Pārsvarā gan ir vietējie mājražotāji un zemnieki, uz kuru galdiem un vitrīnās ir dārza raža, zivju, piena un gaļas produkcija.

Piedāvājumā arī maize, kulinārija un konditorejas izstrādājumi. Var nopirkt košumaugus, ziedus, meža veltes, sulu. Visu uzskaitīt nav iespējams.

Tirdziņš atvērts no pulksten 15, un agrāk nedrīkst sākt tirgoties, taču pie daudziem tirgotājiem jau pirms laika bija sastājusies pagara rinda.

Portāls novēro, ka rindā stāvētāji ir pacietīgi, kā nekā ieradušies ar mērķi iegūt kāroto.

Mājražotājiem nav laika stāstīt, kā sekmējas tirdzniecība Jaunliepājā, taču, redzot rindas, atbilde ir skaidra bez teikšanas.

“Tā, tagad jāiet pirkties pie puiša, bet tu ej pie gaļas,” sieviete izrīko vīrieti, pati notēmējusi uz citu vietu. Iepirkumu maisiņš viņas rokās izskatās jau pa pusei piepirkts.

“Es te iepērkos katru nedēļu, jo ir iemīļotas vietas un produkti, kas garšo. Arī tirgotāji, ar kuriem sapass un kuri aprunājas.

Svarīgs ir ne tikai produkts, bet arī mijiedarbība ar tirgotājiem. Vēl jo vairāk, ka savu cepto maizi tirgo Toms [Ādlers], kas ir saldenieks,” pastāsta Zane, kas tagad liepājniece, bet pirms gadiem pārcēlusies no Saldus novada.

Viņa parasti pērk maizi ar kaņepju sēklām, kā arī Kuldīgas novada mājražotāju “Paegļu” gaļas produktus.

“Viņiem ir ļoti garšīga produkcija, vesela izlase – medījuma gaļa, galerts un salāti. Es uzskatu, ka labāk nākt te, kur ir kvalitatīva produkcija, kaut arī dārgāka, nevis pirkt lielveikalā, kur tā lētāka. Jo īpaši, ka zini: viss ir mājās gatavots.”

Regulāra pircēja ir arī Emīlija.

“Man patīk zemnieku saimniecību augstvērtīgā produkcija,”

seniore atklāj, kāpēc iemīļojusi vakara tirdziņu.

“Šodien es nopirku pienu, biezpienu un krējumu, arī lauku rupjmaizīti no Rucavas – pašu nepieciešamāko.”

Jaunliepājas vakara tirdziņu rīko apkaimes biedrība “JaunLiepāja”, kas to pārņēma pirms gada no sākotnējiem organizatoriem. Tobrīd bija 16-17 tirgotāju, un viņi ir joprojām, taču tagad dažkārt ir pat 40.

“Mums liekas, ka tas daudz, un par atsaucību priecājamies, taču kapacitāte ir vēl lielāka,”

saka biedrības pārstāve Ieva Balode-Ziemele.

Viņa uzsver, ka iknedēļas tirgošanās ceturtdienā ir pasākums, nevis tirgus tradicionālajā izpratnē, jo tirgotāji sabrauc un pircēji sanāk vietā, kas nav tirgus.

Viņai un biedrības otram dzinējspēkam Barbarai Freibergai ir gandarījums, ka izdevies tā iedzīvināt šo Jaunliepājas vietu. Viens no skaidrojumiem ir regulārā informācijas publicēšana sociālajos tīkos. Šodien vairs bez tā nevar.

“Ja tev ir laba produkcija, bet tu par to nestāsti, tad citi nezina, ko tu ražo, un to nemeklē,”

saka Ieva.

Vēl viņa teic, ka ar tirgotājiem izveidojies labs kontakts, jo lielākā daļa ir pastāvīgi tirdziņa dalībnieki. Viņi izvietojušies pa norobežotā laukuma perimetru, bet jaunpienācēji vairāk ir viducī.

Ar laiku arī jaunie kļūstot par regulāriem tirgotājiem, jo tirgus kultūra, kas šeit valda, pievilina.