liepajniekiem.lv
30 kilometri pusotrā stundā
Liepājniece Viktorija Rače Slovākijā, katoļu laju kopienas Oravas jauniešu centrā, nodzīvoja trīsarpus gadus un tikai nesen atgriezusies mājās.
Daloties pārdomās, viņa pastāsta, ka šo valsti vislabāk ir iepazīt, nevis steidzoties no viena populāra apskates objekta uz nākamo, bet gan nogriežoties no galvenajiem ceļiem, iegriežoties mazākās pilsētās un ciemos, sarunājoties ar vietējiem un pieņemot, ka ne visu izdosies iepriekš atrast internetā.
Orava atrodas kalnainā apvidū netālu no Polijas robežas, un Viktorija to iesaka ceļotājiem, kuri Slovākijā vēlas sastapt ne tikai iespaidīgas ainavas, bet arī dzīvas vietējās tradīcijas.
Reģionā ir gan kalni un pārgājienu iespējas, gan pilis un mazas apdzīvotas vietas, kurās saglabājusies tradicionālā arhitektūra. Tomēr, pēc Viktorijas domām, ceļojuma lielākā vērtība slēpjas tieši nesteidzīgā braukšanā pa ciemiem.
“Es ieteiktu apskatīt Oravas reģionu, bet neapstāties tikai pie tā, kas jau ir zināms.
Vajag izbraukt cauri ciemiem un mazajām pilsētām, izbaudīt to šarmu.
Tur vēl ir saglabājušās guļbaļķu mājas, dažas pat ļoti senas, un ir veseli ciemi, kuros šāda apbūve joprojām veido īpašu noskaņu,” viņa pastāsta.
Plānojot pārvietošanos Oravā, nevajadzētu paļauties tikai uz attālumu, ko rāda karte. Kalni, līkumainie ceļi un biežās pieturas nozīmē, ka pat dažus desmitus kilometru garš brauciens var aizņemt pārsteidzoši daudz laika.
To Viktorija sapratusi jau pašā sākumā, braucot ar vilcienu uz Trstenas pilsētu.
“Es braucu aptuveni pusotru stundu un domāju, ka esmu aizbraukusi ļoti tālu – varbūt gandrīz kā no Liepājas uz Ventspili. Pēc dažām dienām mums prezentācijā pateica, ka pilsēta, no kuras biju braukusi, atrodas tikai kādus 30 kilometrus tālu.
Vilciens bija ļoti vecs, tas piestāja daudzās vietās, un kalnainajā apvidū viss notika lēnāk,”
viņa atceras.
Tādēļ, sastādot dienas plānu, starp pieturām jāatstāj pietiekami liela laika rezerve – 30 vai 50 kilometri Slovākijas kalnos var prasīt daudz vairāk laika nekā tāds pats attālums Latvijā.
Vilcieni un autobusi Oravas pusē kursē, taču ceļotājam jābūt gatavam tam, ka internetā atrodamā informācija ne vienmēr ir pilnīga. Sevišķi tas attiecas uz mazākiem ciemiem un vietējiem autobusu maršrutiem.
“Nevajag pilnībā paļauties uz “Google Maps” un domāt, ka tur būs redzami visi autobusi un to kustības laiki.
Manā ciematā autobusi kursēja uz tuvāko pilsētu, bet internetā šo informāciju nemaz nevarēja atrast. Vietējie grafikus zināja, tāpēc visdrošāk bija jautāt cilvēkiem.”
Noderīgi esot meklēt informāciju vietējās pašvaldību vai pārvadātāju tīmekļvietnēs, apskatīt kustības sarakstus pieturās un nebaidīties uzrunāt apkārtējos.
Vietējo laipnība
V. Rače pasmaida, ka tieši nepieciešamība runāt ar cilvēkiem var kļūt par vienu no interesantākajām ceļojuma daļām. Viņa Oravas iedzīvotājus raksturo kā ļoti atsaucīgus un viesmīlīgus – pat tad, ja sarunāšanās slovāku valodā sākumā nav vienkārša.
Kādu reizi viņa kopā ar vēl vienu brīvprātīgo, gaidot nākamo vilcienu, devusies apskatīt nelielu ciemu, kurā šķietami nekā īpaša nav bijis. Pie kādas mājas filmējušas video, kad ārā iznācis tās saimnieks.
Sākumā satraukušās, ka viņš būs neapmierināts.
“Bija pretēji. Viņš mūs uzaicināja iekšā, pacienāja ar paša gatavotu ēdienu un dzērieniem un gribēja vēl visu ko parādīt.
Es tolaik slovāku valodā runāju ļoti maz, bet mēs pat par politiku kaut kā spējām pārmīt dažus vārdus. Pilnīgi svešs cilvēks, bet uzņēma mūs ļoti sirsnīgi,” atceras Viktorija.
Viņa piebilst, ka vēl viens veids, kā iepazīt Slovākiju, ir nogaršot vietējo virtuvi.
Jaunietei pašai ļoti iegaršojies slovāku tradicionālais ēdiens bryndzové halušky, kas ir no kartupeļu mīklas gatavotas nelielas klimpas ar brinzu jeb izteiksmīgas garšas aitas piena sieru. Ēdienam parasti pievieno apceptus speķa gabaliņus.
Orava liepājniecei palikusi atmiņā arī ar vietējo cilvēku darba tikumu un ļoti sakopto sadzīvi. Viņa ievērojusi, ka daudzās ģimenēs bērni jau no mazotnes pieradināti pie regulāra darba mājās un laukos.
Kāds paziņa, salīdzinot bērnības atmiņas, stāstījis, ka vispirms bijis jāpabeidz visi uzticētie darbi un tikai pēc tam drīkstējis doties rotaļāties ar draugiem – reizēm darbu bijis tik daudz, ka brīvais laiks pienācis tikai vēlu vakarā.
“Mani pārsteidza viņu darba spars.
Bija sajūta, ka cilvēki ir ļoti strādīgi un saimnieciski. Kad aizbrauc pie kāda ciemos, māja parasti ir sakopta, viss ir tīrs un ēdiens sagatavots. Nav īpaši jāuztraucas, kā tevi uzņems.”
Ceļojot pa reģionu, šo saimnieciskumu var pamanīt gan rūpīgi uzturētajos pagalmos, gan laukos, gan cilvēku attieksmē pret viesiem.
Oravā ļoti piekopj arī katoļu tradīcijas. Viktorija uzsver, ka tas nav vienādi izteikts visā Slovākijā, taču tieši viņas iepazītajā reģionā baznīca joprojām ir būtiska ikdienas un kopienas daļa.
Viņa novērojusi, ka būtībā katrā ciemā ir baznīca, kur dievkalpojumi notiek regulāri.
“Baznīcas tur bija pilnas – reizēm mises notika pat vairākas reizes dienā, un cilvēki tās apmeklēja.
Ja ieradās bīskaps, pulcējās ļoti daudz ļaužu. Oravas reģions šajā ziņā ir īpašs.”
Šī reliģiskā vide, viņasprāt, ir pamanāma ne tikai baznīcu daudzumā, bet arī vietējos svētkos, ģimeņu tradīcijās un kopienu ciešajās savstarpējās attiecībās.
Vietējo kopienu vienotību Viktorija sajutusi arī ikdienas sarunās. Daudzi cilvēki nākuši no lielām ģimenēm, un vienā ciemā nereti atkārtojušies vieni un tie paši vārdi.
“Es cilvēkiem jautāju, kā sauc viņu brāļus un māsas, un atbildēs visu laiku atkārtojās vieni un tie paši divi vai trīs vārdi.
Ģimenēs bija daudz bērnu, un visā ciemā cilvēki dzīvoja ļoti cieši cits citam līdzās. Tur bija jūtama liela vienotība.”
Liepājniece iedrošina nebaidīties no vietējiem cilvēkiem. Viņa pasmej, ka, ceļojot pa Slovākiju, ātri var apgūt arī valodu – jo daudzi nerunā angliski, bet komunicēt vēlas. Tad nu esot lielāks stimuls kaut ko iemācīties, lai sarunas būtu garākas.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
