“Vērgales parfimērs” atkal uzdarbojas: sēņotājs mežā savāc 635 odekolona pudelītes
“Braucot uz mūsu sēņu vietu, man jau bija nelabas priekšnojautas. Diemžēl tās piepildījās – cūkotājs bija pacenties ne pa jokam,” liepājnieks Ēriks Hūns stāsta par ainu, kas atkārtojās ceturto gadu. Vērgales pagastā pie Gulēnu karjera atkal bija izbērtas tukšas odekolona pudelītes. Šoreiz to bija vairāk nekā iepriekš – 635.
Agrita Maniņa
"Kurzemes Vārds"
Ē. Hūns aptuveni 20 gadus brauc sēņot uz šo meža apvidu un katru vasaru atrod arvien lielāku kaudzi ar tukšām trīskārtīgā losjona pudelītēm.
Ikreiz tās savāc un aizved uz stikla taras konteineru, tāpēc arī zina to skaitu.
Pirmajā gadā bijis nedaudz vairāk nekā 200, bet katrā nākamajā gadā – jauns rekords. Otrajā vasarā – ap 400, pērn 484, bet šogad 635.
Četros gados sēņotājs kopā ar sievu Guntu aizveduši no meža vairāk nekā 1700 trīskārtīgā losjona pudelīšu.
“Ja katra ir 180 mililitru, tad kopā sanāk vairāk nekā 10 spaiņu smaržīgā. Salasījām 17 maisus un nogādājām, kur pienākas,”
Ē. Hūns stāsta par šogad uzieto cūcību.
Šī stikla tara nav nejauši pamesta pēc piknika vai kāda izklaides brauciena. Tā izbērta vienuviet no maisiem ceļa malā tādā vietā, kur tuvumā nav māju, un garāmgājējs tik lielu daudzumu nevarētu atstāt.
“Tas vairs nav viens nejauši izmests iepakojums. Šo atved ar automašīnu, un tā ir sistemātiska meža piemēslošana,”
sēņotājs nezināmo, nekaunīgo piesārņotāju nokristījis par Vērgales parfimēru.
Viņš domā, ka tik lielu daudzumu pudelīšu nevarētu iztukšot viens cilvēks, kurš lieto šo produktu. Varbūt to izmanto kādā nelegālā rūpalā?
Uz daudzām pudelītēm saglabājušās veikala cenu uzlīmes, tas nozīmē, ka iegādātas mazumtirdzniecībā, nevis vairumā.
“Neticu, ka šīs pudeles uz Vērgales mežu vestas no Liepājas, Vaiņodes vai Kalētiem. Drīzāk to dara kāds vietējais iedzīvotājs,
un vai tiešām nav neviena kaimiņa, kurš to nojauš? Tas ir tas pats, kas dzīvokļa remonta būvgružus nevis aizvest uz atkritumu laukumu, bet izgāzt mežā. Šeit tas pats notiek gadu pēc gada. Piemēslotā vieta katru gadu ir viena un tā pati, gandrīz metra precizitātē,” turpina Ē. Hūns.
Liepājnieks šaubās, vai gružošanas vietā uzstādītas novērošanas videokameras atrisinātu problēmu. Ja vaininieks saprastu, ka ir redzams, viņš, visticamāk, atkritumus izbērtu citur.
“Tagad mēs vismaz zinām, kur pudelītes meklēt. Ja viņš sāks vest citur, mežs tīrāks nekļūs.
Skumji, ka cilvēks uzskata mežu par vietu, kur var izbērt atkritumus,” Ē. Hūns pastāsta, ka viņš, braucot sēņot, ņem līdzi atkritumu maisus, lai salasītu un aizvestu prom atpūtnieku atstātu drazu.
