Tad, kad šis raksts sasniegs lasītājus, jau būs aizvadīts otrais publiskais viņa lugas “Vollis”, kas veltīta Krišjāņa Valdemāra 200 gadu jubilejai, lasījums.

Pirmajā lasījumā Volli jeb K. Valdemāru izpildīja aktieris Mārtiņš Vilsons.

Otrais lugas lasījums izskanēja Mērsraga bibliotēkā Dzejas dienās, un nupat iznākusi jau otrā G. Cerava grāmata – garstāsts “Traļmeistars”.

– Tava inženiera profesija nav saistīta ar literatūru. Kā tu nonāci pie daiļdarbu rakstīšanas?

– Jau vidusskolas laikā vēlējos darboties kādā pašdarbības teātrī. Kad sāku studēt Politehniskajā institūtā, iesaistījos Rīgas pantomīmā.

Nosliece uz kaut ko radošu man bijusi jau sen.

Arī inženiera darbs patiesībā bija radošs: padomju laikos Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūtā konstruēju daudz dažādu mehānismu un mašīnu.

Te varu vilkt paralēles ar rakstīšanu. Tad, kad tu gribi par kaut ko uzrakstīt, tev arī ir jāiedziļinās.

– Vai rakstīšana nāca jau paralēli inženiera darbam?

– Nenāca vis. Mana pirmā grāmata “Karavīra ceļš” (2015) bija par attālu radinieku, latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju. To uzrakstīju, iekšēja aicinājuma vadīts, sadarbojoties ar viņa dēliem, kas dzīvoja Amerikā.

Kad T. Kalnājs nomira un tika apglabāts Lestenes Brāļu kapos, es jutu, ka atmiņas par viņu pamazām aizies nebūtībā! Tāpēc sāku rakstīt par viņa kara gaitām.

Vēl bija dzīva viņa māsa, turklāt pats T. Kalnājs bija veidojis savus pierakstus. Iespējams, viņš gribēja atstāt atmiņu apkopojumu, bet nepaspēja. Tā es nonācu pie savas pirmās grāmatas.

Tam aizgāja pieci gadi, strādājot pamazām, pa sestdienām, svētdienām.

– Vai tālāk jau bija “āķis lūpā” un rakstīšana turpinājās?

– Nē, nemaz tā nebija, ka “āķis lūpā”. Bet sāku domāt: ko tu darīsi, kad aiziesi pensijā? Sapratu, ka vispirms vajag saprast rakstniecības pamatus un teoriju.

Un tad nāca pandēmijas laiks un rakstniece Inga Žolude, kura ir arī mācībspēks Latvijas Universitātē, online skolā piedāvāja “Uzraksti savu pirmo grāmatu”, kas gāja vesela gada garumā.

Man ļoti jāpasakās Ingai par to, ko esmu pie viņas iemācījies. Sapratu, kā veidojas grāmata, uz ko vispār balstās rakstniecība. Visi, kas piedalījās tanī rakstniecības kursā, sāka rakstīt savas grāmatas.

Līdztekus darbojos amatierteātros, un man likās, ka interesantāk būtu uzrakstīt lugu, jo man vairāk interesē dialogi, tā dzīvā cilvēku saruna.

Uzrakstīju lugu “Minhauzena mazdēli”, bet Inga teica: “Atvaino, es tev nevarēšu pamācīt, kā pareizi rakstīt lugas, jo dramaturģija nav mana kompetence.”

Neko darīt, ķēros pie prozas. Paspēju kādu daļu no grāmatas uzrakstīt, un tie kursi beidzās. Bet mēs, potenciālo rakstnieku grupiņa, kas mācījās pie Ingas, joprojām uzturam savstarpēji ciešas saites, rīkojam radošas tikšanās un rakstīšanas nometnes. Piedalāmies arī prozas lasījumos, ko organizē Inga.

Vienā prozas lasījumā esmu savu fragmentu nolasījis, un tur bija arī atsauksmes par to. Tad es to darbu turpināju, vienkārši, lai pabeigtu savu grāmatu. Un tā grāmata beigu beigās ir pabeigusies.

– Vai “Traļmeistars” ir autobiogrāfiska grāmata?

– Daļēji. Par mani tur nav nekā. Bet tas ir par manu tēvu, par zvejniekiem, par cilvēkiem, ko esmu saticis. Stāsts ir par tēva jaunības laikiem: piecdesmitajiem sešdesmitajiem gadiem, kad viņš gāja jūrā.

Man to bija diezgan viegli uzrakstīt.

Grāmatā ir daudz dialogu, lielākoties tāmnieku dialektā. Mērsrags tur nav pieminēts, bet īstenībā viss stāsts ir par Mērsragu, Ķūļciemu, Dzedriem, par zvejniecības lietām, ar ko esmu saskāries. Arī tas, ko atceros, kad es kā mazs puišelis braucu tēvam līdzi jūrā.

Tēvs lika: “Tikko tu i uz kūģ, lien kubrika un nebāz degun āra, kamēr kūģs nav jūra!” Ostā bija robežsargi, un viņi paretam pārbaudīja.

– Vai šo garstāstu rakstīji pandēmijas laikā?

– Jā, tad es to iesāku, bet pabeidzu burtiski šogad. Un tad sapratu, ka uzrakstīšana ir tikai trešā daļa no darba, kas vajadzīgs grāmatai. Pēc tam sākās pārlasīšana un koriģēšana, labojumi un rediģējumi… Protams, arī īsināšana. Un tālāk jau darbs ar izdevēju.

“Dienas Grāmata” bija pirmā izdevniecība, kam piedāvāju savu stāstu. Un viņi izvēlējās ļoti slavenu redaktori Gundegu Blumbergu. Tas bija svētīgi.

Es atkal daudz ko iemācījos. Par to esmu viņai ļoti pateicīgs. Arī tas bija vismaz pusgadu garš darbs.

– Tu teici: kad sāki rakstīšanu, lielākā interese bijusi par lugām. Cik lugu jau esi uzrakstījis?

– Jaunākā ir trešā luga “Vollis”. Biju sācis interesēties par Krišjāni Valdemāru. Pagājušajā gadā kādā mirklī sapratu, ka tik slavenam 19. gadsimta latvietim tuvojas 200 gadu jubileja, bet sabiedrībā nenotiek nekas! Tad es padomāju: “Ko es varu izdarīt šinī jomā? Varētu uzrakstīt lugu!”

Pusgads – no 2024. gada jūnija līdz decembrim – pagāja rakstīšanai, un gads vēl priekšā bija, kad iestudēt.

Šoreiz nerakstīju konkrētam teātrim, konkrētiem aktieriem, rakstīju pēc sajūtām, kādiem personāžiem tur vajadzētu būt, par ko būs stāsts.

Un tad, kad ziemā pacēlās jautājums: kā mēs novadā svinēsim to 200 gadu jubileju, es vienā tādā sanāksmē, kur bija Talsu Kultūras centra darbinieki un Tūrisma informācijas centra darbinieki, piedāvāju savu lugu.

Izsūtīju to vairākiem novada amatierteātriem, bet viss pieklusa. Tur ir diezgan daudz vīriešu lomu, kas ir problēma teātriem.

Tad beigās spriedām, ka varam taču uztaisīt lugas lasījumu! Arī kovidlaikā mēs, piemēram, zoom platformā to darījām. Vienkārši lasījām lugas, un katram bija sava loma.

“Vollis” ir reāli klausāma luga. Tu vari ar savu balsi, ar mīmiku, bez rekvizītiem šo lugas vēstījumu nodot.

– Un kā ar citām tavām lugām? Tās ir iestudētas?

– Mana pirmā luga ir “Minhauzena mazdēli”. To šoruden taisās iestudēt Pļavmuižas teātris, kurā arī es darbojos. Kaut kādus fragmentus jau mēs esam parādījuši, atsevišķas ainas.

Otra luga, ko uzrakstīju, ir “Kādas domes sēde”. To rakstīju speciāli Mērsraga teātrim, kurā arī pats darbojos.

Bet bija daži cilvēki, kuriem luga nepatika, jo tā bija ar politisku aktualitāšu nokrāsu.

Mēs visi zinām, kas notika Talsu novadā, kad novada darbinieki tika pārvesti uz četru dienu darba nedēļu, atņemot 20% algas. Luga ir par to.

Varbūt tagad, kad situācija nav tik saasināta, kāds ieinteresēsies un to iestudēs. Bet tas ir normāli, ka ne jau viss tiek izdots un nodrukāts. Un arī lugas ne jau visas tiek uzvestas un spēlētas.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: