liepajniekiem.lv
Izaugsmes gads
“Domāju, ka ikviena sportiste, ikviena futboliste vēlas saņemt šādu balvu. Kā jau teicu, kas ilgi nāk, tas labi nāk. Ja iepriekš to nebiju saņēmusi, tātad nebiju pelnījusi,” saka Karlīna, kura jau vairākus gadus uzskatāma par vienu no spilgtākajām pašmāju kājbumbas meistarēm.
“Patīkamas izjūtas saņemt šo balvu, bet tas, protams, nav tikai mans nopelns. Aiz manis vai, pareizāk sakot, – ar mani, stāv ģimene, komanda Polijā un Latvijas izlase,” pauž K. Miksone.
Balsojumā par gada labāko futbolisti mūsējā uzvarēja pārliecinoši – viņa saņēma 38 balsis no 45 nodotajām.
Vai šāds teju vienbalsīgs novērtējums nozīmē, ka aizvadītais gads uzskatāms par pašu, pašu sekmīgāko karjerā?
No tik kardināliem vērtējumiem Karlīna atturas:
“Sezona nebija slikta, tā vērtējama ar plus zīmi, kā kāpiens uz augšu izaugsmes ziņā.
Ceru, ka tā nav viena vienīgā šāda sezona, ka viss turpināsies un būs aizvien labāk,” saka laureāte.
LFF laureātu vakarā viņa skatuvi dalīja kopā ar citu mūspuses futbola zvaigzni Jāni Ikaunieku, kuru otro gadu pēc kārtas atzina par Latvijas gada futbolistu.
Lai arī abi auguši Liepājas futbola sistēmā un Karlīna, protams, iepriekš zinājusi, kas ir Jānis, pazīstami abi nav bijuši.
“Es biju maziņa [kad J. Ikaunieks izpelnījās pirmo slavu], zinu, kas viņš ir, varbūt tagad arī viņš zina, kas es esmu. Uz skatuves kopā pasmējāmies, pajokojāmies, viens otru apsveicām. Draugi neesam, bet tagad jau noteikti viens otru zinām labāk,” par kurzemnieku satikšanos apbalvošanas laikā teic K. Miksone.
Paraugs
“Komandas līdere,” Karlīnu raksturo futbola treneris Ingus Lukovičs, kuru pati Karlīna sauc par treneri, kurš viņas dzīvē un karjerā nospēlējis īpašu lomu.
Ingus pastāsta, ka iesaistījis Karlīnu Nīcas vīru komandā, kad viņš sācis to trenēt. “Jau tolaik bija redzams, ka viņa augstu kotējas. Nonesa visus lielos, spēlēja izklupienos. Jau pēc pāris treniņiem vīri viņu respektēja. Meitene ar raksturu.
Lai arī no pirmās dienas varēja redzēt, ka futbols viņai ir iekšā, domāju, ka bez rakstura viņa tik tālu nebūtu tikusi,”
spriež I. Lukovičs.
Viņš paslavē K. Miksoni par atdevi treniņos, kas vienmēr bijusi uz 110, nevis 100 procentiem: “Viņa bija paraugs.”
Tiesa, kā jau jaunībā gadās, arī Karlīna neiztika bez krīzes un pārdomu brīžiem.
Pusaudzes vecumā viņa pat pameta futbolu un grasījās pāriet uz basketbolu, bet tieši Ingus nedaudz pārmetošais jautājums par to, vai Karlīna tiešām aizgājusi no kājbumbas treniņiem, licis atgriezties futbolā.
Ingus arī pārliecinājis jaunieti, ka jātrenējas kopā ar vīriem, kas, treneraprāt, bija būtisks faktors futbolistes izaugsmē.
“Apzināšanās, ka viņa var normāli kapāt ar lieliem vīriem, viņai deva pārliecību.
Viņa ir fiziski spēcīga, arī tehniska, nebaidās kontakta cīņas. Jau tolaik viņa visus džekus laukumā izmētāja,” atminas Ingus, kurš ļoti lepojas gan ar Karlīnu, gan ar citu savu audzēkni Gabrielu Anniju Andersoni, kuru LFF laureātu apbalvošanā atzina par gada labāko jauno futbolisti.
Arī Gabriela savulaik trenējusies kopā ar vecākiem puišiem. “Ja labām futbolistēm ir potenciāls un viņām ir iespēja trenēties vai spēlēt kopā ar puišiem, tas viņu karjerai nāks tikai par labu,” rezumē I. Lukovičs.
Konkurence aug
Lai tiktu uz LFF balvu pasniegšanas ceremoniju, Karlīna atprasījās no sava Polijas kluba “Czarni Sosnowiec”, kas aizvada treniņnometnes otro nedēļu, gatavojoties sezonas otrajai daļai, ko februārī ievadīs kausa izcīņas spēle.
Pagaidām viņas komanda sieviešu ekstraklasē dala 2. – vietu, kas ir aptuveni turpat, kur iepriekšējās sezonas noslēgumā, kad Karlīnas vienība ierindojās 3. vietā.
Tomēr, ja gadu iepriekš Sosnovecas dāmas bronzu izplēsa ar nagiem, sezonas otrajā daļā visiem spēkiem kārpoties ārā no kopvērtējuma vidusdaļas, šoreiz situācija ir mierīgāka un cerīgāka, domājot par cēlāka metāla medaļām.
Lai arī līdz līgas līderēm un čempionēm ir sešu punktu tiesa, K. Miksone kaujinieciski uzskata, ka nekas nav neiespējams.
To apliecina gan pagājušās sezonas finiša spurts, gan šīs sezonas kausa izcīņa, kur čempiones jau kļuvušas par K. Miksones un viņas komandas biedreņu upuriem.
Saņemtā balva gan palikšot vecāku mājā Nīcā, kur tai vietu uzdots atrast mammai un tētim, kuram nepieciešamības gadījumā var nākties pie sienas piestiprināt jaunu plauktu.
Uzklausot novēlējumu, lai nākotnē šī kļūtu par pirmo no desmit šādām balvām, Karlīna saglabā pragmatismu:
“To redzēsim. Sieviešu futbols attīstās, konkurence aug, ir daudz labu spēlētāju.”
Karlīna arī pati laiku pa laikam iesaistās sieviešu futbola popularizēšanā, atsaucoties Nīcas futbola krusttēva Ingara Kalēja aicinājumam aizvadīt meiteņu futbola dienu.
Tās pirmsākumi meklējami laikā, kad Karlīna pati vēl bija pusaudze, bet jaunākā pulcēšanās norisinājās gada sākumā, kad klāt bija arī Gabriela Andersone.
Šādi sarīkojumi vairāk vērtējami nevis kā slavenību vadītas futbola meistarklases, bet kā iedvesmas un motivācijas avots.
Karlīna pastāsta, ka nekāda nopietna treniņa nav bijis, tomēr, kā jau I. Lukovičs saka, Karlīna allaž nopietni attiecas pret darbu, kas šajā reizē izpaudās kā aicinājums aptuveni pusotram desmitam meiteņu pastrādāt, lai dabūtu no organisma ārā svētku pīrāgus.
“Paspēlējām futbolu, sarīkojām dažas atrakcijas – to, kas bērniem vairāk vajadzīgs,” saka nīceniece.
Vizītkarte
Karlīna Miksone
- Dzimusi 2000. gada 21. martā.
- Nīceniece, beigusi Nīcas vidusskolu.
- Kopš vidusskolas absolvēšanas spēlē ārzemju klubos Islandē, Lietuvā un Polijā.
- Latvijas sieviešu nacionālās izlases dalībniece kopš nepilnu 15 gadu vecuma.
- Latvijas izlasē aizvadītajās 69 spēlēs guvusi 20 vārtus.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
