Visi cietušie ir vecāki par 60 gadiem, vairāki pārsnieguši 80 gadu vecumu, lielākoties sievietes. Vidējā summa, kas parasti tiek pārskaitīta vienā maksājumā, ir no 200 līdz 500 eiro.

Statistika par “romantiskās krāpniecības” upuriem nav precīza, jo maksājumi, ko klienti veic, ir ļoti līdzīgi tiem, kas tiek veikti investīciju krāpšanas gadījumos.

Turklāt upuri reti atzīst, ka tikuši apkrāpti. Bankas “Citadele” Krāpšanas novēršanas daļas vecākais krāpšanas analītiķis Mārtiņš Kreicbergs skaidro, ka vidējā summa, kas tiek pārskaitīta vienā maksājumā, parasti ir daži simti eiro.

Krāpnieki apzināti izvēlas pieprasīt summas, kas iekļaujas senioru ikdienas maksājumu paradumos – 200-300 eiro robežās. Regulāri veicot šādus maksājumus, kopējie zaudējumi var kļūt ievērojami.

Banka pēdējo sešu mēnešu laikā ir fiksējusi arī lielākus aizdomīgus maksājumus – virs 1500 un pat 2500 eiro, taču pastāv aizdomas, ka tie jau ir cits krāpniecības posms.

Kā skaidro Kreicbergs, iespējams, viss ir sācies kā romantiskā krāpniecība ar mazām summām, kas vēlāk transformējusies investīciju krāpšanā.

“Kad kontakts ir sākts, notiek regulāra komunikācija, tiek iegūta upura uzticība, un tad krāpnieks sāk stāstīt par savu veiksmīgo investēšanas pieredzi ar grandiozu peļņu,” norāda Kreicbergs, skaidrojot, ka upuris notic un veic maksājumus, cerot uz peļņu.

Vienīgā iespēja naudas atgūšanai ir maksājuma atsaukšana, taču tā notiek tikai ar saņēmēja piekrišanu.

Ja maksājums ir veikts internetbankā un cietušais pats to ir autorizējis, tad ir dota piekrišana maksājuma veikšanai, un to vairs nevar apstrīdēt.

Bankā “Citadele” skaidro, ka tā seko līdzi klientu maksājumiem un pievērš uzmanību situācijām, kad vecāka gadagājuma cilvēki sāk veikt pārskaitījumus uz ārvalstu kontiem, kas viņiem nav raksturīgi.

Kreicbergs norāda, ka bieži redzams, ka uz vienu un to pašu kontu naudu skaita vairāki bankas klienti. Šādus kontus banka identificē un bloķē, lai gan krāpnieki tos ātri maina.

Aizdomīgu maksājumu gadījumos klientiem tiek lūgts sazināties ar banku.

Tiek uzdoti konkrēti jautājumi – kas ir saņēmējs, kā klients viņu pazīst, par ko tiek maksāts. Bieži klienti nespēj atbildēt. Vēl biežāk klienti vispār nesazinās ar banku.

Ja banka redz, ka maksājums ir krāpšana, pat ja klients vēlas veikt maksājumu, banka to neļauj un aicina iepazīties ar krāpšanas informāciju.

Kad krāpniekiem vairs neizdodas saņemt naudu tieši, viņi izmanto citu shēmu – lūdz klientus pārskaitīt naudu citiem cilvēkiem, lai tie to nosūta tālāk.

Bankā “Citadele” skaidro, ka arī tas ir bīstami, jo, ja kontā ienāk nauda no nepazīstamas personas un vēlāk tiek konstatēta krāpšana, klientam var draudēt konta slēgšana un kriminālatbildība.