Nokārtojas krūmos

Trīs bērnu māmiņa Inga ik pa laikam noorganizē ģimenei izbraucienu pa Dienvidkurzemi.

Viņi iecienījuši Bernātus, kur bērni var izskrieties, bijuši Volzbahā, zoodārzā “Cīruļi”, pastaigu takās Durbē, Grobiņā un citur. Parasti līdzi ņem pusdienas un plāno vienā vietā atpūsties vismaz pusi dienas.

“Nevar teikt, ka tualešu nav, bet daudzās vietās tās ir nekoptas. Stāv kaut kāds koka namiņš, un nezini, kas sagaidīs, kad atvērsi durvis,”

stāsta sieviete.

Viņa atceras, ka pērn Medzes “Plienītēs” redzējusi krūmos pa pusei ieaugušu sirsniņmājiņu, tāpēc vien neesot tajā vietā uzturējušies.

“Bernātos ir šika tualete, bet, kad vēl nebija sākusies tūrisma sezona, tā bija ciet. Es saprotu, ka ziemā aizslēgta, bet cilvēki jau brauc atpūsties arī vēlāk rudenī un agri pavasarī,”

mammai nebija atlicis nekas cits kā vest bērnus čurāt mežā.

Patiesībā tā ar mazajiem gadās bieži. Inga gan atzīst, ka diez cik labi nejūtas, jo tuvumā var būt cilvēki, kas negribot ierauga notiekošo, cits varbūt šķībi noskatās.

“Nav ētiski, bet nav jau variantu. Ja esam piknika vietā, kur ir uztaisīts soliņš, laukumiņš ugunskuram, tātad – iekārtota atpūtas vieta, tad tikai normāli, ka tuvumā būtu arī tualete,” viņa saka.

Āra mazmājiņas grūti ieraudzīt arī mazpilsētās. Drošākais veids tad ir meklēt labierīcības kafejnīcās vai veikalos.

Taču var arī neizdoties nokārtoties, jo ne visās ēstuvēs WC durvis ir vaļā, jo  atslēgu iedod tikai cilvēkiem, kuri tur kaut ko nopērk. 

“Man bija situācija, ka nekaunīgi ātriem soļiem aizgāju garām bārmenei taisnā ceļā uz tualeti.

Tajā brīdī man bija vienalga, ko kāds nodomā vai saka vai arī pēc tam būs sods,” Andris atceras viesošanos Aizputē.

Tur gan lielveikalā ir publiskā tualete, ko viņš būtu varējis apmeklēt, nejūtoties nekaunīgs ienācējs no ielas. Būtu varējis arī mest kaunu pie malas un pajautāt cilvēkiem uz ielas.

Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā noteikts, ka publiska vieta šā likuma izpratnē ir “jebkura vieta, kura neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai un kura par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskajai personai, kas nav attiecīgās vietas īpašnieks, tiesiskais valdītājs, turētājs, algots darbinieks vai cita persona, kuras atrašanās attiecīgajā vietā ir saistīta ar darba pienākumu izpildi, pasākuma organizēšanu vai ir uz uzņēmuma līguma pamata”.

Tātad, ja cilvēks nokārtojas blakus piknika laukumam, viņš to dara publiskā vietā. Vai par to soda?

Dienvidkurzemes novada pašvaldības policijas priekšniece Ieva Ilstere atbild, ka “Administratīvo sodu likumā par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā” nav tieši definēta atbildība par dabisko vajadzību kārtošanu.

“Ja nokārtojas publiski, tad tas būtu sabiedriskās kārtības traucējums, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas.

Ja cilvēks ielīdis kaut kur krūmos, lai viņu neredz un viņš nevienu netraucētu, tad jautājums ir diskutējams, drīzāk saņemtu policistu aizrādījumu,” saka policiste.

Finiera atejas sapūst

Novadā publiskās āra tualetes apkalpo gan Komunālā pārvalde, gan SIA “Grobiņas HES”, kas strādā Grobiņā, Medzes, Bārtas, Kalētu un Grobiņas pagastā.

Kad uzbūvēja veloceliņu no Liepājas robežas līdz Grobiņai, tā malā uzcēla arī mazmājiņu. Tagad tās tur vairs nav, kur palikusi?

“Tā atrodas restaurācijā. Noņēmām, jo finieris, no kā tualete taisīta, sāka bojāties, turklāt tā arī jau bija morāli novecojusi,”

paskaidro “Grobiņas HES” valdes loceklis Kaspars Krūmiņš.

“Mūsu uzņēmums tikai apsaimnieko tualetes, tās pasūta, uzstāda un noņem pēc pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja rīkojuma. Mēs neizlemjam, vai tās ir vajadzīgas un kurā vietā.”

Par tualeti, kas atradās pie veloceliņa, viņš pastāsta, ka to vajadzēja noņemt vispār vai atjaunot atkarībā no tā, vai pēc labierīcībām ir vajadzība.

Iedzīvotāji par šo mazmājiņu neesot interesējušies, “Kurzemes Vārds” vienīgais pajautājis, kur tā palikusi.

Ir aizvesta tāda pati mazmājiņa, kas atradās Grobiņas centrā pie bērnu rotaļu laukuma.

“Tās vietā laukuma otrā pusē ir jaunas, modernas labierīcības, kurās var iekļūt arī invalīdi ar ratiņiem,” saka “Grobiņas HES” pārstāvis.

Uz jautājumu, vai publiskas tualetes ir uzņēmuma apsaimniekoto pagastu centros, viņš atbild: “Tās visur nav nepieciešamas, katrā atpūtas vietā nav jābūt obligāti. Taču pārvaldnieka uzdevums ir noskaidrot, vai konkrētā vietā nepieciešamas tāda veida labierīcības, tad viņš mums saka, un mēs uzstādām.”

Agrāk bijusi prasība, ka tualetei jābūt katrā pašvaldības kapsētā, šķitis, ka tā nepieciešama, bet ar laiku esot pierādījies, ka mazmājiņas īsti netiek izmantotas.

Šīs tualetes arī uztaisīja no finiera, tā ka tāpat novecoja, turpina K. Krūmiņš.

“Publiskās tualetes ir, un pamazām vecās tiek nomainītas uz tādām, kuras funkcionālākas.

Koka būdiņas ir grūti iztīrīt, tās nevar izsūkt ar lielu asenizācijas iekārtu, kas ir pārāk jaudīga mazai tvertnei. Bet vēl ir ap 20 koka būdiņu, ko lēnām aizstājam ar plastmasas. Galvenajās vietās tagad noliktas uzņēmuma “Toi–Toi” tualetes, kas vieglāk kopjamas.”

Apmeklētāji piecūko

Mazmājiņu izsūkšana būtu tikai viena no problēmām mazo tualešu apsaimniekošanā. Brīžiem lietotāji sagādā īstas galvassāpes.

“Cilvēki ir dažādi. Kādā vietā tualete aizdedzināta, citur kaut kas nolauzts, piemētāts. Brīžiem liekas, ka labāk būtu, ja kādas tualetes konkrētā vietā nemaz nebūtu, jo tā nekalpo mērķim, kam domāta, bet tiek salauzta,” atklāj K. Krūmiņš.

Komunālās pārvaldes apsaimniekotajā teritorijā jau nav labāka situācija.

“Bieži saskaramies ar vandalismu. Tualetes apkrāso, pieķēzī un bojā.

Nesen Priekulē publiskajā tualetē aizdedzināts spogulis. Vietās, kur blakus ir stāvlaukumi, atpūtnieki tualetēs mēdz samest gružus, stikla pudeles, pat drēbes utt.

Novada viesi, caurbraucot ar kemperiem, bieži tualetēs izgāž savas kempera tualetes un atkritumus, līdz ar to publiskā tualete paliek ļoti piecūkota,” stāsta Komunālās pārvaldes vadītāja vietnieks Andris Štolcs.

Komunālās pārvaldes apkalpotajā teritorijā šobrīd ir 54 sabiedriskās tualetes, no kurām deviņās var iekļūt ar ratiņkrēslu. Ir gan koka, gan plastmasas pārvietojamās tualetes.

Novada pasākumiem Komunālā pārvalde uzstāda papildu pārvietojamās tualetes.

“Šīs tualetes uztur un uzkopj Komunālā pārvalde, bet par to izvešanu un apkalpošanu iepirkuma rezultātā šobrīd gādā SIA “Eco Baltia Vide”,” turpina A. Štolcs.

Šis uzņēmums arī “Grobiņas HES” apkalpotajā teritorijā tualetes tīra un nodrošina tajās papīru. 

Īpašu uzmanību pērn izpelnījās neizvestas, pieķēzītas tualetes Bernātos. Kāda situācija ir šobrīd, vai tās regulāri sakopj un izved? “Bernātu tualetes tiek uzturētas kārtībā,” tāda ir pašvaldības pārstāvja atbilde.

Līdzīgi kā “Grobiņas HES”, arī Komunālā pārvalde jaunas tualetes izvieto pēc pārvaldnieka ierosinājuma.

“Iedzīvotāji var izteikt savus priekšlikumus pagasta pārvaldniekam, un viņš izvērtējot dod Komunālajai pārvaldei informāciju par tualešu nepieciešamību konkrētajās vietās,” iedrošina A. Štolcs.

Izdabā cilvēkiem

Gramzdas un Virgas pagastu apvienības pārvaldes vadītāja Daiga Egle norāda, ka pašlaik pagastos vairs nav tādu vietu, kur vēl būtu nepieciešamas publiskās labierīcības. Visus iedzīvotāju ieteikumus pārvalde ņēmusi vērā.

“Bija sūdzības par to, ka, ja Virgas muiža slēgta, tad cilvēki netiek uz tualeti. Ļoti ātri un operatīvi šo problēmu novērsām. Ārpusē redzamā vietā nolikām plastmasas pārvietojamo tualeti. Tāpat bija pieprasījums pēc labierīcībām kapos. Tagad visos mūsu kapos ir pieejamas tualetes.”

Ja rodas nepieciešamība pēc jaunām āra labierīcībām, tās uzstāda Komunālā pārvalde, piemin D. Egle.

Pārsvarā pagastos atrodamas sausās koka tualetes, bez skalojamām kastēm.

D. Egle pastāsta, ka visas ir labā stāvoklī un apkārt nekrīt. Taču, ja nepieciešami kādi uzlabojumi, tos arī veic.

Piemēram, Gramzdas mežaparka tualetei bijis desmit gadus vecs “Onduline” pārsegums, kurš jau bija satrunējis. To nomainījuši pret izturīgāku metāla materiālu.

“Publiski pieejama tualete ir arī Aizvīķu centrā. Vairāk tualešu ir pakārtotas tūrisma takām. Virgā mums ir viena pie tradīciju nama. Divas – pie Prūšu ūdenskrātuves, jo tā ir publiska atpūtas vieta.

Šobrīd visas būtiskākās vietas ir nosegtas. Tur, kur bija pieprasījums pēc labierīcībām, piemēram, kapos, esam tās uzstādījuši. Vairāk pieprasījumu no iedzīvotājiem šobrīd nav.”

Arī Durbes pilsētas, Durbes, Dunalkas, Tadaiķu un Vecpils pagastu apvienības pārvaldes vadītājs Vilnis Kārkliņš norāda, ka vērā vienmēr tiek ņemtas iedzīvotāju sūdzības vai ieteikumi.

“Tur, kur cilvēki prasa labierīcības, tur arī cenšamies tās uzstādīt.

Lieģos – pie kultūras nama, pie volejbola laukuma. Ja kāds sūdzas, tad tualetes apsekojam, salabojam, kas salauzts. Pagaidām, manuprāt, visur, kur ir vajadzīgas tualetes, tās ir.”

Viņš pastāsta, ka vasaras sezonā vairākās vietās Komunālā pārvalde novieto arī “Toi Toi” tualetes. Pašlaik tādas uzstādītas pie Durbes stadiona, Dunalkas centrā pie parka, Vecpilī pie pilskalna.

Savukārt pie ezera, Lieģos, vairākās pagastu kapsētās un citviet pieejamas arī pastāvīgās sausās tualetes.

Pārvaldnieks priecājas, ka tās ir labā stāvoklī, jo Komunālā pārvalde visas izveidojusi pēdējā piecgadē. Pirms gada jaunas labierīcības iekārtotas arī Durbes centrā.

Vispirms – domāšana un attieksme

Intervija ar Latvijas Zaļās kustības valdes priekšsēdētāju Jāni Matuli.

– Bernātu pludmale un Medzes pagasta atpūtas vieta “Liedagi” saņēma dabas pieejamības “NaaC” sertifikātu un karogu. Viens no sertifikāta piešķiršanas kritērijiem ir universālā dizaina tualetes. Kādas tās ir?

– To būvēšanā jāievēro speciāli principi. Ir līdz centimetram noteikti precīzi parametri, piemēram, cik platām jābūt durvīm, cik augstam rokturim pie klozetpoda.

Līdzīgi kā ar takām – to slīpums ir svarīgs, jo, ja cilvēks ratiņkrēslā brauc bez asistenta, viņam jāsaprot, vai, nobraucis lejā, varēs tikt atpakaļ.

Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” par to konsultē un arī cīnās, lai ievērotu.

– Kāpēc Latvijā ir maz atpūtas vietu ar infrastruktūru, kas der visiem?

– Es domāju, ka vispirms ir domāšana un attieksme, bet naudas jautājums ir pakārtots.

Roja jau sen bija pirmā karognesēja, kura sāka būvēt vienkāršas koka tualetes, bet tādas, ka var tikt iekšā ar ratiņiem.

Viņiem bija pat tāds unikāls gadījums – nopirka sertificētu plastmasas tualeti, kam durvis bija tā uztaisītas, ka, ja ar ratiņiem iebrauca, ārā vairs nevarēja tikt. “Apeirons” to pārbaudīja.

Bet tagad ir cits piegājiens. Uzstāda modernas tualetes, kurās iekšā ir ūdensvads, dažās pat var ieiet dušā, ārpusē – nomazgāt kājas. Līdzīga nolikta arī Bernātos pludmalē.

Šīs tualetes varētu maksāt ap 40 tūkstošiem eiro,

un nezinu, cik racionāli ir tādas iegādāties, bet parādās arvien vairāk.

– Vai tāda vides pieejamība nav izšķērdība?

– Mēs skatāmies no dabas aizsardzības viedokļa – organizēts tūrisms mazāk apdraud dabu.

Ārzemēs bijušas diskusijas, vai vajag sabiedrībai vispār teikt par unikāliem dabas objektiem, biotopiem, jo tad rodas interese, visi brauc, skatās un iznīcina.

Mūsu pieeja ir, ka sakārtotā infrastruktūra, kas organizē tūristus, palīdz saglabāt piekrastes dabas vērtības. Pat izveidojām programmu “Saglabāsim Latvijas kāpas”.

Mēs arī piekrītam “Apeirona” viedoklim, ka ne tikai piekrastē būtu jāattīsta tādas vietas, bet arī pie ezeriem un upēm.

– Cik daudz pašvaldības ieklausās Latvijas Zaļās kustības un “Apeirona” ieteikumos?

– Zināt, Nīcas novadā un Medzē reakcija bija momentāna; tas ir atkarīgs no vietējiem līderiem.

Mums patīkami, ja pasaka un izdara, tā ka esam priecīgi par sadarbību ar Dienvidkurzemi, bet nu dienaskārtībā mums ir Pāvilosta.

Tur dienvidu pusē, kur ir skaista peldvieta, tualete atrodas nost no taciņas un ir nepieejama.

Taču Pāvilosta gandrīz ir vairāk apmeklēta nekā Bernāti un “Liedagi”. Par tiem vispār maz cilvēku zina, izņemot tūristus, kuri ierauga šosejas malā norādi, ko uzlika, paklausot mūsu ieteikumam.

Medzes pārvaldes vadītāja bija ļoti atsaucīga.

Es domāju tā: Vai novadā trūkst publisko tualešu?

Inguna Zonberga, dzīvo Kuldīgas novadā:

– Man šķiet, ka trūkst. Grobiņā vajadzētu tādās vietās, kur mēdz apgrozīties daudz cilvēku. Tieši pie pilskalna ir, bet derētu vēl vismaz uz vienu vai otru pusi. Piemēram, kad uz Grobiņas servisu dzenu mašīnu, man tajā pusē pietrūkst iespējas aiziet uz publiskām labierīcībām.

Nezinu arī, vai tādas ir Aizputē. Šeit un citur novadā noteikti ir bijuši gadījumi, kad vajag, bet nav, kur aiziet.

Valdis Rutkaste no Dunalkas:

– Man šķiet, ka tepat Aizputes centrā pietrūkst. Bet par to, vai kaut kur ir, īsti neesmu domājis. Tādēļ gribētos teikt, ka trūkst norāžu.

Ja publiskas labierīcības centrā ir pieejamas, tad par tām nezinu. Neesmu arī redzējis nevienu norādi, kur tādas būtu jāmeklē. Vismaz zinu, ka Dunalkā ir pie sporta centra.

Ieva Sīpola, Aizputes kultūras pasākumu organizatore:

– Man šķiet, ka Aizputē ir viena jauna publiskā tualete. Iespējams, ka vēl vienu varētu Misiņkalnā. Taču jāpiedomā arī pie tā, vai labierīcības kaut kur nepieciešamas cauru gadu vai tikai sezonāli.

Vasarā noteikti vajadzētu vairākās vietās, īpašie pie pastaigu takām. Bet svarīgs jautājums ir arī par to, vai šī tualete iederēsies pilsētvidē, izskatīsies estētiski.

Inese, aizputniece:

– Aizputē, man šķiet, nekur netrūkst – autoostā ir, pie tirgus arī. Varbūt pagastos, lielākos ciemos pietrūkst, bet es īpaši apkārt nebraukāju.

Un, ja tomēr, kaut kur biju aizbraukusi, tad nekad nav bijusi tāda situācija, ka vajadzētu labierīcības, bet tās nebūtu pieejamas.

Kristaps Paičs, nodarbojas ar galdniecību:

– Neesmu vietējais, tāpēc grūti iztēloties vietas, kur publisko tualešu pietrūktu. Taču mēdzu laiku pavadīt arī Aizputē un, godīgi sakot, neesmu manījis, kur šeit ir publiskas labierīcības.

Arī kaut kādas norādes nav redzētas. Piemēram, Kuldīgā vietās, kur uzturas daudz cilvēku, ir skaidras norādes, kur jāiet.