liepajniekiem.lv
Kādu lopiņu glābt var tikai teorētiski
Vakar portālam neizdevās sazināties ne ar “Vaiņodes bekonu”, ne Pārtikas un veterināro dienestu, tādēļ pēc komentāra par Dienvidkurzemes uzņēmumā konstatēto sērgu vērsāmies Latvijas Cūku audzētāju asociācijā.
“Mēs pārdzīvojam par katru mūsu biedru, vai viņš ir liels vai mazs.
Jebkuras saimniecības zaudēšana šādā veidā ir briesmīga – gan nozarei kopumā, gan konkrētajam uzņēmumam un īpašniekiem.
Tā ir traģēdija,” sacīja asociācijas valdes locekle Dzintra Lejniece.
Viņa teica, ka skaitļos zaudējumi ir jūtami. Pagājušā gada novembrī līdzīgs uzliesmojums skāra citu lielu uzņēmumu – “Baltic Pork”, kur tika iznīcināts 23 tūkstoši cūku.
“22 tūkstošus tik īsā laikā atjaunot nav iespējams. Tas nozīmē, ka robs zaudējuma dēļ ir ļoti liels,”
atzina speciāliste.
Sērga “Vaiņodes bekonā” ietekmēs tirgu; Latvijas ražotāji jau šobrīd nespēj pilnībā nodrošināt vietējo pieprasījumu pēc cūkgaļas.
“Mēs tirgu nepiepildām – tas ir ap 50 procentiem. Līdz ar to vietējās izcelsmes produkcijas būs mazāk – kamēr atjaunos ganāmpulku,” skaidroja Dz. Lejniece.
Viņa pastāstīja, ka
slimības uzliesmojuma gadījumā fermā tiek likvidēts infekcijas perēklis, – visas slimās cūkas eitanizē, un teritorija tiek slēgta.
Šajā laikā gan iznīcina dzīvniekus, gan tīra un dezinficē ēku. Kamēr šie darbi nav pabeigti, fermā cūkas turēt nedrīkst.
Tas ir laikietilpīgs darbs, kas atkarīgs no tā, cik ātri un kvalitatīvi iespējams veikt visus pasākumus, turklāt tos ietekmē arī tehniskie aspekti, piemēram, iekārtu darbība.
Lai pilnībā atbrīvotos no vīrusa, nepieciešama ļoti rūpīga telpu mazgāšana un atkārtota dezinfekcija.
Dzīvniekus eitanizē ar gāzes palīdzību – šobrīd tas ir izvēlēts par humānāko veidu, kas atbilst dzīvnieku labturības prasībām.
“Procesu organizē Pārtikas un veterinārais dienests, kas vienlaikus veic arī epidemioloģisko izmeklēšanu un asins paraugu ņemšanu, lai saprastu, cik plaši slimība izplatījusies,” paskaidroja asociācijas pārstāve.
Viņa pieļāva, ka teorētiski pastāv iespēja saglabāt daļu ganāmpulka, kas ir vesela, – ja iespējams pilnībā nodalīt atsevišķas kūtis –, taču praksē tas izdodas ļoti reti.
“Šī slimība izplatās kā ugunsgrēks – ļoti strauji. Līdz šim gandrīz nekad nav izdevies kaut ko saglābt.”
Āfrikas cūku mēris ir īpaši viltīgs ar to, ka lēni uzņem apgriezienus.
Vīruss var atrasties fermā 15–20 dienu, pirms parādās pirmās pazīmes, un tad nereti vairs nav iespējams precīzi noteikt, kur un kā notikusi biodrošības kļūda.
Tieši tāpēc arī ir tik grūti izglābt daļu dzīvnieku, kad infekcija jau konstatēta.
Saslimst arī Lietuvas un Igaunijas cūkas
Ne mazāk smagas ir emocionālās sekas. “Tas ir psiholoģiski ļoti smagi. Dzīvniekus, kurus esi kopis katru dienu, ir jāpalīdz izvest uz iznīcināšanu. Tas tiešām ir briesmīgi,” atzina Dz. Lejniece.
Nozarē esot pat bijuši gadījumi, kad cilvēki šādu pārdzīvojumu dēļ nonākuši slimnīcā ar sirds problēmām.
Latvijā apdrošināšanas kompānijas neapdrošina pret Āfrikas cūku mēri, lai gan ir apdrošināšana pret citiem riskiem – ugunsgrēkiem, nosmakšanu un citām nelaimēm.
Savukārt Eiropas Savienībā ir noteikta daļēja kompensācija par iznīcinātajiem dzīvniekiem. Šī sistēma ieviesta, lai saimnieki neslēptu slimību un laikus ziņotu par uzliesmojumiem.
“Trešajās valstīs, kurās kompensāciju nav, saimnieki mēdz slimos dzīvniekus nokaut un pārdot, pat vest uz citām valstīm,
radot nekontrolējamu slimības izplatību. Tāpēc šī kompensācija ir ļoti būtiska,” uzsvēra Dz. Lejniece.
Jautāta, kā Āfrikas cūku mēris izplatījies pārējās Baltijas valstīs, viņa atbildēja, ka situācija nav unikāla tikai Latvijai.
Igaunija pagājušajā gadā slimības dēļ zaudējusi ap 40% no mājas cūku ganāmpulka, tostarp vienu ļoti lielu fermu ar aptuveni 7500 sivēnmātēm.
Arī Lietuvā, pat netālu no Latvijas robežas, situācija esot saspringta, taču šī informācija neoficiāla.
“Galvenais riska faktors ir strauji pieaugušais mežacūku skaits.
Tās vairojas ļoti strauji – līdz pat 300 procentiem gadā. Ja nav bargu ziemu, slimība ar viļņveidīgiem lēcieniem iet pāri visai Latvijai,” skaidroja speciāliste.
Kā likums, pieaugot inficēto mežacūku skaitam, slimība seko arī mājas cūku ganāmpulkiem.
Dz. Lejniece uzsvēra: mēris nešķiro saimniecības pēc lieluma, un noteicošā ir biodrošība, kas jāievēro nepārtraukti.
“Biodrošība vai nu ir, vai tās nav, nevar būt pa pusei,” viņa teica, piebilstot, ka ilgstoša pastāvīgā spriedze cilvēkus notrulina.
“Tu it kā sēdi uz pulvera mucas un kādā brīdī pārstāj baidīties, bet vīruss piezogas, kaut to nevar redzēt, un tas ir visbīstamākais.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
