liepajniekiem.lv
Iela – satikšanās vieta
Daiga dzīvo Vecliepājā, Pļavu ielā, kur šovasar arī bija svētki – festivāls “Pļava”. To gaidot, viņa aicināja ielu atdzīvināt kopīgi, sakopjot namu priekšpusi un izliekot puķu podus.
“Lai Pļavu iela uzplaukst ne tikai ziedos, bet arī cilvēku satikšanās priekā, kopienas spēkā un piederības sajūtā,”
Daiga arī ieaicināja cilvēkus savā mājā, kur kopā ar dzīvesbiedru Aldi Straupenieku ierīkojuši kultūrvietu “Sventāja”, atvēlot tai gan telpu, gan pagalmu.
Viņa labi pazīst Lejaskurzemes ielu gaisotni ar īpašo cilvēcisko mērogu – garāmgājējiem redzamiem pagalmiem un dārziem, kuros iedzīvotāji paši veido savu ikdienas pasauli.
Svētku iecere viņai izaugusi no vēlmes mudināt apkaimes cilvēkus iziet no mājām un radīt iespēju satikties.
“Mans mērķis ir viņus aktivizēt, lai atnāktu, satiktos, dibinātu kontaktus un iepazītos. Es dažus uzrunāju, kad redzu viņus dārzā strādājam. Citi jau bija bijuši pagājušajā gadā un saka, ka noteikti nāks. Kāds neko nav dzirdējis, bet labprāt paklausās un ir gatavs nākt.
Taču vispār cilvēkus iekustināt ir grūti,”
Daiga atzīst.
Tāpēc šogad izmēģināti arī citi veidi, kā radīt interesi. Viņa iemetusi pastkastītēs loterijas biļetes, un svētku dienā pulksten sešos vakarā būs iespēja izlozēt kādu dabas velti vai balvu, ko sarūpējuši pasākuma dalībnieki.
Par svētkiem interesi esot izrādījuši arī citi liepājnieki un pilsētas viesi, taču organizētāja visvairāk vēlas pieredzēt to cilvēku atsaucību, kuru ielās viss notiks.
Vecliepājā iekārtosies trīs kultūrtelpas – Nīca, Rucava un Bārta –, katra ar savu programmu, sev raksturīgu akcentu, bet visām kopīgs būs stāsts par Lejaskurzemes kultūru – dziesmām, kulināro mantojumu, tautastērpu un valodu.
Būs siera un Rucavas baltā sviesta gatavošanas meistarklase, varēs uzzināt, kā zemnieku saimniecībā top sojas eļļa un nogaršot rudzu miltu gardumu – Bārtas spiras.
Ielas pieskandēs Rucavas etnogrāfiskais ansamblis, lauku Kapela “Paurupīte”, folkloras kopa “Ķocītis”, Nīcas etnogrāfiskais ansamblis un folkloras kopa “Rakari”.
Daigai būtiski, lai tradīcijas nebūtu tikai stāstāmas, bet arī izbaudāmas. Viņa cer, ka viss iecerētais izdosies.
“Es gribētu lielāku aktivitāti, lai cilvēki tiešām nāktu.
Dienvidkurzemes ļaudis atbrauks, viņi ir gatavojušies, tāpēc es ceru, ka cilvēki ne tikai atnāks paskatīties, bet arī paši kaut ko paņems līdzi no šīs dienas.”
Kāda Rucavas ielas iedzīvotāja pagājušajā gadā teikusi: “Nu re, mums svētki piebraukuši pie namdurvīm!” Šogad tiešām arī būs pie viņas namdurvīm, jo rīkotāji pamainījuši vietu un grib paskatīties, kā tas izdosies.
“Ja svētki notiek tepat ielā, tad jau arī pašam iedzīvotājam ir vieglāk iesaistīties.
Kāds iznes dārza galdu, krēslus, cits izvelk ārā elektrības vadu, lai varētu meistarklasē pagatavot sieru un sviestu. Atsaucība ir nepieciešama.”
Tāda arī ir Daigas iecere – lai cilvēki ne tikai atnāk intereses pēc un ir skatītāji, bet arī paši kļūst par notikuma daļu, iesaistās ar savu iniciatīvu un idejām.
Popularizē tradīcijas
Jautāta, kādos darbos un pētījumos viņa iegrimusi šobrīd, Daiga pastāsta, ka kopā ar citiem turpina Rucavas tradīciju skolas nodarbības, dodas ekspedīcijā pa Rucavas kultūrtelpu un pieraksta cilvēku atmiņu stāstus par viņu, kaimiņu un bērnu kāzām, lai varētu saprast, kā tradīcijas tiek turpinātas.
Īpaša uzmanība pievērsta Rucavas sieviešu tautastērpa rotai – kniepķenam. To fotografē, par to top buklets, un materiāls jau prezentēts Liepājā.
Kultūrtelpā “Sventāja” norisinājās tradicionālās kultūras festivāls “Dzintara kniepķens”, kurā atkal Straupenieku māja bija pilna ļaužu.
Daigas dzimtas saknes ir Sventājā. Bijusī Latvijas teritorija, ko 1921. gadā oficiāli iekļāva Lietuvā. Viņa akadēmiski pēta Būtiņģes un Sventājas latviešu valodu, popularizē Rucavas valodu un kultūras mantojumu.
“Man laikam tā ir ļoti stipra savu sakņu apzināšanās, tāda latviskuma sajūta un savā ziņā patriotisms,”
viņa saka.
“Vēlāk, pētot Sventājas latviešus un izstrādājot disertāciju, pamazām sāku saprast – cik ilgi latviskais vispār var pastāvēt, ja nav nekāda reāla atbalsta no valsts? Ja kopiena, kas atrodas tepat aiz Latvijas robežas, vienkārši iznīkst, tad ir jautājums – kā latviskumu saglabāt? Cilvēkam, kurš dzīvo ārpus savas zemes, saglabāt identitāti prasa lielas pūles, jo īpaši jaunajai paaudzei. Peldēt pret straumi ir grūti – apkārtējā vide ir cita. Tāpēc savu vērtību apzināšanās ir ļoti svarīga.”
Lejaskurzemes ielu svētkos viņa vilks pelēko Sventājas tautastērpu.
Daiga pati savu darbošanos raksturo kā mīlestības darbu – tādu, kuram grūti noteikt sākumu un beigas, kurā netiek skatīts līdzi pulkstenim un rēķināta nauda.
Jautāta, vai tad, kad pasākums beidzas, galdi novākti un no Rucavas atgriežas Liepājā, jūtas gandarīta, viņa atbild: “Es šajos pasākumos gūstu gan pieredzi, gan iedvesmu no citiem cilvēkiem, kuri dara mīlestībā.
Caur nogurumu, bet vienalga šis darbs it kā paceļ spārnos. Pēc tam, kad beidzies, paliek pacilātības sajūta un vēlme darīt vēl.”
Tāpēc arī Lejaskurzemes ielu svētki Daigai ir kas vairāk par vienu dienu pasākumu kalendārā.
Būs viņas dzimšanas diena, kurā sapulcēsies visa ģimene, atbrauks arī bērni no Rīgas, taču viņa saka: “Lai tas nav tikai mans prieks, bet kaut kas, ko varu dot tālāk – cilvēkiem, ielām, kultūrai.”
Vizītkarte
Daiga Straupeniece
- RTU Liepājas akadēmijas pasniedzēja, Liepājas Raiņa vidusskolas skolotāja.
- Valodniece, monogrāfijas “Latviešu valoda Lietuvā – Būtiņģē un Sventājā” un “Būtiņģes un Sventājas valodas vārdnīcas” autore. Grāmatas “Rucavas sievu stāsti” redaktore.
- Vada Rucavas kultūrtelpas attīstības biedrību un biedrību “Sventāja”.
- Visiem iesaka iepazīt Rucavas izloksni, jo “valoda ir dzīvelīga, sprigana”.
- Kopīgi ar vīru Aldi Straupenieku izaudzinājusi trīs dēlus. Bieži pasākumos ir abi kopā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
