Foto: Teātra sezonas pēdējā pirmizrāde ieskatās vecā Liepājas dzīvoklī
Liepājas teātrī priekškars vēries pēdējam šīs sezonas jauniestudējumam. Mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis radījis kārtējo kopdarbu ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci. Izrādei “Dzīvoklis” režisors devis žanrisko apzīmējumu – klusā daba ar skaļiem cilvēkiem.
liepajniekiem.lv
Materiāls tapis, iedvesmojoties no kāda dzīvokļa Liepājā, kur katra iemītnieku paaudze atstājusi savas pēdas.
Iestudējumā tas gan paslēpts adresē, kur pašlaik mājas nav, jo tas nav tīri dokumentāls darbs, uzsver V. Sīlis.
“Ir konkrēti dzīvesstāsti un notikumi, kuri savienojas šajā stāstā, tomēr māja un cilvēki atstāj daudz balto plankumu iztēlei, un turp mēs arī dodamies,”
stāsta režisors.
Darbības laiks sākas 1933. gadā un aptver gandrīz 100 gadus, sanāk īsta ceļošana laikā. Gandrīz viss aktieru ansamblis atveido vairākas lomas.
“Es tiešām gribētu dzīvot Ulmaņlaikos,” atzīst Rolands Beķeris.
“Cik apbrīnojami, ka mans tēls Alfrēds Kārkls spēj aizbraukt uz Ameriku, izmācīties par juristu, atbraukt atpakaļ. Visa sabiedrība vēl nav izaugusi, bet viņš jau ved vēsmas no aizokeāna, ar lielām ambīcijām, arī palīdz cilvēkiem.”
Anete Rimkus atminas, ka bērnībā vecmāmiņas pieminējušas Ulmaņlaikus, kas acīmredzot bijis tāds punkts Latvijas vēsturē, kādu mums vēl vajadzētu spēt satvert, protams, citādā formā.
“Arī padomju laiki – no filmām palicis iespaids, ka 70. gados vienmēr spīd saule, ceriņi zied un smaržo un visi ir laimīgi, bet patiesībā fons bija pavisam cits,”
stāsta aktrise.
Interesanti pārdomāt arī 2010. gadu, kad aktieri bija jaunieši, kā viņiem šis laiks izdzīvots.
Izrādē strauji jāpāriet no vienas lomas citā, turklāt ne visas no tām ir cilvēki. Darbojas arī ļaužu vēsturiskie līdzgaitnieki mājokļos – kukaiņi.
“Lai radītu spēles atmosfēru, padarītu to par artistisku piedzīvojumu,” ideju skaidro V. Sīlis.
“Man svarīgs spēles teātris, kurā dažādus laikus un stilus mēģinām savienot vienā ietvarā.”
“Paši esam pārsteigti, cik grūti bija tikt galā un aptvert formu, jo tur ir ne tikai kukaiņi, bet arī dzīvnieks un zirneklis,” saka A. Rimkus.
“Bija ļoti interesanti lēkāt pa laikiem un transformēties par dzīvnieku,” stāsta R. Beķeris.
“Katram dzīvniekam ir kāda cilvēciskā šķautne, kas aptver ne tikai viņa personību, bet pat sabiedrības grupu.”
Edgars Pujāts atveido Amerikas latvieti, kurš atguvis īpašumu. Tēlu veidot palīdzējusi daudzkārtējā viesošanās ASV un sarunas ar latviešiem.
Aktierim arī jāpārtop par prusaku, kas esot diezgan smieklīgi viņa vecumā.
“Domājot filozofiski par paralēlajām dzīvēm, – ja skatītos uz cilvēku ar prusaka acīm, tad viņa redzējums nebūtu glaimojošs.
Izrādes kopumā es mēģinu no sava viedokļa arī kā prusaks cilvēkam likt padomāt: pirms tu mani nospied, vai es arī neesmu tiesīgs dzīvot?”
spriež E. Pujāts.
Izrādē piedalās arī Anda Albuže, Valts Skuja, Armands Kaušelis, Laura Jeruma, Kārlis Ērglis, Signe Dancīte, Madara Kalna un Artūrs Irbe.
Scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, horeogrāfe Kristīne Brīniņa un gaismu mākslinieks Viesturs Andersons.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.