Līva Hammonda
"Kurzemes Vārds"
Ekrāns nav aukle
Ekrāns pats par sevi nav slikts. Viedierīces var būt rīks izglītībai, komunikācijai un radošumam. Taču, ja tās kļūst par audzināšanas aizstājējām, risks pieaug.
Pasaules Veselības organizācija rekomendē bērniem līdz divu gadu vecumam vispār neskatīties ekrānos.
Starp diviem un pieciem gadiem ieteicamais laiks ir ne vairāk kā stunda dienā, un kopā ar vecākiem, jo svarīgs ir ne tikai pie ekrāna pavadītais laiks, bet arī saturs.
Video, ko bērns tikai pasīvi skatās, nav tas pats, kas izglītojošas spēles vai aplikācijas, kas iesaista bērnu domāšanā.
Kad bērns ir gatavs telefonam? Nav viena pareizā vecuma. Ir bērni, kuri pat pirms 10 gadu vecuma jau prot atbildīgi rīkoties ar tehnoloģijām, bet citi arī 14 gados vēl nespēj nošķirt realitāti no sociālo tīklu ilūzijas.
Psihologi iesaka vērtēt nevis bērna gadus, bet emocionālo briedumu.
Pirmajam telefonam vajadzētu būt vienkāršam – ar iespēju piezvanīt, nosūtīt īsziņu, izmantot dažas lietotnes. Un tas izmantojams saziņai ar ģimeni, nevis bezmērķīgai “skrollēšanai” internetā.
Digitālā izglītība ar noteikumiem
Digitālais saturs var būt arī ļoti noderīgs. To pareizi izmantojot, bērndārznieki var apgūt burtus, formas un pat svešvalodas.
Jau pirmsskolas vecumā bērni iemācās veidot vienkāršus zīmējumus, darboties ar balss asistentiem.
Skolās arvien vairāk tiek ieviestas mācību digitālās platformas gan testiem, gan mājasdarbiem. Tā nav nākotne – tā ir jau tagadne.
Tomēr tas prasa vadību.
Bez noteiktām robežām bērni “iegrimst” ekrānos līdz izsīkumam.
Pētījumi rāda, ka pārmērīgs ekrāna laiks saistīts ar uzmanības traucējumiem, miega problēmām un zemu pašvērtējumu, jo īpaši, ja runa ir par sociālajiem tīkliem.
Ideāli ķermeņi, salīdzināšana ar citiem, “like” medīšana var radīt emocionālu spriedzi pat pieaugušajiem, kur nu vēl bērniem.
Vecākiem jābūt uz strīpas
Vecāku uzdevums nav aizliegt tehnoloģijas, bet mācīt tās lietot gudri. Jābūt skaidriem noteikumiem, cikos, cik ilgi un kādiem mērķiem bērns drīkst izmantot viedierīces.
Ir jārunā par kiberdrošību, paroļu nozīmi, svešiniekiem internetā, jāizskaidro, ko darīt, ja kāds sūta nepiemērotu ziņu.
Vecākiem ir jābūt piemēram. Ja mamma visu vakaru “sēž telefonā”, bērns nevar saprast, kāpēc viņam tas ir aizliegts.
Digitālā higiēna sākas mājās – ar sarunām, noteikumiem, līdzsvaru starp “online” un “offline”.
Liepājniece Liene, divu meitiņu (5 gadi un 3 gadi) mamma, stāsta: “Sākumā mēs skatījāmies pētījumus un mēģinājām ievērot ekrāna laikus, bet laika gaitā tas mainījās. Ja ar pirmo bērnu mēs tā cītīgāk ievērojām noteikumus, tad otro bērnu jau ietekmēja “lielās māsas faktors” un ekrāna laiks pagarinājās.
Mēs skatāmies no rītiem multenes, kamēr viņas ģērbjas, tas tāds pamošanās rituāls. Bet pa dienu mēs praktiski nelietojam ekrānus. Esam pat speciāli iegādājušies planšetes ilgstošiem braucieniem ar auto, bet šobrīd arī tās nav vajadzīgas, mašīnā neizmantojam nekādas ierīces, un viņas tās arī neprasa.
Mājās mums ir televizors. Vasarās mēs pārsvarā to neskatāmies, jo esam ārā. Ziemā ir kādi periodi, kad viņas ir nogurušas no dienas un paskatās savas multenītes. Reizēm mēs uztaisām filmu vakarus un skatāmies kādu lielo multeni visi kopā.
Es arī redzu, ka viņas pašas nevar ilgi noturēties pie televizora,
kādu stundu varbūt, mums vienkārši ir paveicies, ka mūsu meitām šķiet, ka interesantāk ir spēlēties vienai ar otru vai vecākiem, nevis skatīties visu dienu ekrānos.”
Glābšanas riņķis krīzes situācijās
Latvijā daudzi bērni saņem savu pirmo viedtālruni jau 7–9 gadu vecumā, sākot iet skolā. Arvien vairāk bērnu brīvo laiku pavada nevis laukā, bet ekrāna priekšā.
Un tas notiek arī tāpēc, ka viedierīces kļūst lētākas, saturs – pieejamāks. Ekrāns kļūst par bērna kompāniju laikā, kad vecāki ir aizņemti.
Bet digitālā pasaule ir kā ēdiens – viss atkarīgs no devas.
To var izmantot veselīgi, gudri un attīstoši, bet var arī pārdozēt. Svarīgi atcerēties, ka bērnam ne tik daudz vajag ierīci, cik pieaugušo, kurš palīdz to izmantot saprātīgi.
Ir situācijas, kad digitālās ierīces kļūst par reālu atbalstu ģimenei. Ilgs brauciens mašīnā, gaidīšana rindā vai brīdis, kad vecākiem nepieciešams koncentrēties kādam svarīgam uzdevumam – šādās reizēs planšete vai telefons var būt glābiņš. Taču šie gadījumi ir izņēmums, nevis ikdienas modelis.
Kad ekrāns kļūst par vienīgo “aizņemtā vecāka” palīgu, bērna dzīvē sākt trūkt saskarsmes, pašizpausmes un vienkāršas brīvās spēles.
Rotaļas reālajā pasaulē attīsta spēju domāt, risināt konfliktus, sadarboties. Digitālajā vidē šīs prasmes attīstās mazāk, jo īpaši tad, ja bērns ir pasīvs skatītājs.
Parunāsim par miegu un smadzenēm
Neirozinātnieki brīdina: zilā gaisma, ko izstaro ekrāni, kavē miega hormona melatonīna izdalīšanos. Rezultāts? Bērns vakarā nevar aizmigt, ir pārstimulēts un nepietiekami izgulējies.
Pētījumi rāda, ka bērni, kuri vakaros viedierīcēs skatās ilgāk par stundu, aizmieg vēlāk un guļ mazāk.
Turklāt, ja bērns visu brīvo laiku pavada digitāli, pat ja tas ir kvalitatīvs saturs, viņa smadzenes nesaņem pietiekami daudz informācijas no reālās pasaules.
Attīstība ir vispusīga tikai tad, ja pieredze ir daudzveidīga.
Sākumā viss šķiet nevainīgi – “WhatsApp” grupas ar klasesbiedriem, jautri video “TikTok”, pirmie selfiji “Instagram”. Bet ātri vien var sākties salīdzināšana, “like” skaitīšana, vēlme būt pieņemtam un bailes tikt izslēgtam.
Psihologi šo sauc par FOMO jeb “fear of missing out”.
Lielākā daļa vecāku pieļauj kļūdu, domājot, ka bērns “vienkārši sērfo”, bet patiesībā viņš piedzīvo reālu stresu.
Viens komentārs, viena nejauka bilde var izraisīt asaras un trauksmi. Un visbiežāk bērns to nepastāsta, jo viņam ir kauns, bailes tikt nesaprastam.
Vecāki – digitālie pavadoņi
Kas palīdz? Būt līdzās. Kopā apskatīt jaunu lietotni, noskatīties video, pārrunāt redzēto. Vecākiem vēlams parādīt, kā meklēt informāciju drošā veidā, kā filtrēt saturu, kā uzlikt laika limitus.
Nevis kontrolēt, bet pavadīt.
Ir vērtīgi sarīkot “no ekrāniem brīvos vakarus”, kad visa ģimene noliek malā telefonus un spēlē galda spēles, iet ārā, lasa grāmatas. Tas nav sodiņš, bet iespēja atjaunot reālo kontaktu.
Mūsdienu bērni nav “sapuvuši no telefoniem”. Viņi vienkārši dzīvo laikā, kad tehnoloģijas ir visur. Un tieši pieaugušie ir tie, kuri nosaka robežas, vada, māca un rāda piemēru.
Ekrāni var būt draudzīgi, ja tie pakļauti saprātam. Un saprāts nāk no mums, vecākiem.
Liepāja ir viena no pirmajām pašvaldībām Latvijā, kas ieviesa viedpilsētas risinājumus ar bezmaksas Wi-Fi punktiem, digitālajām bibliotēkām un izglītības platformām skolās. Bet tas nozīmē arī to, ka ekrāni bērniem kļūst vēl pieejamāki.
Pēc Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem, vidējais ekrāna laiks bērniem Latvijā ir trīs līdz piecas stundas dienā, bet tas strauji pieaug brīvdienās un vasarās.
Taču Liepāja ir arī tā vieta, kur var panākt līdzsvaru – te var izvēlēties starp ekrānu un dzīvām sajūtām.
Tāpēc tehnoloģijas nevajag aizliegt, bet gan mācīt dzīvot arī ārpus tām.
Liepāja ir pilsēta, kas rāda piemēru, ka būt moderniem nenozīmē būt piesietiem pie ekrāna, tieši otrādi – tas nozīmē zināt, kad to nolikt malā.
Idejas
Ko darīt ar bērniem Liepājā bez ekrāniem?
– Izskrienieties pludmalē! Garā Liepājas pludmale ir lieliska vieta, kur lidināt pūķus, spēlēt bumbu vai vienkārši krāsot gliemežvākus.
– Neaizmirstams būs velobrauciens gar jūru vai līdz Karostai, jo Liepājā ir lieliski sakārtota veloceliņu infrastruktūra, kas ir piemērota arī ģimenēm ar bērniem.
– Apciemo putnus Liepājas ezerā, kur var novērot vairāk nekā 100 sugu. Ja gribas trenēt uzmanību un ieklausīšanos klusumā, tad šī ir īstā vieta bērniem, kas pieraduši pie dinamiska satura.
– Koka namu izpēte un detektīvspēles Vecliepājā – šādas pastaigas ar stāstiem aizvieto jebkuru videospēli. Dažas ģimenes pat veido savus maršrutus, piemēram, “Sameklē zaļo durvju rokturi!”, “Saskaiti putnus uz jumta!” utt.
Uzziņai
– Ap 30% bērnu Eiropā no 9 līdz 16 gadiem ir piedzīvojuši kāda veida kibermobingu.
– 2024. gadā Kalifornijā (ASV) vairākas skolas ieviesa “beztelefona dienas” pēc pētījuma, kas parādīja, ka pat trīs dienas bez sociālajiem tīkliem uzlabo pusaudžu garastāvokli un miegu.
– Somijā 1.–3. klašu skolēni ekrānus izmanto tikai pēc pedagoga norādījuma, galvenokārt interaktīvām mācību spēlēm.
– “TikTok” algoritms spēj noteikt bērna emocionālo stāvokli, pamatojoties uz skatītā satura veidu un ilgumu.
– 90% pusaudžu atzīst, ka ikdienā izmanto sociālos tīklus, bet trešdaļa atzīst, ka tie negatīvi ietekmē pašvērtējumu.
