrošināšana prasa ļoti lielas izmaksas.
Pils ir ļoti veca, un ir nepieciešami lieli ieguldījumi apkures sistēmas, jumta un logu sakārtošanā, kas uzlabotu siltuma saglabāšanu telpās.
Protams, kurš gan negribētu palikt pilī, to uzturēt un ar to lepoties. Bet jāņem vērā, ka šobrīd tas diemžēl nav iespējams. Tas nav labi nedz priekšmetiem, nedz arī cilvēkiem, kas šeit uzturas.”
Jaunajām telpām gan ir ierobežota platība, tāpēc viens no grūtākajiem uzdevumiem būs veikt inventarizāciju un kārtīgi izvērtēt, vai viss paņemtais tiešām ir vajadzīgs.
Tāpat jāparedz telpas arī muzeja darba veikšanai, krājumiem un to apstrādei.
“Jāskatās arī, ko mēs varam darīt, lai piesaistītu apmeklētājus.
Mans personīgais novērojums ir, ka pašlaik pils ir primārais apskates objekts un muzejs ir pievienotā vērtība. Tagad viesi būs jāpiesaista pašiem. Domāju, ka vairāk rīkosim muzeja pedagoģiskās nodarbības bērniem,” lēš vadītāja.
Priekšā gan vēl ir akreditācijas process, tāpēc nākamgad darbu netrūks.
Vietējie neizglābs
Pati būdama kazdandzniece, S. Janvāre neslēpj, ka vietējo lielākās bailes ir ēkas pilnīga pamešana novārtā, tās neapsaimniekošana.
“Kazdangas pils un tās parks ir mūsu simbols,”
viņa neslēpj, ka visa problēma slēpjas naudā un tajā, ka vietējiem nav detalizētas informācijas par to, cik īsti izmaksā ēkas uzturēšana. Un tas rada iespaidu, ka pašvaldības rīcība nav pamatota.
“Visiem vajag pili, bet, kad paprasa, kādu tālāko darbību viņi te redz un ko mēs paši varētu darīt, skaidras atbildes nav nevienam. Man pašai arī ir idejas, bet tas viss prasa līdzekļus.
Drīzāk vajadzētu vienu cilvēku, kas nāktu ar kārtīgiem ieguldījumiem, nevis simts ar maziem kapitāliem, jo visi nekad nevienosies.
Ceru, ka kāds atradīsies, jo pili vēl var glābt, tur var darboties.”
Viņasprāt, pagasts vienkārši nav spējīgs uzturēt tik lielu ēku.
Arī jauniešu mītnes “Parka nams” saimniece Kristīne Vītola atzīst, ka vietējie labprāt palīdzētu ar ēkas uzturēšanu.
“Bija iniciatīva, ka mēs, vietējie, varētu uzņemties un katrs īrēt pa divām klases telpām, bet sapratām, ka ar to vien nebūs līdzēts. Mēs neesam tik turīgi, lai nosegtu visas pils izmaksas.
Protams, visiem sāp sirds, bet es arī saprotu, ka pili ir grūti uzturēt, ka tas ir dārgs process un ka palīdzība ir jāmeklē valsts līmenī.”
Kazdandzniece apsvērusi arī citas idejas, piemēram, pils ēku piedāvāt Aizsardzības ministrijai, kas to varētu izmantot apmācībām – teritorija un telpu izvietojums, viņasprāt, to ļautu.
Tomēr jebkurai idejai ir nepieciešamas lielas investīcijas, tāpēc pašlaik K. Vītola uz ēkas likteni neraugās cerīgi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
