Baroka laikmeta izcilāko komponistu – Baha, Hendeļa, Vivaldi, Korelli un Tēlemaņa skaņdarbus piedāvāja ansamblis “Sonore Antiqua” kopā ar soprānu Guntu Gelgoti.

Grobiņnieki Mairita un Agris un pāvilostniece Baiba apmeklē festivāla koncertus jau kopš tā pirmsākumiem.

Agris atzīmēja, ka pirms koncerta ļoti smalki atgādināja vēsturi. “To, ka Evalds Rimbenieks ir svarīgs cilvēks, kas devis lielu ieguldījumu. Un mēs to baudām,” viņš teica.

Uz visiem koncertiem nevarot izbraukāt, taču izvēlas tos, kas notiek tuvāk. “Tuvāk sirdij vai vietai”, precizēja Mairita, viņa uzskata, ka mūzika ir māksla, kas iedarbojas bez vārdiem.

“Tā ir mūzika dvēselei,”

papildināja Baiba.

Tālu ceļu no Krāslavas mērojusi Otīlijas ģimene, jo meita spēlē Liepājas orķestrī. “Bijām arī iepriekš, pirms gadiem diviem,” viņa pastāstīja.

Liepājnieks Igors ir pastāvīgs “Rimbenieka” klausītājs. “Vasara, skaista mūzika, noskaņojums, tas viss paliek, un gribas vēl un vēl doties klausīties,” viņš atzina.

Vēl līdz 16. augustam koncertos Bārtā, Ziemupē, Gaviezē, Medzē, Aizputē, Vaiņodē un Kazdangā klausītājus priecēs gan iepriekš iepazīti ansambļi – stīgu kvartets “Berči”, Liepājas Mežragu kvartets, – gan arī LSO mūziķu īpaši pieaicināti draugi kā soprāns Katrīna Paula Felsberga, stīgu kvartets “Nōna” un daudzi citi mākslinieki.

Noslēgumā Kazdangā muzicēs pilns LSO sastāvs Gunta Kuzmas vadībā.

G. Gelgotei ļoti daudz nozīmē Dienvidkurzemes festivāls. “Jo es sevi skaitu nedaudz par jūrmalciemnieci, citas vasaras bieži braucu uz koncertiem. Izlasīju grāmatu par Rimbenieku.

No malas skatoties, esmu to visu iemīlējusi, un tad esmu laimīga pati būt dalībniece,”

viņa priecājās.

Baroka mūzika ir dziedātājai ļoti tuvs repertuārs, turklāt LSO mūziķi ir brīnišķīgi kolēģi.

Vijolnieks Jānis Baltābols priecājas muzicēt gan lielos, gan mazos mūziķu sastāvos. “Mazajos koncertos ļoti patīk tas, ka izraujamies no lielajām simfonijām un varam paņemt programmas, kuras ikdienā varbūt neskanētu. Šī ir brīnišķīga iespēja klausītājiem arī mazākos miestiņos un mazākās kultūrvietās sniegt mūzikas baudījumu,” viņš teica.

Mūziķi allaž pamana, ka arī pie mazākām skatuvēm klausītājiem acis spīd, un atgriezeniskā saite ir ļoti svarīga.

“Prieks pēc koncerta skatīties viņu sejās – acis ir gaišas.

Tas ir galvenais koncertos – ka mūzika ne tikai skan, bet kāds to patiesi bauda,” uzsvēra vijolnieks.

LSO vadītājs Uldis Lipskis atgādināja, ka festivāls aizsākās pandēmijas gadā, kad vasarā cilvēkiem atļāva nelielā skaitā pulcēties brīvā dabā.

Tomēr vēlāk rīkotāji palikuši pārsvarā pie koncertiem telpās – gan akustikas dēļ, gan tāpēc, ka laikapstākļi nav paredzami.

“Spēlējam baznīcās, kultūras centros. Šogad Ziemupes Dvēseles veldzes dārzā būs brīnišķīga programma, kas rakstīta tieši par puķēm un tiem mūziķiem, kuri spēlēs, tā ka ir arī viens brīvdabas koncerts,” viņš pauda.

Ir vietas, kur koncerti notiek ik gadu, kā Aizpute, kur par mācītāju strādājis E. Rimbenieks, Priekules puse, no kurienes viņš nāk. Šogad pirmo reizi – Medzē, Gaviezē.

“Cenšamies būt gan oriģināli, gan paredzami,”

plānošanu raksturo U. Lipskis.

“Esmu saņēmis draudzīgus pārmetumus no Gramzdas – kā, šogad nav?! Solām, ka nākamgad būs. Bezgalīgi daudz koncertu nevaram taisīt. Mainība ir viens no magnētiem,” viņš atzīmēja.

Mūziķi savas kamermūzikas programmas piesaka brīvprātīgi, un šogad orķestra vadītājs saskaitījis, ka 35 mūziķi spēlē ansambļos. “Tā ir puse orķestra sastāva, kas uzskata par vērtīgu tērēt savu skaisto vasaras laiku un satikt klausītājus,” lepojās U. Lipskis.

Tas veicina ansambļu publicitāti, repertuāra veidošanos, jo sagatavotās programmas pēc tam ved un spēlē citos novados un pilsētās.