Rucavas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Staņislava Skudiķe dalībniekus ar pūpoliem nopēra vēl pirms kāpšanas Muižas kalnā.

Neskatoties uz to, ka rīts bija iesācies agri un zem zolēm zāle bija sasalusi, apkārtējie bija labā omā un žāvas apkārtējo vidū bija liels retums.

“Mēs katru gadu šeit nākam un svētam Lielo dienu. Kādreiz arī gājām pie svētavota. Tas bija tāds ļoti jauks, vēl ar ievām apaudzis. Bet tur diemžēl tagad ievas vairs nav. Un šeit, kalna galā, patiešām var sagaidīt saulīti. Patīk arī bērniem, īpaši tā olu ripināšana un iešana rotaļās.

Izrādās, ka nemaz tik grūti nav arī pamosties!”

stāsta Staņislava.

Divu jaunāko Lielās dienas sagaidītāju vecmāmiņa ansambļa vadītājai piekrīt.

Viņa pastāsta, ka mazmeitas uz tradicionālajām svinībām piecēlušās mundrāk un ātrāk nekā tad, kad jāiet uz skolu vai bērnudārzu.

Etnogrāfiskā ansambļa vadītāja atzīst, ka šogad atbraukuši vairāk pašu cilvēku, vietējie. Bet daži esot arī no Liepājas.

Pagājušajā gadā atbrukuši bija arī kaimiņi no Sventājas.

“Šis ir tiešām skaists rīts! Un putni tā dzied! Tos arī pabaidījām, lai pamostas.

Svarīgākais jau ir šodien agri pamosties, nomazgāt muti strautā, kas tek pret saulīti, lai acis labi redz un ausis labi dzird.

Bez pūpoliem arī nevar iztikt – jānoper savs kaimiņš, draugi, lai veselība iekšā un slimība ārā! Ir jau arī ticējums, ka pirmā oliņa jāsadala uz visu saimi, lai saime turētos kopā, lai būtu saticīgi,” stāsta S. Skudiķe.

Pēc aktīvākas rīta rosmes Muižas kalnā, visi sanākušie tālāk jau devās arī uz kopīgām brokastīm Rucavas Tradīciju namā “Zvanītāji”.

“Tā jau mēs darām. No sākuma jānāk jāsadzied ar saulīti – tā jāsagaida, jāsasveic. Tad izripinam oliņas, izšūpojamies, lai knauši nekož. Tad, kad tas viss izdarīts, dodamies uz “Zvanītājiem”.

Tur mums ir tradīcija, ka saimnieces jau iekūrušas siltu istabiņu un savārījušas karstu tēju.

Kā katru gadu, ir arī Rucavā ceptais saules kliņģeris. Protams, kaujamies arī ar šeit kalnā sapelnītajām oliņām,” pastāsta “Zvanītāju” vadītāja Māra Tapiņa.

Vīri olas varēja sapelnīties iešūpinot dāmas.

Savukārt pārējie veiksmi varēja iemēģināt olu ripināšanā. Ja paša ripinātā ola sadūrās ar kādu jau aizripinātu, tad savākt varēja abas. Ja nesanāca, tad bija jāpaliek bešā.

M. Tapiņa norāda, ka šī jau ir otrā diena, kad diena garāka par nakti.

“Bet tas nekas! Stipras dienas ir vismaz trīs no tā brīža, kad saule ir augstāk kāpusi.

Senais latvietis jau arī riktējās tad, kad viņas bija laika un darbi bija apdarīti.”

Šorīt Lielo dienu ieskandināja arī Bārtā pie Bārtas upes tilta.

Savukārt par saules sagaidīšanas tradīcijām šodien varēs uzzināt arī Ziemupē pulksten 13.