Tas nozīmē, ka atbildība par Eiropas konvencionālo aizsardzību pilnībā jāuzņemas pašai Eiropai, kamēr ASV pārziņā paliek tikai tā sauktais kodollietussargs.

Šīs pārmaiņas iekļaujas tā sauktajā “NATO 3.0” modelī, kas ir stratēģiska doktrīna, kurai ir trīs galvenie pīlāri: Eiropas valstis uzņemas galveno atbildību par konvencionālo atturēšanu, savukārt ASV samazina savus konvencionālos spēkus Eiropā un koncentrējas uz kodolieroču atturēšanu; aizsardzības nozares industrializācija; dalībvalstu aizsardzības budžeta pieaugums līdz 5% no IKP līdz 2035. gadam.

Pētnieces īpaši atzīmēja, ka Eiropas valstu līderes militāro izdevumu ziņā, gandrīz jau sasniedzot 5% no IKP, ir Polija, Latvija un Lietuva, kam strauji pietuvojas arī Igaunija. Vismazāk aizsardzībai tērē Spānija, kas ir vienīgā dalībvalsts, kura nav pievienojusies apņēmībai sasniegt aizsardzības budžetu 5% apmērā no IKP līdz 2035. gadam.

Gan Prohivča – Janovska, gan Franke uzsvēra, ka šajā kontekstā galvenais jautājums ir par to, kā Eiropai NATO ietvaros kļūt par līdztiesīgu lēmumu pieņēmēju.

Pētnieces arī norāda, ka gaidāmā samita lielākais nezināmais ir ASV prezidenta Donalda Trampa nostāja vairākos aliansei būtiskos jautājumos. Līdz ar to Eiropai svarīgākais attiecībās ar ASV ir būt vienotai un runāt vienā balsī.

Tāpat abas pētnieces atzina, ka pašlaik ir ļoti grūti prognozēt, vai samitā alianses dalībvalstīm izdosies vienoties par apspriesto 70 miljardus eiro lielo atbalstu Ukrainai.