Cer līdz martam sakārtot

“Libertas” iespēju turpināt strādāt ar pamestiem vai noklīdušiem ķepaiņiem būtiski ierobežojuši grozītie Ministru kabineta “Noteikumi par dzīvnieku patversmēm un dzīvnieku viesnīcām”.

Tie paredz, ka līdz šim gadam dzīvnieku biedrībām bija jāiegūst patversmes statuss, kāda “Libertai” nav. 

Lielākās raizes ir par to, ka biedrības pārstāvju Ildzes un Dāvja Saulīšu iekārtotā teritorija neatbilst jaunajām prasībām un ir nepieciešams telpas pārveidot, izbūvēt jaunu karantīnas ēku, bet tam viņiem nav līdzekļu.

Visus darbus saimnieki dara pašu spēkiem. Pašlaik jau uzcelta ēka, kurā atradīsies karantīnas telpa un medicīnas kabinets, taču vēl palikuši iekšdarbi, stāsta Ildze.

“Mēs turpinām strādāt, un ceru, ka līdz martam paspēsim visu sakārtot.

Pašlaik karantīnas mājā remontējam iekšu, siltinām sienas. Pēc tam tur jāsataisa arī starpsienas un voljēri. Tad ķersimies klāt galvenās ēkas otrajam stāvam – kaķu telpu pārbūvei.”

Viens no jaunajiem MK noteikumiem, kas biedrību ietekmē visvairāk, ir saistībā ar kaķu uzturēšanu.

Ja līdz šim kaķu istabā dzīvoja aptuveni līdz 20 ūsaiņiem, tad tagad tur drīkstēs uzturēties vien septiņi, jo katram kaķim jānodrošina 4,5 kvadrātmetru platība un katram nākamajam – vēl divi kvadrātmetri.

Arī visi otrajā stāvā izbūvētie kaķu būri bija pilnībā jāpārveido.

Palīdzība jāatsaka

Šobrīd “Libertā” uzturas ap 100 kaķu un 24 suņi. Līdz patversmes statusa iegūšanai aprūpējamo skaits nemainīsies, jo nav ļauts nedz uzņemt jaunus iemītniekus, nedz jau esošajiem atrast mājas.

Cilvēki regulāri zvanot uz “Libertu” gan par adopciju, gan arī, ja viņiem nepieciešama kāda palīdzība. Šobrīd nevarot nekādi līdzēt.

Ja kādu dzīvnieku atstātu pie durvīm, saimniekiem pašiem būtu jāmeklē patversme, kas to uzņemtu. Pie sevis paturēt nebūtu ļauts.

“Lielākoties pieņemtie dzīvnieki pie mums nonāca caur pašvaldību.

Vasaras sezonā mazdārziņos, Ječos un Šķēdē, ir ļoti daudz kaķēnu, tie arī palielina uzņemto dzīvnieku skaitu. Ir bijuši arī no Liepājas dzīvnieki, kurus patversme neuzņem, vai cilvēki atrasto dzīvnieku vēlas nodot tieši mums,” par agrāko darbību pastāsta Ildze.

Pagājušajā gadā biedrība uzņēma ap 300 dzīvniekiem, bet adoptēti tika ap 180. Liela interese bijusi gada nogalē, kad “Liberta” sociālajos tīklos aktīvi dalījās ar to, ka jaunajā gadā kādu laiku dzīvniekus paņemt nebūs iespējams.

Viens no veiksmes stāstiem saistīts ar diviem suņu brāļiem – Dini un Madi, kas biedrībā nodzīvoja gandrīz trīs gadus. Viņiem atradušās jaunas mājas un saimnieki.

Biedrības pārstāvji norāda, ka dzīvnieku adopcija ir iespējama par ziedojumiem, kur minimālā summa ir 50 eiro.

Dzīvnieku aizsardzības biedrība joprojām turpina pieņemt naudas un dažādu nepieciešamu lietu ziedojumus, taču šogad palīdzība esot mazinājusies.

“Turpretim diezgan aktīvi atsākušas darboties skolas – tur mums vāc gan barību, gan segas dzīvniekiem. To pašu dara arī uzņēmumu kolektīvi, pirms tam painteresējas, kas mums šobrīd visvairāk nepieciešams.”

Pašlaik biedrībai svarīgi ir saņemt kaķu smiltis, konservus, dzīvnieku sauso barību. Par to, kas ir visnepieciešamākais konkrētos brīžos, var uzzināt biedrības Facebook kontā.

Izķer uzreiz koloniju

Lai salīdzinātu pieredzi, sazinājāmies ar patversmēm tepat kaimiņos. Dzīvnieku aizsardzības biedrības “Nika” dzīvnieku patversme atrodas Skrundas pagastā. Lēnām tapusi, tā pilnvērtīgi darbojas divus gadus.

Līdz ar jaunajiem noteikumiem darbībā nekas nav mainījies, jo teritorija ir kārtota tā, ka atbilst prasībām.

Patversmes vadītāja Inese Laukšteine pastāsta, ka viņai zvanīts no Dienvidkurzemes novada pašvaldības, apjautājās par “Niku”, iespējams, lai vienotos par sadarbību, bet tas šobrīd arī viss.

“Mēs pašlaik strādājam Saldus un Kuldīgas novadā. Ir līgums arī ar Ventspili līdz 2025. gada 31. decembrim, turp braucam izņēmuma gadījumos. Tur ir ķērāji uz vietas, bet mēs dzīvniekus nodrošinām ar patversmi.”

Ja Dienvidkurzeme noslēgs līgumu ar Skrundas patversmi, kā nogādās dzīvniekus pie viņiem?

“Mums ir licencēti ķērāji, kas izbrauc uz izsaukumu. Protams, jārēķinās ar laiku, kamēr atbrauc. Ceļa izdevumus sedz pašvaldība, tā ir visur.

Ķērājs izķer visu koloniju, citiem vārdiem, dzīvnieku baru gandrīz līdz pēdējam. Paretam gan gadās kaķi, kuri nav noķerami. Dzīvniekus sterilizējam, vakcinējam pret trakumsērgu.

Mēs strādājam tā, lai konkrētajā vietā problēma neatkārtotos,”

paskaidro I. Laukšteine.

“Nikā” nonākušu dzīvnieku jaunajiem saimniekiem adoptācijas maksa par pieaugušu sterilizētu, vakcinētu, čipotu kaķi ar Eiropas pasi ir 80 eiro, par kaķēnu – 50 eiro, par suni – 80 eiro.

Pašvaldība atbalsta ar projektiem

Dienvidkurzemē klaiņojoši suņi nav manāmi bieži, bet šad tad sastapt var, par lauku teritorijās novēroto saka mednieku kluba “Apriķi” vadītājs Māris Rozentālbergs.

“Kaķus praktiski neredz, bet suņi aizgājuši labu gabalu prom no mājām. Ne visi klaiņojoši, ir gadījumi, ka mājdzīvnieks noklīdis. Tad parasti ļauj, lai skrien tālāk savu ceļu.

Ilgi neesmu dzirdējis, ka kāds mednieks būtu kaut kur suni nošāvis.”

M. Rozentālbergs mazo skaitu apkārt staigātāju skaidro ar to, ka tagad lauku māju vairs nav tik daudz kā kādreiz, attiecīgi arī suņu mazāk. Tie lielākoties esot pie mājas.

Taču patversme, uz kuru dzīvniekus vest, ir vajadzīga. Tad kāpēc Dienvidkurzemes pašvaldība nepalīdz biedrībai “Liberta”, lai tā varētu izpildīt nosacījumus un uzņemt novada dzīvniekus?

“Pašvaldība nedrīkst ieguldīt naudu privātā uzņēmumā, taču var atbalstīt caur dažādiem projektiem,” paskaidro Sabiedrisko attiecību un mārketinga daļas vadītāja Kristīne Pastore.

“Piemēram, ik gadu izsludina Dienvidkurzemes novada iedzīvotāju iniciatīvas konkursu, kur

biedrība “Liberta” var piedalīties un iegūt līdzfinansējumu.”

Tuvākajos mēnešos Attīstības un uzņēmējdarbības daļa izsludinās šī gada konkursu, tā ka biedrība varēs iesniegt pieteikumu.

“Liberta” ir reģistrēta Liepājā, nevis novadā, bet iespēju robežās Dienvidkurzemes pašvaldība jau ir to atbalstījusi.

“Arī nauda, ko pašvaldība maksā biedrībai par klaiņojošo dzīvnieku izķeršanu un uzturēšanu uz laiku, kas atbilst likumdošanas prasībām, ir atbalsts,” uzskata K. Pastore.

Izsludinās iepirkumu

Dienvidkurzemes pašvaldība skaidro, ka izsludinās iepirkumu klaiņojošu dzīvnieku izķeršanas un izmitināšanas pakalpojumam.

Juridiskās un iepirkumu daļas Iepirkumu nodaļas vadītāja Linda Leja informē, ka šobrīd gatavo iepirkuma dokumentus.

“Likuma mērķis ir nodrošināt piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem. Pretendenta īpašumā vai valdījumā jābūt dzīvnieku patversmei,” viņa min nosacījumus.

Ar kuru patversmi noslēgs līgumu, būs zināms, kad beigsies iepirkuma procedūra.

Katrā ziņā dzīvnieku nogādāšana citā novadā, piemēram, Skrundā, prasīs lielākus izdevumus, taču ceļa izdevumi pasūtītājam ir vienmēr, lai kurp suni vestu.

Tāpēc Dienvidkurzemes novada pašvaldības policija daudz dara pašu spēkiem, lai atrastu noklīdušo dzīvnieku saimniekus, skaidro K. Pastore. Ja dzīvnieks ir čipots, tad to izdarīt ir vieglāk.

Par klaiņotājiem ievieto ziņas novada kontā sociālajos tīklos, un esot daudz veiksmīgu gadījumu, kad pavisam ātri atrodas dzīvnieka saimnieki.

Nesen divu stundu laikā ar ziņu par pazudušu suni Facebook dalījušies 20 tūkstoši cilvēku, un to divu stundu laikā suņa saimnieks arī atradies.

Cik lielu finansējumu pašvaldība atvēlēs klaiņojošu dzīvnieku izķeršanai, būšot atkarīgs no iepirkuma rezultāta.

“Taču tas nenozīmē, ka tūlīt katru notverto dzīvnieku vedīsim uz patversmi.

Vispirms pašu spēkiem meklēsim saimniekus, jo dzīvnieku notveršana, nogādāšana patversmē un uzturēšana likumā noteikto laiku ir dārgs pakalpojums,” norāda K. Pastore.

Liepājā un Talsos darbojas pašvaldības patversmes. Vai Dienvidkurzemes pašvaldība nav domājusi, ka tai būtu nepieciešama pašai sava dzīvnieku patversme?

No domes priekšsēdētāja Aivara Priedola atbildes izriet, ka pašvaldība neuzskata par nepieciešamību to veidot: “Vislabākais, ja šo darbu dara uzņēmējs – cilvēks, kam darbošanās ar dzīvniekiem ir sirdsdarbs,” uzskata pašvaldības vadītājs.

“Jaunās prasības ir uzpūstas“

Intervija ar Tukuma dzīvnieku patversmes vadītāju Simonu Grunduli.

– Kā norit darbs jūsu patversmē?

– Cilvēkam jābūt miljonāram, lai privāti uzturētu patversmi, īpaši šajā laikā, kad ir grūti ar ziedojumiem.

Mēs ar vīru esam patversmes apsaimniekotāji, individuālais komersants “Čivava”. Tukuma novada pašvaldībai piedāvājam pakalpojumu, piedaloties iepirkuma konkursā.

Šobrīd patversmē ap 40 suņu un ap 80 kaķu.

Pastāvam no ziedojumiem un pašvaldības līdzekļiem, ko tā mums piešķir uz divām nedēļām par pieņemtiem dzīvniekiem, un tad šie dzīvnieki paliek mums pūrā.

Lai tos uzturētu, jāvāc ziedojumi, jo mums nav biznesa, kas varētu izmaksas piesegt.

– Ko domājat par izmaiņām Dzīvnieku aizsardzības likumā?

– Zemkopības ministrijas prasības ir uzpūstas, un, pēc manām domām, ministrija nedarbojas par labu dzīvniekiem, bet pret tiem.

Var jau noteikt patversmēm piecus kvadrātmetrus uz kaķi, bet varbūt der paskatīties, ka bērnudārza bērnam ir jābūt mazākai platībai?

(Uz katru bērnu, kas jaunāks par trim gadiem, nepieciešami 2,5 kvadrātmetri grupas telpas, vecākam par trim gadiem, – 3 kvadrātmetri – A.M. Avots: likumi.lv)

Kaķus tagad uzskata par invazīvu sugu, bet tajā pašā laikā Zemkopības ministrija uzliek tādus noteikumus, kas neapliecina, ka ļoti rūpētos par kaķiem.

Patiesībā, nosakot kaķiem kvadratūru, netieši veicina to iemidzināšanu.

Mājās citādi – suns var būt pussprādzis, kaķis arī jebkāds, bet pret patversmēm augstas prasības. Taču mēs ciešam no privātā sektora!

Saimnieki nerūpējas par saviem dzīvniekiem, daudziem tie nav vajadzīgi. Arī programmā “Ķer, sterilizē, atlaid” kaķis jāatlaiž tur, kur to gaida.

Par mūsu suņiem nesatraucos, ar tiem viss kārtībā. Bet, ja noteikumus neapstrīdēs un tie nemainīsies, kā arī biedrības nespēs tos izpildīt un dzīvniekus uzņemt, tad vairāk suņu un kaķu paliks uz ielas.

Kļūsim otra Spānija un otra Gruzija.

– Vai jūsu patversme arī tagad jāpārveido?

– Darbību sākām 2003. gadā. Kaut tad nebija tik stingru prasību, jau uzcēlām tādus voljērus, kas lielāki, nekā jaunie noteikumi prasa.

Man likās, ka turēšanas apstākļi jāpietuvina mājām, īpaši suņiem.

Kaķiem ir pārtaisīta uzturēšanās vieta pēc iepriekšējiem noteikumiem, un tagad mums gads ir pārejas laiks, lai pārveidotu atkal.

Ja finansiāli nespēsim to izdarīt, tad uzņemsim mazāk kaķu un daudzi paliks uz ielas – ne mūsu bezdarbības, bet Zemkopības ministrijas lēmumu dēļ.

– Kā organizējat savu darbu?

– Mēs paši dzīvniekus arī izķeram, bet nekad uzreiz nevedu uz patversmi, ja arī sunim nav čipa. Nevajag būt soģim un taisnību meklēt caur cilvēku nabadzību.

Nomaļākā vietā, kur ir sešas septiņas viensētas, kaimiņš jau kaimiņa suni pazīst, zina, pie kuras meitenes kurš suns iet, vai kāds ir pamucis. Bieži saimnieku var noskaidrot.

Mēs esam saprotoši, bet ir saimnieki, kuri nesaprot, ka viņiem pienākums dzīvnieku čipot, saka: nav naudas.

Es domāju, ka ir jāpalīdz cilvēkam, kurš tiešām nevar samaksāt par čipu sunim.

Šinī jomā ir jābūt cilvēcīgam, vari piepalīdzēt otram izdarīt labu darbu pretimnākot. Piemēram, zinām, ka laukos dzemdē kucīte. Tad kā ir labāk – palīdzēt kuci sterilizēt vai ka pavasarī, rudenī pasaulē nāk pa 10–12 krancīšiem? It kā tas mums nav jādara, bet, pateicoties mūsu nostājai, klaiņojošu suņu ir pamaz.

Gan ar pašvaldības policiju, gan PVD sadarbojoties, arī var ar saimniekiem strādāt un saukt viņus pie kārtības. Svarīgi mazināt problēmas cēloni – dzīvnieku nekontrolētu vairošanos.

Uzziņai

Pagājušā gada piecos mēnešos dzīvnieku aizsardzības biedrībā “Liberta” no visa Dienvidkurzemes novada nogādāti 98 dzīvnieki – 84 kaķi un 14 suņi.

Avots: Dienvidkurzemes novada pašvaldības policija

Es domāju tā: Kam jāuztur dzīvnieki biedrību patversmēs?

Inta Vaitkus – skolotāja:

– Kaut kādai palīdzībai jābūt. Varbūt ar ziedojumiem? Par pašvaldību patversmēm rūpējas pašvaldības, bet, kas par pārējām, – to nezinu.

Ja padomā, kad kāds privāti uzņemas veidot dzīvnieku patversmi, tad jau viņam ir ideja, kā to uzturēt, kā ikdienā dzīvot un barot dzīvniekus. Tā ir privāta atbildība. Visticamāk, ar saziedoto.

Agris Sprūds – liepājnieks:

– Varbūt tiem, kas paņem sev dzīvnieku no patversmes, tai jāziedo kaut kāda summa. Tikai no cik lielas summas viņi gatavi šķirties?

Varbūt biedrībai jāslēdz līgums ar vietējo pašvaldību par kaut kādiem sniegtajiem pakalpojumiem. Protams, ja vietējai varai tādi pakalpojumi ir vajadzīgi.

Velta Svinberga – pensionāre:

– Grūti atbildams jautājums. Pašas biedrības, privātie ilgi neizdzīvos ar ziedojumiem, ja nebūs pašvaldības vai valsts atbalsta. Manuprāt, kaut kas joprojām nav pareizi, jo patversmes gadiem cīnās ar sekām, nevis kāds nopietni pievēršas cēloņiem.

Diemžēl daudzi dzīvnieku turētāji ir bez smadzenēm… Mājās esmu paņēmusi piecus ielas kaķīšus, vairāk nespēju uzturēt.

Sņežana Beļenko – dzīvo Liepājā:

– Tā kā dzīvnieku ēdināšanai, uzturēšanai vajag naudu, privātajiem pašiem jāmeklē atbalstītāji, mecenāti. Vissvarīgākais, lai dzīvnieki patversmēs neciestu.

Nezinu, kam par to būtu jāuzņemas atbildība. Varbūt kaut kā vajadzētu iesaistīties konkrētajai pašvaldībai? Nedrīkstētu būt tā, ka dzīvnieki brīvi klaiņo pilsētās vai pa laukiem.

Liena Balče – mājsaimniece:

– Galvenais ienākumu avots, cik zinu, biedrībām ir ziedojumi, bet vai ar tiem pietiek, lai dzīvniekus uzturētu ilgstoši? Ja patversmes izveide ir privāta iniciatīva, tad jau jābūt saprašanai un variantiem, lai tiktu pie naudas gan izdevumiem, gan dzīvnieku barībai.

Varbūt klaiņojošo dzīvnieku problēma nopietni jārisina valsts līmenī? Noteikti vajag stingrākas prasības, noteikumus pret cilvēkiem, kuri grib ņemt suņi vai kaķi.