Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
"3K"
Trīs dienas Liepājā divreiz mēnesī nozīmē iespēju veltīties tikai studijām un radošam darbam un pamazām rāpties laukā no rakstnieka bedres.
“Piezīmes no rakstnieka bedres”. Tā 1. un 2. kursa maģistranti nosauca pašu sarīkoto lasījumu vakaru.
Patlaban Liepājā mācās vairāk nekā 40 rakstniecības studentu. Tas ir brīnišķīgi, atzīst studiju programmas direktore Zanda Gūtmane, ņemot vērā, ka viss sākās ar trim cilvēkiem.
“Zinām, ka bedre ir tā labākā vieta, no kuras rāpties ārā un doties uz priekšu.
Ar šo sajūtu sākas visas labās lietas – es nemāku, es neprotu, es īsti nezinu. Nevis no tās otras, ka es visu zinu, varu un jau labi rakstu,” lasījumus ievadīja Z. Gūtmane.
Nobūra absolūti viss
Latvijas Nacionālā teātra aktieris Igors Šelegovskis gribēja paplašināt redzesloku un sāka interesēties, kur ko var studēt. Visvairāk interesēja dramaturģija.
Par programmu Liepājā aktieris uzzināja no horeogrāfes Kristīnes Brīniņas, likās ļoti interesanti. Un tad Valmieras teātra vasaras festivālā kolēģis Matīss Budovskis pastāstīja, ka viņš studēs rakstniecību. Rudenī abi bija Liepājā.
“Sākumā ļoti bažījos, vai tad es savā vecumā vispār varu būtu students. Taču jau no pirmās dienas mani šeit nobūra absolūti viss.
Tas ir vislabākais lēmums beidzamo gadu laikā,” atklāj I. Šelegovskis.
Liepājā eksistē tikai skolas realitāte, kas viņu ārkārtīgi uzlādē un padara laimīgu. Liepājas laiks nozīmē brīvību darīt tikai vienu lietu.
“Vienīgais, par ko man žēl, ir tad, kad netieku, jāmācās attālināti un tiešām jākož elkoņos,” stāsta Igors.
“Pasniedzēji ir fantastiski, viņiem patiešām rūp katrs students, uz katru no mums skatās kā uz topošo lielo rakstnieku. Tas iedvesmo. Nekad tādus pedagogus neesmu saticis. Nekas, ko domāju un vēlos, nav nepareizi, man tikai mēģina palīdzēt realizēt idejas. Tas mani ir ļoti uzlādējis kā cilvēku un pavēris plašu skatu.”
Pašam par pārsteigumu dramaturģija kļuvusi par vismazāk interesējošo objektu.
“Scenārijs ir kaut kas cits, jo kino mani ļoti interesē, bet teātris var pagaidīt. Proza un dzeja mani ļoti pavilka. Gribu it visā ieprovēt roku,” viņš pauž.
“Salīdzinot ar bakalaura studijām, kur mani interesēja tikai aktiermeistarība, teoriju vienkārši nosēdēju un tad mēģināju nokārtot, šeit manās interesēs ir teoriju apgūt un saprast.
Grāmatas, kuras neizlasīju, tagad man liekas – o! Pedagogi prot labi tās pasniegt.”
Ar teātri I. Šelegovskis vienojies, ka gada otrajā pusē nebūs jauniestudējumu un varēs mierīgi rakstīt maģistra darbu. Aktieris ir pateicīgs, ka teātris ir ieinteresēts izglītībā, jo nākotnē varētu sadarboties.
Ar studiju biedriem viņš ļoti satuvinājies. “Visi esam tik dažādi, un tā laikam ir atslēga, kāpēc mēs tik ļoti cits citam interesējam un patīkam. Ja visi būtu vienā profilā, varbūt izjustu konkurenci, bet katrs ejam savā virzienā un cits par citu esam pārsteigti, varam no otra kaut ko ņemt,” stāsta Igors.
Varu mācīties viena
Režisore Anta Priedīte dzīvo Rīgā, bet regulāri strādā Liepājas Leļļu teātrī. Martā būs pirmizrāde viņas versijai par “Ansīti un Grietiņu”.
“No teātra kolēģiem uzzināju par rakstniecības studiju programmu. Likās, ka bērnus esmu piedzemdējusi un tagad varētu kaut ko savā labā izdarīt,” viņa stāsta.
Kāpēc teātra ļaudis tik ļoti pievelk rakstniecība? “Domāju, ka daudziem cilvēkiem teātrī ir ko teikt, viņi grib to darīt profesionālāk un pamatotāk. Manā gadījumā pilnīgi noteikti tā ir, jo
līdz šim esmu rakstījusi tekstus ļoti intuitīvi.
Izlasot pasniedzēju sarakstu, šķita, ka šeit noteikti ir cilvēki, kuri var daudz ko parādīt no citas puses,” viņa saka un apbrīno Z. Gūtmani par spēju savākt tādu domājošu un gudru cilvēku plejādi.
“Vīrs dusmojas, un bērni bēdājas!” Anta smejas, atbildot uz jautājumu, kā studijas mainījušas dzīvi. Patiesībā lēmums pārrunāts iepriekš, un vīrs piekritis uzņemties šo daļu.
“Dzīvot Rīgā un mācīties Liepājā disciplinē.
Man ir trīs bērni, un katra reize, kad varu mācīties viena, ir ārkārtīgi produktīva. Arī aizbraukšana citur un palikšana uz trim dienām ļoti fokusē uzmanību,” viņa secinājusi.
Agrāk A. Priedīte domājusi, kur gan cilvēki pēc bērnudārza un pamatskolas atrod draugus?
“Sapratu, ka šeit, studējot maģistrantūrā pieaugušā vecumā, ir brīnišķīgi kursabiedri – gan cilvēciski atsaucīgi, gan gudri. Ir forši pavadīt laiku kopā arī ārpus mācībām,” viņa saka.
Anta pieļauj, ka vārds “rakstniecība” rada priekšstatu, ka šeit vienīgi mācās rakstīt grāmatas.
“Taču ne mazāk būtiskas ir visas tās disciplīnas, kurās māca, kā vispār skatīties uz literatūru un kā ir iespējams to lasīt un cilvēkiem pastāstīt tā, lai viņi spētu lasīt vairāk un iepriecinošāk sev,” viņa norāda.
Kad izlasīts tik daudz ģeniālu autoru darbu, pašai esot bailīgi domāt par savu grāmatu.
Dzīves divas puses
“Rakstīšana ir viens no baudīgiem procesiem manā dzīvē,” saka laikraksta “Saldus Zeme” ārštata korespondente Līga Šaule.
“Esmu ārkārtīgi priecīga par iespēju mācīties, neskatoties uz to, ka akadēmiskās zināšanas man neiet viegli, jo nav filologa izglītības. Es izcīnu un esmu gandarīta. Prozas un dramaturģijas nodarbības, kas man ir izvēles priekšmeti, ir mans lielākais prieks.”
Kopš studijām dzīves temps ir uzņēmis apgriezienus, un nav viegli tās apvienot ar darbu.
“Tomēr ir pilnīgi cita lieta, vai mācies pēc vidusskolas vai tādā vecumā kā man. Tad mācies to, kas ļoti aizrauj. Tad visu pakārtosi, jo tā ir viena no prioritātēm.
Attālināti mācīties ir vieglāk no praktiskā viedokļa, bet burvība pazūd, ja neesmu kopā ar pasniedzējiem un kursabiedriem klātienē.
Dzīve sanāk uz divām pusēm, bet tās ir divas ļoti labas puses – Saldus un Liepāja,” uzsver Līga.
Ieguvums jau ir satiktie pasniedzēji un kursabiedri – zeltam līdzvērtīgi.
“Rēķinājos ar to, ka mana pašapziņa cietīs šajā procesā, jo sapratīšu to milzīgo lauku, ko es nezinu. Ļoti paplašina redzesloku. Semināros mums ir ļoti asas diskusijas, bet tas ir forši. Domāju, mums lieli plāni priekšā,” saka L. Šaule.
Rakstīšana viņai padodas viegli, taču aizdomas, ka varētu nokļūt bedrē, radās brīdī, kad izvēlējās dramaturģijas kursu.
“Līdz nākamajam semestrim es izrausīšos ārā. Nav ne pirmā, ne pēdējā bedre,” saka studente.
Iedzert vīnu grāmatas atvēršanā
Linarda Āboltiņa ceļš vedis no Rīgas caur Talsiem uz Liepāju. Par rakstniecību iedomājies jau tad, kad prioritāte bija apgūt teātra režiju Kultūras akadēmijā.
“Dzīve aizveda absolūti ne teātra virzienā. Talsos rakstīju dažādus sabiedrisko attiecību tekstus. Sapratu, ka to es māku un rakstīt man patīk, bet no lietām, ko dzīvē nemāku, visvairāk nemāku rakstīt. Tāpēc rakstniecības studijas bija likumsakarīga izvēle un arī zvaigznes sastājās tā, ka bija iespēja pārcelties uz Liepāju,” viņš pastāsta.
Linards pastudējis baltu filoloģiju Latvijas Universitātē.
“Tur pietrūka radošā, brīvā gara.
Studiju programma līdzīga, bet šeit gūstu daudz vairāk praktisko zināšanu un iemaņu. Ir interesantāks process, ja vēlies praktiski darboties rakstniecībā,” viņš atzīst.
“Programmas direktorei Zandai izdevies sapulcināt kursu, kas kļuvis par lielu, stipru ģimeni. Ja vajag palīdzību, tad varu vienos naktī aizsūtīt ziņu, ka man vajag padomu, un zinu, ka neatteiks. Ir droša komandas sajūta un uzticība.”
Nākotni L. Āboltiņš saista ar teātri un rakstniecību: “Citreiz jāpasaka skaļi, lai pats noticētu, – kādu lielāku darbu grāmatas veidolā es noteikti gribētu uzrakstīt. Domāju, ka mūsu kursā neesmu vienīgais, kurš grib iedzert vīnu grāmatas atklāšanas svētkos.”
Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši:
