Ligita Kupčus-Apēna, "Kurzemes Vārds"
"3K"
Šīs tikšanās reizes viņiem pašiem ir ļoti nozīmīgas. Kopiena savā būtībā ir stipra, un tās paustās vērtības, kas bija svarīgas arī A. Pumpurei, arvien pievelk jaunus dalībniekus.
Kopiena kā ģimene
Austrasdienas katru gadu ir citādas un tieši pašu dalībnieku dēļ. “Programmas veidojas no cilvēkiem, kas uz konkrēto pasākumu var tikt,” skaidro Inese Muižniece.
Šogad Liepājā sagatavota plaša koncertu programma, kas reizē veltīta pilsētai 400. dzimšanas dienā.
Jau no 2. marta un līdz pat 5. aprīlim notiek austrasbērnu kopā veidoti notikumi, sadziedāšanās un autorkoncerti.
Viņi uzstājas jau ierastajā mākslas galerijas “Romas dārzs” Berči zālē, arī folkloras centrā “Namīns”, tāpat dievnamā, bibliotēkā, restorānā un citviet.
“Jā, sanāk festivāls mēneša garumā,”
apliecina Inese.
“Papildus jau ierastajiem Austrasdienu koncertiem aicināju austrasbērnus veidot savus autorkoncertus par godu Liepājas dzimšanas dienai. Es, savukārt, centos rast finansējumu. Valsts kultūrkapitāla fonds šoreiz mums finansējumu neiedeva, bet Liepājas Kultūras pārvalde gan. Šī summa bija pietiekama, lai pasākumi varētu notikt.
Neviens no dalībniekiem gan honorāru nesaņem, muzikālais priekšnesums šoreiz ir viņu vēlējums, sveiciens Liepājai dzimšanas dienā. No projektos iegūtā finansējuma tiek samaksāts par telpu īri, apskaņošanu, autortiesībām, reklāmu un tādām lietām. Lai tas viss vienkārši varētu notikt.”
Runājot par šī gada Austrasdienām, I. Muižniece īpaši priecājas par jaunākās paaudzes izpildītājiem, kas kļuvuši par spilgtiem dziesminiekiem. Viņi rada savas dziesmas, uzstājas.
Uz jautājumu, kā izdodas turpināt leģendārās dziesminieces A. Pumpures stīgu, Inese atteic, ka austrasbērnu kustības atslēgas vārds ir entuziasms, turklāt kopiena ir kā ģimene.
“Mūsu garīgā mamma ir aizgājusi citos līmeņos, bet mēs jau viens otram esam.
Kopiena ir garīgais patvērums, kā tas bija Austras laikā. Tā arī mēs šodien viens otram esam tāds garīgais patvērums. Esam brīnišķīgi draugi, tāpēc nākam kopā. Mūs vieno mīlestība uz dziesmu.”
Mēģinājumi notiek katru nedēļu ceturtdienās “Namīnā”, un tās vada I. Muižniece kopā ar Simonu Raču-Rūci.
“Dziedam no pulksten pieciem līdz astoņiem vakarā. Pirmo stundu darbojamies vairāk ar jaunajiem, tiem, kuri vēlas iekļauties, apgūt mūsu repertuāru. Bet atlikušo laiku gatavojam programmas tuvākajiem koncertiem.”
Vecākā dalībniece ir pensijas vecumā, bet jaunākā ir pusaudze. Austrasbērni nav tikai Liepājā. Regulāra sanākšana ir arī Rīgā, kur mēģinājumi notiek Vitas Dambes vadībā.
To, cik daudz ir austrasbērnu, Inese nevar pateikt. “Tas ir sarežģīts jautājums,” viņa smaidot atzīst, “jo neviens uzskaiti nav veicis”.
Liepājā regulāri mēģinājumus apmeklē 10 līdz 15 cilvēki, bet tas nav rādītājs.
“Austrasbērnu ir daudz vairāk. Skaits ir simtos, jo caur Austru izgāja milzīgs skaits cilvēku,
it sevišķi, kad viņa mācīja “Vadugunīs”. Un ikviens no audzēkņiem sevi pieskaita austrasbērniem.”
Bieži notiek tā, ka atgriežas tie, kas pirms daudziem gadiem spēlējuši pie A. Pumpures, jo sajutuši vēlmi kopienai pievienoties.
“Roberts Dinters ar Aleksandru Krasavinu nebija kopā spēlējuši 20 gadus!” Inese atklāj vienu no šī gada Austrasdienu pārsteigumiem.
Izplēn ikdienības nastas
Nora Ķibilda-Kinna dzied kopā ar austrasbērniem jau trīs gadus un kopienā nokļuva, pateicoties dziesminieku konkursam “Tīrradnis”. Piedaloties konkursā, pamazām iepazinusi dziesminieku pasauli un austrasbērnus.
“Šī kopiena man ļoti simpatizēja. Tur uzreiz bija tāda silta, pieņemoša sajūta.
Lieliska vide, lai dalītos ar savām dziesmām, apgūtu jaunas, nedzirdētas melodijas un sirsnīgi pabūtu kopā mūzikā,” viņa saka.
“Tā kā jau kādu laiku ilgojos pēc sava dziesmu draugu bariņa, sadūšojos pavaicāt, vai arī drīkstu pievienoties. Jau pēc nedēļas gāju uz pirmo austrasbērnu mēģinājumu, un sākās fantastiski skaists piedzīvojums mūzikas pasaulē.”
Nora ikdienā biežāk tiekas ar Rīgas austrasbērnu grupu, jo dzīvo Cēsu novadā.
Būšana šajā kopienā Norai nozīmē ļoti daudz.
“Katra tikšanās reize ir kā svētki, jo zinu, ka esmu kopā ar cilvēkiem, kas līdz sirds dziļumiem ir savējie.
Tas ir ļoti interesanti, jo patiesībā esam diezgan dažādi cilvēki – dažāda vecuma, no dažādām Latvijas pusēm, pilnīgi atšķirīgām ikdienas profesijām, bet mūs visus vieno mīlestība uz dziesmu. Un tā jau ir dvēseles lieta, kaut kas daudz augstāks.”
Austrasbērnu tikšanās reizēs izplēn visas ikdienības nastas, atkal uzlādējies garīgi un emocionāli un ar jaunu sparu vari doties dzīvē.
“Ir skaisti tā vienkārši un patiesi būt. Būt kopā dziesmā, sajust citam citu, nometot visu nesvarīgo.
Varbūt tas izklausīsies naivi, bet man šķiet, ka šādos kopā būšanas brīžos pasaule kļūst mazliet gaišāka un labāka.”
Nora ir no tiem austrasbērniem, kas kustībai pievienojušies samērā nesen, tādēļ Austru dzīvē nav satikusi.
“Viņu pamazām iepazīstu caur citu austrasbērnu stāstiem. Kaut arī Austra fiziski vairs nav starp mums, man tomēr liekas, ka viņas klātbūtne austrasbērnos joprojām ir ļoti jūtama. Tā ir tā siltā sajūta, kas rodas, kopā dziedot, tā vieta, no kuras mūsos mēs stāstām dziesmas stāstu, arī tas, kā klausāmies, kad citi dzied, tie mazie atmiņu mirkļi, ar kuriem šad tad padalās mūsu lieliskie austrasbērni.
Tas ir Austras mantojums, vērtības, kuras caur austrasbērnu kustību tiek nodotas tālāk nākamajām paaudzēm. Šis īstums, patiesā mīlestība pret dziesmu, manuprāt, ir tas, kas ļauj austrasbērnu kustībai turpināties.”
Pieņem tādu, kāds esi
I. Muižniece strādā pie izstādes par Austru Pumpuri. Tas ir īpašs projekts. “Es šobrīd tiekos un ierakstu sarunas ar austrasbērniem, lai izstādē ikviens varētu klausīties audioierakstus. Tajos paši austrasbērni stāstīs par Austru, viņas nozīmi katra dzīvē.”
Arī rakstniecei Janai Eglei ir kas sevišķs padomā – grāmata. Pagaidām gan viņa par to vēl nevēlas stāstīt, jo tas ir kas tāds, ko dara pirmo reizi.
J. Egli varam redzēt uzstājamies austrasbērnu koncertos. “Neesmu no tiem pirmo paaudžu austrasbērniem, kuri ar Austru ir dziedājuši kopš 70. vai 80. gadiem,” viņa stāsta.
“Kamēr studēju 80. gadu sākumā, biju gan ļoti čakla visu viņas koncertu apmeklētāja, dziesmas toreiz iemācījos un vienmēr esmu tās dziedājusi līdzi no skatītāju zāles.
Kad atgriezos Liepājā ap tūkstošgades miju, atkal rūpīgi apmeklēju visus koncertus, tad jau rakstīju dzeju, un Austra mani sāka uzrunāt dzejas lasījumiem viņas koncertos. Reižu reizēm palasīju.
Tā kā arī dziedājusi esmu vienmēr, Austra to pamanīja un šad tad, garām ejot, kad visi austrasbērni jau devās uz skatuvi, piebikstīja: “Nāc līdzi, nāc dziedāt.”
Bet es jau kautrīga, nu kā tā uzreiz iešu. Tā galu galā sanāca, ka mans dēls pirmais kļuva par dziedošo austrasbērnu.”
J. Egle kopā ar visiem kāpa uz skatuves un pirmo reizi austrasbērnu korī dziedāja 2017. gada Austrasdienās, kad Austra bija jau aizgājusi mūžībā.
“Kāpēc man patīk tur būt? Nezinu nevienu citu tik demokrātisku, savstarpēji atbalstošu kopienu, drīzāk – brālību, kur tevi pieņem tādu, kāds esi, ja nāc ar tīru sirdi un savā dziesmā vai dziedot cita dziesminieka dziesmu, saki, ko pa īstam jūti un ko domā.
Tiecoties uz kvalitāti, tomēr vienmēr augstāk tiek likts cilvēciskais.
Plecu pie pleca muzikāli augsti izglītoti profesionāļi un cilvēki, kuriem vienkārši patīk dziedāt vai spēlēt, un dziedot visi ir laimīgi – “te mēs visi it vienādi esam”.
Visi jūt to spēku, kas līdz dzīlēm saviļņo pašus un klausītājus. Tas ir vārdos grūti izstāstāms. Bet ar sirdi nešaubīgi sajūtams. Un tas pievelk un silda.”
Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši:
