liepajniekiem.lv
Ēna ir dārga
Ar vienu ceļojumu ir par maz, lai spētu redzēt un domāt kā sicīlietis, bet pietiekami, lai iemācītos pasveicināt: “Buongiorno!”
Šis vārds nemaksā neko, toties jebkurā vietā, to pasakot, cilvēki pasmaida, paskatās sirsnīgāk, apkalpo laipnāk, izstāsta labāk.
Pasaku zeme tā arī nav, jo bondžorno it nemaz nepalīdz nodeldēt cenu senās Eričes pilsētas bodītē. Sicīlietis prasa 70 eiro par kleitu un pie sava paliek.
Vēlāk Egadi salās nopērku mats matā tādu pašu, izraibinātu Sicīlijas citronu krāsā, tikai par 50 eiro.
Nebiju plānojusi pirkt drēbes, taču izrādījās, ka paņemtās nav pietiekami plandošas, bet tieši tādas ir labākās jūlija dienišķajos 32–35 grādos.
Kad atvadāmies no salas, to apņēmusi 38 grādu versme.
Cilvēki šķiet tādi paši kā visur pasaulē, lai gan vietējā gide Iveta Bruno izceļ tieši sicīliešu sirds atvērtību. Acīmredzot saule dara savu. Tās salā ir ļoti daudz, tā ir sicīliešu dzīve.
Otra krāsa, kuras tikpat daudz kā dzeltenās, ir zilā. Trīs jūras – Jonijas, Tirēnu un Vidusjūra – sacenšas zilo toņu daudzveidībā.
Brīvdienās Sicīlijā nestrādā neviens, kuram tas nav jādara obligāti. Pilsētas mostas lēni un vēlu, taču daļa iedzīvotāju jau ap pulksten astoņiem ir pludmalēs. Tās ir gan bezmaksas, gan maksas.
Uz pirmajām pašam jāņem līdzi saulessargi un krēsli, bet otrajās tos izīrē.
Ēna ir dārga – augustā saulessargs ar diviem krēsliem maksā kādus 70 eiro uz dienu, turklāt tie visi ir aizrunāti nedēļu, divas iepriekš.
Latvietis diezin vai maksātu tādu naudu, lai gan… Mani grupas biedri, senioru pāris, San Vito Lo Capo pludmalē noīrē uz pāris stundām zviļņus, jo nostāvēt smiltīs nevar, tās burtiski dedzina pēdas.
Savukārt es pēc nopeldēšanās nozūdu pilsētiņas ielās starp mājām, man šī vieta mazliet atgādina Amerikas Bordertaunu.
Cinisi ciemā mitināmies viesnīcā uz klints, tās piekājē mums ir sava Magadžari pludmale ar saulessargiem. Taču ūdenī brienam nostāk – tautas daļā, tāpēc ka viesnīcnieki salikuši ūdenī lielus akmeņus, lai jūra nenoēd smiltis.
Vienvakar eju lejā nopeldēties, kad saule jau aizslēpusies aiz apvāršņa. Kad tumsā izbrienu atpakaļ krastā, mani sagaida glābējs, un mēs reizē pametam peldvietu. Arī viņa darbdiena ir beigusies.
Laikmetu nospiedumi
Tagad par zaļo un zeltaini brūno krāsu. No lidmašīnas nevar saprast, kas tās par pumpiņām, ar ko regulārās līnijās izraibinātas lielas teritorijas. Tonis tumši zaļš, ne iepelēks, tā ka olīvas tās nav.
Vēlāk uzzinām, ka ielejās ir citrusaugu dārzi, kur nogatavojas sarkanie apelsīni, citroni, mandarīni.
Un brūnie laukumi ar taisnajām malām salas vidienē ir labības lauki, kuros aug cietie kvieši, ko Sicīlijas pakalnos un nogāzēs audzēja jau senie romieši.
Gide Iveta stāsta, ka šiem cietajiem graudiem ir vismaz trīstūkstoš gadu sena vēsture. Tā ir kultūra, kas nekad nav bijusi ģenētiski apstrādāta.
Cieto kviešu ražu iegūst trīsreiz gadā. Milti no tiem ir sātīgi un tik garšīgi, ka rada atkarību – vairs negribas ēst parastos miltus.
Sicīlieši konditorejas izstrādājumus gatavo tikai no šiem miltiem, cepumi ir garšīgi, neliekas trekni.
Un, kad maizes šķēlei uzpilina vietējo virgin olīveļļu, šķiet, ka vairāk neko nevajag.
Tā var teikt par daudz ko Sicīlijā, jo tur ir esence, vai tās ir garšas, ainavas, vai viesmīlība, kultūra, vai arhitektūra, vēsture.
No Itālijas 20 reģioniem salā ir visvairāk UNESCO objektu, te atrodas arī organizācijas logo izmantotais Konkordijas templis no Agridžento Tempļu ielejas salas dienvidos.
Mēs apmeklējam Sedžestu – arheoloģisko parku ar grieķu templi un teātri, kam pie kājām pasakaina ieleja ar romiešu būvētu akveduktu tālumā. Tur, salas ziemeļrietumos, dzīvojuši elīmi, viena no sicīliešu pamatciltīm.
Sicīlijas vēsture ir raiba.
Salu iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi, romieši, bizantieši, arābi, normaņi, franči, spāņi, austrieši.
1860. gadā Marsalā piestāja no Ziemeļitālijas atkuģojušais Džuzepe Garibaldi, ko gide mūsdienu leksikā nodēvē par algotni, un viņa ekspedīcija beidzās ar salas pievienošanu Itālijas karalistei.
Kopš 1946. gada, kad pasludināja Itālijas Republiku, Sicīlija ir autonoms reģions.
Visi ienācēji ir atstājuši savas pēdas, un tās labi redzamas arhitektūrā. Taču arī iedzīvotāju sastāvs ir kā laikmetu pirkstu nospiedumi, jo Sicīlijā dzīvo dažādu tautību un rasu cilvēki.
Mafijas seja
Kāds ir priekšstats par mafiju? Vīri skūtām galvām brauc vaļējās automašīnās pa ielām un šaudās! Jā, tāda ir organizētās noziedzības redzamā daļa, un tāda tik tiešām Itālijā pastāv, saka gide.
Neapolē var mierīgi pabraukāties ar mocīti vai skūteri un izklaides pēc pašaudīties.
Pirms pāris gadiem viena kompānija, braucot garām kādai mājai, nošāva meiteni viņas dzimšanas dienas svinību laikā.
Mūsdienās mafija ir ieaudusies ierēdniecībā, un tās izpausmes ir dažādas. Var būt klubi, apvienības, kurās dod priekšroku savējiem, rekets, izspiešana, licenču nedošana u.tml.
Šīm izpausmēm Itālijas dienvidos ir tendence pieaugt, saka Iveta.
Visnežēlīgākā esot Kalabrijas mafija, kas, neskatoties ne uz ko, var bezkaislīgi nošaut otra mafijas līdera sievu vai bērnu iemest skābē.
Viņi visā Kalabrijas teritorijā, arī jūrā un kalnos, slēpuši toksisko atkritumu konteinerus. Snieguši tādu pakalpojumu lielajiem uzņēmumiem, kuri negrib maksāt par utilizēšanu.
Sicīlijā pirms pāris gadiem pēc 30 gadu meklēšanas ar interpola iesaisti beidzot atrada lielāko mafiozo, “Cosa Nostra” mafijas vadoni Mateo Mesīnu Denāro.
Izrādās, viņš dzīvoja tajā pašā Trapāni provinces pilsētiņā, kurā bija dzimis. Un neviens nebija atpazinis kungu, kurš staigāja brenda drēbēs, nēsāja desmitiem tūkstošu vērtus pulksteņus un pie kura mīļākās gāja kā uz darbu.
Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka itāliešiem esot raksturīga attieksme – neko neredzu, neko nedzirdu, neko nesaku. Viņi zina: ja atvērs muti, nākamā dienā var vairs nebūt.
Iveta saka: “Itālijā nelaimes gadījumam atrast lieciniekus ir nereāli, neviens neiesaistās.”
Denāro daļēji esot pats padevies, jo bija slims ar vēzi un vajadzēja apmeklēt klīniku.
Savukārt divi tiesneši, Džovanni Falkone un Paolo Borsellino, kuri reāli cīnījās pret mafiju, tika uzspridzināti 1992. gadā ar 56 dienu intervālu.
Viņu vārdos ir nosaukta Palermo lidosta. Uz to ik dienu mūsu vakariņu laikā lido kāda lidmašīna, tad mēs izejam uz terases un nolūkojamies, kā tā tuvojas un pēc tam aizslīd garām zemai, dzintarainai saulei.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
