liepajniekiem.lv
Slapja vasara
Kartupeļu laukā vēl valda gaidīšanas laiks. Aigars rēķina, ka bumbuļiem vajadzētu pāris nedēļu, lai vēl piebriestu, un tikai tad varēs sākt lielāku novākšanu.
Parasti tas ”Alpiņos” iekrīt ap septembra otro nedēļu, taču šogad daudz kas būs atkarīgs no laikapstākļiem. Lietus kartupeļus nav saudzējis – vietām tie dabūjuši stāvēt ūdenī, bet jaunajiem bumbuļiem pārliekais mitrums jau sāk kaitēt.
No malas lauks gan neliek domāt par pieticīgu ražu. Izrokot vienu ceru, atklājas prāvi kartupeļi. To vienkārši nav tik daudz, kā saimnieks gribētu.
”Pateikšu godīgi, šogad kartupeļu raža ir skaista – tie ir lieli.
Bet esmu ievērojis, ka apakšā ir maz – vidēji pieci kartupeļi. Tas ir no divi līdz astoņi. Nav tā, ka, izraujot no zemes, tur būs astoņi līdz sešpadsmit kartupeļi. Bet nu tie, kas ir, ir lieli,” stāsta Aigars.
Raža ”Alpiņos” katru gadu ir citāda. Pērn kartupeļu bijis pavisam maz, savukārt šoreiz cerību dod bumbuļu izmērs. Taču audzētājiem jārēķinās ne tikai ar laikapstākļiem.
Inese stāsta, ka saistībā ar Lauku atbalsta dienesta prasībām ģimene apsaimnieko vismaz 0,3 hektārus zemes un uzņemtās saistības ietekmē arī to, cik brīvi iespējams mainīt apsaimniekoto lauku.
”Zeme jāizmanto piecus gadus, un tad var mainīt. Kādreiz jau tā nebija – visi darīja, ko grib! Tagad, ja kaut ko tomēr gribam saņemt no LAD, tad obligāti vajag arī tos 0,3 hektārus apsaimniekotas zemes. Tik arī cenšamies nodrošināt,” skaidro Inese.
Slapjā vasara daudz skarbāk izturējusies pret pārējo dārzu.
Bietes un burkāni tikpat kā nekust no vietas, daļu nācies sēt atkārtoti. Arī augsne pēc lietavām kļuvusi tik sablīvēta, ka Inese to salīdzina ar asfaltu.
Kaimiņiem klājoties līdzīgi, un vēsās naktis jūtamas ne tikai dārzos – Aigars atceras sarunu ar zivju audzētāju Ēriku Rāvu, kurš stāstījis, ka vēsā ūdens dēļ vakaros negribot ēst pat zivis.
Kartupeļu rindās pašlaik aug piecas šķirnes – ‘Vineta’, ‘Laura’, ‘Soraya’, ‘Queen Anne’ un ‘Anuschka’.
Belkinu ģimene tās izvēlējusies apzināti. Vienam pircējam vajagot miltaināku kartupeli, citam tādu, kas labi iederas salātos, vēl kādam būtiski, lai ražu varētu ilgāk uzglabāt.
”Ja kartupeļus pārdod, tad cilvēks vispirms pērk ar acīm – viņam patīk redzēt, ka ir vairāk nekā tikai viena veida kartupeļi. Daži uzreiz arī pasaka, kam viņiem vajag, un pajautā, kuri būs piemērotākie,” viņš stāsta.
Paši tirgotāji tālu nedodas.
Uz tirdziņiem nebrauc, un arī doma par piegādēm veikaliem viņus nevilina. Cilvēki saimniecību lielākoties atrod paši.
Sezonas sākumā Aigars pat nesteidzās iesaistīties jauno kartupeļu pārdošanā. Redzējis, ka citi pirmos tirgo par diviem līdz divarpus eiro kilogramā, taču pašu laukā bumbuļi vēl šķituši par mazu.
”Pēc tam skatījos, ka sieva tādus lielus izraka. Teicu – labi, tad mēs arī tirgosim!” viņš smejas.
Tagad tuvojas brīdis, kad šķūnī būs jāķeras arī pie šķirošanas. Jaunajiem kartupeļiem plānā miziņa vēl viegli noberžas, tāpēc sākumā maisā visus varēja bērt kopā.
Vēlāk, kartupeļiem nobriestot, mazie jau kļūst neparocīgāki mizošanai.
Ilgstoši uzglabāt ražu parasti nevajag – cilvēki uzreiz pasūta daudz. Daļa kartupeļu aiziet radiem, mazākos nopērk lopbarībai, bet daļu saimnieki patur nākamā gada sēklai.
Ja kaut kas tomēr jāglabā ilgāk, to ved uz Bārtu pie Aigara vecākiem, kuriem ir piemērots pagrabs.
Pašu mājas pagrabiņā zem mājas vietas daudz nav, un pašlaik tur mājo arī vīns. Aigars pasmej, ka bijis posms, kad gribējies izmēģināt vīna darīšanu no pīlādžiem, upenēm, āboliem, ķiršiem un vēl visa kā, ko pašu dārzā varējis atrast.
Inese pajoko, ka vīram allaž vajagot kaut ko izmēģināt, kaut kur skriet un kaut ko darīt – reizēm viņu nākoties arī piebremzēt.
Talka pārvērtusies salidojumā
Ikdienā Inese strādā par skolotāju Ata Kronvalda Durbes pamatskolā.
Pirms tam strādājusi Dunalkas skolā, līdz tā slēgta. Aigaram darbs saistīts ar metināšanu, un labības novākšanas laikā telefons klusē reti: vienam salūzis traktors, citam kombains, vēl kādam jāmetina piekabes borti.
Tāpēc
kartupeļu audzēšanu abi vairāk nodēvē kā hobiju.
Ja viss būtu atkarīgs no pašiem, tad kartupeļu lauks, iespējams, jau būtu mazāks.
Taču ģimenes vidējai meitai par to ir cits viedoklis. Viss sācies laikā, kad viņa mācījās Liepājas Jāņa Čakstes vidusskolā.
Klases audzinātāja zinājusi, ka ģimene dzīvo laukos, un pajautājusi, vai bērni nevarētu atbraukt paskatīties, kā te notiek darbi. Viņi atbrauca lasīt kartupeļus. Un pēc pirmās reizes gribēja braukt atkal.
Tagad 9. klase jau aiz muguras, jaunieši izklīduši pa dažādām mācību iestādēm un Latvijas vietām, bet kartupeļu lauks Dunalkā palicis par vietu, kur vecā klase reizi gadā atkal var sanākt kopā.
”Mēs nemaz tik daudz tos kartupeļus neaudzētu, bet meita bļauj, ka nedrīkstam tos kartupeļus likvidēt. Viņi pie mums joprojām katru gadu brauc, sarīko savu mazo salidojumu.
Visi izklīduši pa Latviju, tad viņi te viens otram stāsta visus jaunumus – kurš ar kuru izšķīries un tā,” smejas Aigars.
Talka ”Alpiņos” sen vairs nav tikai par to, cik ātri piepildās kartupeļu maisi.
Jaunieši pastrādā, tiek pabaroti, pēc tam atpūšas, spēlē volejbolu un izpriecājas. Kādam gribas arī tikt pie traktora un izbraukt pa saimniecību. Līdzi mēdz būt pāris vecāku.
Inesei pietiek paskatīties uz lauku, lai redzētu, ka tur notiek vēl kas cits bez ražas novākšanas.
”Meitai ir forši! Var redzēt, kā viņi uz lauka sastājas čupiņās un visu cītīgi pārrunā. Par darbiņu jaunieši saņem tos pašus kartupeļus, vēl šo to, kas man te ir izaudzis,” viņa stāsta.
Kad kartupeļi izrakti, ”Alpiņos” tiem visiem atrodas pielietojums. Saimnieki apzināti negrib audzēt tādus apjomus, kas pēc tam paliktu pāri, un vēl mazāk viņus interesē iesaistīšanās lielā tirdzniecībā.
”Katrā ziņā ārā kartupeļus nekad neesam izmetuši. Cenšamies jau arī neizaudzēt par daudz,” saka Aigars.
Taču ne katrs maiss, kas aizbrauc no ”Alpiņiem”, ir pārdots.
Aigars mēdz feisbukā pamanīt cilvēku lūgumus pēc palīdzības. ”Pašam dažbrīd asaras acīs, tad saku sievai: ”Davai, atbalstīsim!”
Bija Liepājā viena jauna māmiņa, kas nestrādāja. Ienākumi nekādi, pārtiku nevarēja iegādāties. Pazvanījām, viņa atbrauca. Sadevām kartupeļus, visādas burkas, ko bijām sakonservējuši. Absolūti nav žēl!
Tās situācijas jau var būt dažādas, tu nekad nezini, kas ir noticis, lai tas cilvēks lūgtu tādu palīdzību,” saka Aigars.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
