Vairāku gadu garumā esmu izveidojis savas Lēmanis – Liepas dzimtas koku, kurā ir sešas paaudzes, kas aptver trīs gadsimtus un simt trīspadsmit dvēseļu. Esmu izveidojis arī manas sievas Šūns – Stendzis dzimtas koku, kurā saskaitījām simt piecdesmit četras dvēseles. Mūsu dzimtu pamats ir Kursas ļaudis. Mana vecākā meita par sievu pie Balvu latgaļa gāja, jaunākā – pie Gulbenes vidzemnieka, vienīgā mazmeita sauli pirmo reizi ieraudzīja Zemgalē, un nu manas saknes ir visos Latvijas novados, visā Latvijas zemē.

Mans vectēvs Jēkabs Lēmanis alias Leimanis dzimis Laidu pagasta Ķiņu mājās 1856.gada 23.jūlijā. Viņa laulība ar Kati Indriksoni reģistrēta 1860.gada 14.oktobrī Valtaiķu baznīcā. Nebūdams vecākais dēls ģimenē, dzimtas mājas viņš mantot nevarēja, tādēļ 1898.gadā pārcēlās uz dzīvi Liepājā, kur kā namdaris pilsētas nomalē Bārenbuša ielā uzceļ nelielu koka māju. Ģimenē tolaik jau piedzimuši dēls Jānis un meita Trīne. Mans tēvs Ernests pasaulē nāk 1900.gadā jau kā pilntiesīgs liepājnieks, tāpat kā jaunākā meita Elza. Vairāki bērni miruši bērnībā un par tiem nekādu ziņu iegūt neizdevās.

Manas mātes tēvs Kristaps Liepa bijis Liepājas bruģētāju cunftes meistars. Viņa ģimenes māja atradās Cenkones ielā, tā saucamajā Žurku ciemā, kas bija pati pilsētas nomale ar kailiem smilšu klajumiem visapkārt. Zeme te bija lēta, un daudzi latviešu izcelsmes amatnieki te iegādājās mājvietas. Kristaps par sievu bija apņēmis Billi Grabi, ģimenē auga meitas Luīza, Alīse un Alīda, kā arī dēli Žanis un Kārlis. Mana māte Luīza stāstīja, ka vectēvs savulaik bruģējis visas Liepājas galvenās ielas, bet viņa nesusi tam pusdienas un pacietīgi gaidījusi, kamēr tēvs paēdis, lai savāktu tukšos traukus.

Ernests Lēmanis sievu Luīzi Liepu noskatījis turpat kaimiņos. Vispirms ģimenē piedzimusi meita Olga, bet tad arī es – Žanis  Haralds.

Pēc senas tradīcijas vectēva Jēkaba mājā dzīvoja trīs paaudzes. Ne tikai mūsu ģimene, bet arī tēva māsa Trīne ar ģimeni. Augām kopā ar māsīcu Elzu un brālēnu Arvīdu Ruševiciem un, cik atceros, vienmēr maisījos lielajiem pa kājām. Kamēr vecāki strādāja, mūs audzināja vecmāte Kate, kuru mēs godājām par Grošu.

Dzimtas silto ligzdu pametu 1936.gadā, kad sāku skolas gaitas. Tad pārcēlāmies uz Annas ielu blakus Drāšu fabrikai. Pēc J.Raiņa Tautskolas beigšanas kļuvu par Liepājas Valsts tehnikuma Elektrotehnikas nodaļas studentu. Vēl skolas laikā trīs gadus vasarā gāju ganos Otaņķos, Vērgalē un Dunalkā, bet togad, 1944.gada 1.maijā, māte mani salīga par izpalīgu Nīkrācē, Demkeru kalna Miteniekos pie saimnieka Fugalicka. Tās pašas dienas pēcpusdienā vienjūga zirga ratos devos puiša gaitās, no kurām caur Lietuvu man Liepājā izdevās atgriezties tikai 1945.gada jūlija sākumā.

Ekonomiskās krīzes laikā trīsdesmito gadu sākumā mani vecāki kļuva par bezdarbniekiem. Un piedalījās pilsētas rīkotajos sabiedriskajos darbos – ar lāpstām un tačkām strādājot pie “Daugavas” stadiona un Miljonkalniņa izbūves. Vēlāk tēvu pieņēma darbā Artilērijas laboratorijā, kas bija Ziemeļu fortos izvietota artilērijas munīcijas noliktava, bet māte līdz pat pensijai strādāja Tosmarē.

1941.gadā vecāki dažādo politisko uzskatu dēļ izšķīrās un mēs ar māsu palikām dzīvot pie mātes, kas atzina tolaik vēl īsti neiepazīto it kā strādnieku varu.

Tēvs atkal bija pērkoņkrustietis, un šī viņa pārliecība pielika punktu abu attiecībām. Vēl nepilngadīgs būdams, viņš bija kājām aizgājis līdz Rudbāržiem un iestājies Kalpaka Latvijas atbrīvošanas cīnītāju rindās, vēlāk palicis virsdienestā un kā instruktors audzinājis jaunos latviešu dzimtenes sargus. Ienākot vāciešiem, viņš atkal uzģērba kara svārkus un ar pirmo latviešu brīvprātīgo ešelonu aizbrauca uz Volhovas purviem. Taču Hitlers piekrāpa šos drosmīgos latvju vīrus, un daudzi tā arī uz laiku laikiem palika šajos purvos. Būdams izlūku vada komandieris, tēvs nomaldījās no atmīnētās takas un uzkāpa uz kājinieku mīnas. Norautā pēda bija 2.šķiras Dzelzs krusta vērta. Vēlāk tēvs tika pie protēzes un turpināja karavīra gaitas, bet 1945.gada martā viņš aizbrauca uz Vāciju, kur nodzīvoja līdz mūža galam. Kur dus viņa kauli, nemaz nezinu.

Kaut kur vācu zemē apglabāts arī manas mātes tēvs Kristaps Liepa, kas Pirmā pasaules kara laikā krita gūstā, saslima ar vēdertīfu un svešumā mira, vēl pagūdams ģimenei atsūtīt vācu valodā parakstītu fotokartiņu. Nedaudz vēlāk mirst arī Bille, un mana māte 16 gadu vecumā kļūst par jaunāko brāļu un māsu vienīgo apgādnieci, tāpēc māju Cenkones ielā vajadzēja pārdot un pārcelties uz dzīvi pie radiem.

Mana māsa Olga kara gados apprecējās ar Andreju Kairi, kurš strādāja kopā ar manu māti Tosmarē, alumīnija trauku nodaļā.

Andrejs bija labs peldētājs un kopā ar sievu nodarbojās ar burāšanas sportu. 1953.gada februārī viņš kā “Boļševika” zvejas kuģa “RB” kapteinis Liepājas ostā uz klāja uzņēma Niča ģimeni un jūrā, komandu ieslēdzot zem klāja, kopā ar Nici vadot kuģi, to pietauvoja Gotlandes krastā. Zviedrijā viņi kā padomju varas represētie lūdza politisku patvērumu, ko arī saņēma. Taču Niči samaksāja par to ar savas vienīgās meitas dzīvību – viņa bija paslēpta hermētiski noslēgtajā kuģa ūdens rezervuārā, un bērns noslāpa. Andrejam kā Dzimtenes nodevējam piespieda nāves sodu, ko čeka neatlaidīgi centās īstenot. Pēc neizdevušās autoavārijas un kuģa katastrofas viņš mīklainos apstākļos noslīka.

Andreja sieva Olga tolaik bija Liepājas tautas deputāte, taču pēc vairāku dienu pratināšanas viņu mājās nogādāja pats čekas priekšnieks. Vīra nodevība un spīdzināšana psiholoģiski salauza 31 gadu veco sievieti. Varbūt tas, ka par notikušo ziņoja ārzemju prese, mūsu ģimeni paglāba. Jo mums, tāpat kā “RB” komandai pienācās ilgu gadu ieslodzījums pie baltajiem lāčiem. Lai gan mani nekavējoties atlaida no darba Tosmares Speciālajā konstruktoru birojā. Tikai pēc vairākiem gadiem varēju atgriezties savā specialitātē un ilgus gadus biju Speciālā konstruktoru biroja galvenais inženieris un lielu projektu galvenais konstruktors.

1953.gadā otrreiz apprecējos ar Laimu Šūnu, kas man dāvāja divas meitas Ingunu un Lailu. Inguna tagad ir galvenā grāmatvede un dzīvo Rīgā. Viņai ir divi dēli Gatis un Andris. Jaunāko meitu Lailu audzinājušas divas Lēmaņu ģimenes, jo arī sporta treneriem Ausmai un Hugo Lēmaņiem viņa bija kā pašu meita. Laila kļuva par sporta meistari mākslas vingrošanā, sporta pedagoģi. Viņas atvases no pirmās laulības ir meita Līga, kas ir topošā daktere, un dēls Uldis, kura meita Marta Elza atvērusi pirmo lappusi mūsu dzimtas trešajam gadu simtam. Laila apprecējās otrreiz, un 2004.gadā pasaulē nācis Jēkabs Krists, kas ir jaunākais dzimtas loceklis un nes tālāk mana sievas tēva un vectēva vārdu.

2003.gada 23.maijā mums ar Laimu bija Zelta kāzas. Līdz Dimanta kāzām atlicis dzīvot pavisam maz. Centīsimies. Zelta kāzās manā ģimenē bija 16 dvēseļu, tagad jau būs vairāk. Tātad mūžu neesam velti nodzīvojuši. Ģimene ir dzīves vislielākā bagātība, žēl, ka mēs to ne vienmēr laikus novērtējam un neprotam saglabāt.

Žanis Lēmanis

Sēž vecāki Kate Indriksone Lēmane un Jēkabs Lēmanis, stāv (no kreisās) bērni: Elza, Ernests un Trīne. Bildē nav redzams vecākais dēls Jānis.