Trīs komponistu radošā dialogā klausītāji varēja piedzīvot divu īpašu veltījuma skaņdarbu pirmatskaņojumus Andra Vecumnieka vadībā.

A. Engelmanis ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta otrās puses Latvijas modernisma pārstāvjiem.

Komponists visu mūžu palika saistīts ar Liepāju, taču viņa muzikālā domāšana bija daudz plašāka – Eiropas modernisma kontekstā.

Viņš nemeklēja vieglus ceļus, nerakstīja, lai izpatiktu, un nekad neatteicās no savas iekšējās patiesības.

A. Engelmaņa Rekviēms ir viņa nopietnākais mūža darbs, tomēr tas Latvijā atskaņots tikai vienu reizi 1995. gadā Rīgā, un skaņdarbs palicis nepabeigts.

Pēc LSO iniciatīvas Rekviēma noslēdzošo daļu “In Paradisum” radīja Ēriks Ešenvalds.

Programmas otrajā daļā – A. Vecumnieka vokāli instrumentālais jaundarbs “Sinfonia G”, kura pamatā ir A. Engelmaņa dzeja.

Abus darbus LSO atskaņoja kopā ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” un solisti Anniju Kristiānu Ādamsoni. 

“Muzikālās, literārās un mākslinieciskās paralēles Engelmanim iet roku rokā.

Maksimālās mākslas šķautņu izpausmes motivēja mani pievērsties viņa dzejai,” “Kurzemes Vārdam” pastāstīja A. Vecumnieks.

“Es savas simfonijas nenumurēju, bet vados pēc tonalitātes, tātad pēc burta. Un burts G ir Sol, un Sol – tā ir saule. Engelmaņa dzeja pamatā ir par sauli, tā šo koncertu padara vēl vienotāku un viengabalaināku.”

Dzeja bija viņa liela aizraušanās 80. gados.

“Pēc dzejas satura var saprast, ka jau virmo jaunas vēsmas un idejas, ne tiešā veidā, bet caur alegorisko dzejas formu,

kurā viņš izteica poētiskās pārdomas. Savā simfonijā mēģināju izveidot Agra Engelmaņa portretu, kādu es viņu redzu,” atzina A. Vecumnieks.

Iepriekšējos gadsimtos tā bija tradīcija, ka tad, ja kaut kas palika nepabeigts, lūdza komponista audzēknim to veikt, jo viņš vistuvāk bijis un zinājis skolotāja rokrakstu, skaidroja Ē. Ešenvalds.

“Mūsdienās tas nav plaši aprobēts, ir brīvība un uzdrīkstēšanās ielikt skaņdarbā refleksiju.

Mans trauslais “In Paradisum” ir pateicība Agrim Engelmanim par skaisto Liepājas krāsu ielikšanu mūzikā,”

teica komponists.

Viņš, mācoties Liepājas mūzikas vidusskolā, gāja pie A. Engelmaņa ar lūgumu paskatīties jaunieša pirmās dziesmas baznīcas korim Priekulē.

“Ieraudzīju komponistu ļoti noslogotu mūzikas skolas direktora administratīvajā darbā,” atceras Ē. Ešenvalds.

Tāpēc skaņdarbā iekļauta pateicība par muzikālo devumu un arī skumjas par to, ka nebija laika ieskatīties dziesmās.

“Rekviēma noskaņa ir skarba, barga, tieša.

“In Paradisum” ir kā mazs gaismas stariņš tajā dzīves tvērumā, ko viņš ir uzgleznojis ar drosmīgi skarbām notīm un disonansēm. Un tad nāk teksts par pēdējo gaitu – lai eņģeļi tevi uznes debesīs,” pastāstīja Ē. Ešenvalds.

Komponista atraitnei, muzikoloģei Aijai Engelmanei koncerts radīja ļoti saviļņojošas sajūtas.

“Rekviēms Vecumnieka lasījumā bija ļoti rūpīgi izstrādāts, ar spēcīgiem kontrastiem. Ļoti patika arī Ešenvalda “In Paradisum”. Viņš harmoniski sekoja Agra mūzikai un visumā traģiskam gabalam deva skaistu nobeigumu kā mierinājumu,” viņa pauda.

A. Vecumnieks savam darbam bija izvēlējies A. Engelmaņa mierīgākās un saulainās dzejas, veidojot kontrastu korim ar orķestra fragmentiem.

“Vecumnieks bija uztvēris Agra tieksmi pēc garīguma.

Viņu ļoti sāpināja dzīves naturālā puse un aizraušanās ar naudu.

Viņš arī nejutās labi cilvēku sabiedrībā, ļoti labprāt brauca uz mūsu lauku mājām, kur komponēja,” pastāstīja A. Engelmane.

Latvijā A. Engelmaņa darbi skan, tostarp Dziesmu svētkos, taču pasaulē grūti iziet, teica Ē. Ešenvalds.

“Ja būtu bijis vairāk laika radošam darbam, viņa kompozīcijas būtu pamanāmākas,” domā komponists.

A. Vecumnieks uzsvēra, ka tā ir daudzu komponistu nelaime, ka atceramies viņus tikai apaļās jubilejās.

“Latvijas komponistu Liepājas atzars kopumā ir savdabīgs, drosmīgāks, atklātāks. Par Engelmaņa pētniecību būtu jāpadomā liepājniekiem – muzikoloģijas studentiem,” teica diriģents.