Raugoties vēsturē, redzams, ka, mainoties varām, Latvijas teritorijā par oficiālo maksāšanas līdzekli sauktas dažādas naudas zīmes – markas, rubļi, repšiki, lati utt. Īsu brīdi pirms piedzīvosim pāreju uz eiro, uzklausījām vairāku cilvēku atmiņu stāstus par to, kā viņi jutušies šajos laikos, kas tolaik bijis svarīgs.

Pensionārei Veltai Tennei rit 82.dzīves gads. Dzīvojot Latvijā, oficiālais maksāšanas līdzeklis – nauda – mainījusies līdzi varai, līdz ar to rokās turētas dažādas valūtas. “Esmu dzimusi 1931.gadā. Tad bija partiju laiki, kādi – neatceros.  Arī to neatceros, kas bija pie varas,” šķetinot pirmās atmiņas, atzīst sarunas biedre. Nedaudz skaidrāka “bilde” kļūst vēlāk, un viņa īsi ieskicē vēstures notikumus. “Tad pie varas nāca [Kārlis] Ulmanis. Maksāšanas līdzeklis šķiet, ka bija lati,” atminas Veltas kundze. Situācija mainījusies, kad 1940.gadā Latviju pievienoja PSRS. “Vienu brīdi šķiet, nauda bija červonci. Vai tos izdeva kara laikā, vai jau ar šo naudu krievi ienāca, nezinu,” atzīst pensionāre. Pēc krievu laikiem sekojuši vācu laiki ar reihmarkām, pēc tam atkal Latvija nonākusi PSRS kontrolē, un kā maksāšanas līdzeklis bijuši rubļi.

Atceroties vācu un krievu laikus, Veltas kundze saka, ka naudai nav bijusi liela nozīme – tik un tā par to nav bijis iespējams neko nopirkt, jo tirdzniecības vietas bijušas tukšas, bija preču deficīts. “Nauda bija, citiem pat lieli iekrājumi, bet pirktspējas nekādas. Braucām pa rajonu, lai kaut ko atrastu, uz Lietuvu pēc gaļas.” Vācu laikā, 1944.gada rudenī, tēvs, kad sētā iebraukusi zemniece, iemainījis savu kāzu uzvalku pret pūru (50 kg) kartupeļu. “Kad mamma izvārīja sen aizmirsto kartupeli, tas likās Dievu ēdiens. Tik garšīgs!” ko nozīmē nabadzība un posts, liek noprast sirmā kundze. Šis notikums risinājies jau kara beigās. Vēl Veltas kundze atceras, ka gājuši uz ezermalu, uz mazdārziņiem, kuru īpašnieki bija aizbēguši uz Vāciju, no sasalušas zemes rakt ārā burkānus, lai būtu ko ēst. Pensionāre piemin vēl kādu būtisku apstākli – mainoties varām, – kad Latvijā ienākuši krievi, markas – vāciešu naudu – neviens nav ņēmis pretī: “Ja bija zelts vai kāda cita cietā nauda, tad tirgoties varēja.”

“Tad jau nāca mūsu Atmodas laiks. Cilvēki bija citādāki – ļoti labestīgi. Nebija savtīgums, tikai dvēsele, dziesmas, sirds, svešais tev bija vistuvākais.” Viņa atceras, ka neko nav varējusi nopirkt, jo veikalos bijis preču deficīts – viss uz taloniem, dabūjams pa vienam gabalam. “Bet tad rublis pazuda, nāca repšiki. Repšiki pazuda, nāca lats,” liepājniece raiti nosauc pēdējos gados piedzīvotās naudas maiņas Latvijas teritorijā.

Veltas kundze noliedz, ka kādā brīdī par kaut ko būtu bijusi nesaprašana, mainoties maksāšanas līdzeklim. “Es to nemaz nejutu. Biju jauna, galva strādāja,” viņa smaidot saka, piebilstot, ka arī tagad, kad pavisam drīz pāriesim uz eiro, īpaša satraukuma nav. “Pēc Atmodas laika esmu strādājusi pat trijos mākslas salonos. Pie mums brauca ārzemnieki, pirka kā dulli dzintaru, linu – gan vācieši, gan amerikāņi. Un nebija nekādu problēmu aprēķināt, cik man jāizdod. Tagad, savos 82 gados, būtu grūtāk.”

Sarunas laikā Veltas kundze rāda savu pensionāra apliecību, sakot, ka atpūtā devusies 1986.gadā, un, kā rāda ieraksts dokumentā, pensija bijusi 130 rubļu. Savukārt deviņdesmitajos, kad mainījusies valūta, summa mainījusies uz 40 latiem. “Pensijas aprēķināja drausmīgi slikti. Nevarēju saprast, ko darīt. Vīrs jau bija miris, bija jādomā, kā dzīvot tālāk,” šoks par to, kur un kā “pazudusi” nauda, Veltas kundzei licis satraukties, taču situācijai rasts risinājums, piepelnījusies dažādos darbiņos – strādājot skolā, cepot pīrādziņus, kūkas. Pēc tam, kad atrasts pastāvīgs darbs, situācija normalizējusies. “Kritiskās situācijās smadzenes strādā, rodas idejas,” pārliecināta Veltas kundze. “Jāteic godīgi, ka jaunībā naudai nepievērsu uzmanību, un, kad dzīvoju pie vīra, par finansiālo pusi rūpējās viņš, cik nu man vajadzēja kādam našķim,” situācija mainījusies, kad dzīvesbiedrs nomiris. Par iztiku un dzīvošanu nācās domāt pašai.

No piedzīvotajiem varas maiņas laikiem naudas vienības kā liecinieki Veltas kundzei nav palicis daudz, jo viņa nav krājēja un daļa arī atdāvināta citiem. Ir palikuši 150 rubļi, kas izdoti 1961.gadā un kas tika pasniegti vīram dzimšanas dienā. Kungs tos tā arī neiztērēja, jo drīz pēc tam devies Aizsaulē, tādēļ arī Veltas kundzei šie trīs papīrīši īpaši dārgi un nekad netiks kādam atdoti. Vēl skapī aizķērušās trīs divu latu monētas, izdodas 1925. un 1926.gadā. “Mūsu laika īpašos latiņus, ja kāds makā ienāk, paturu, bet drīz vien sanāk kaut kā atdāvināt. Esmu sūtījusi arī mazmeitiņai uz Ameriku. Man patīk iepriecināt citus,” smaidot teic Veltas kundze, sakot, ka, ejot pie kāda uz dzimšanas dienu, labprāt dāvanai pieliek klāt kādu īpašo latiņu.

Pašiem sava nauda
J.Čakstes Liepājas pilsētas 10.vidusskolas vēstures skolotājai Irisai Otrupei oktobrī apritēja 60. Pedagoģe savā mūžā piedzīvojusi vairākas naudas reformas. “Es neko daudz neatceros,” atzīst I.Otrupe, runājot par savu bērnību, kad PSRS 1961.gadā veica naudas reformu Latvijas teritorijā, no apgrozības izņemot vecās naudas zīmes un laižot apgrozībā jaunās, maiņas attiecībā 10:1. Tolaik sieviete bijusi vēl maza meitene. Daudz spilgtāku atmiņu ir par brīdi, kad pāriets uz Latvijas rubļiem – pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1992.gadā. “Es to uztvēru, kā normālu procesu,” atminas skolotāja, jo bijis skaidrs, ka pēc neatkarības atgūšanas mums, latviešiem, vajadzīga pašiem sava nauda. Iespējams, tieši šeit slēpjas tik lielā pretošanās eiro ieviešanai iemesls – esam latam emocionāli pieķērušies, jo tas ir bijis viens no atkal atgūtās neatkarības simboliem.

Pārejot no padomju rubļiem uz Latvijas rubļiem nepatīkams starpgadījums piedzīvots I.Otrupes vecākiem. “Rudenī bijām pasūtījuši ķieģeļus. Neatceros, kas bija par iemeslu, taču laicīgi tos nesavācām. Kad janvārī zvanījām, otrā galā atbildēja, ka neko par to nezinot, turklāt tagad esot pavisam cita nauda. Principā tā bija iespēja negodīgiem cilvēkiem iedzīvoties uz citu rēķina,” secina I.Otrupe, piebilstot, ka nav varējuši iedomāties, ka tā varētu notikt. Pašai gan nē, bet dzirdēts, ka citiem gadījies piedzīvot nepatīkamus mirkļus ar noguldījumiem bankā, vēl apjukums bijis reizēs, kad nācies pārrēķināt no repšikiem uz latiem. To vērtības bijušas krasi atšķirīgas. Latvijas rubļus pret vienu latu mainīja pēc kursa 200:1. “Daudzi mana vecuma cilvēki ir aizmirsuši, kā tolaik dzīvojām un kā iztikām ar mazām algām,” uzskata I.Otrupe.

Arī skolotāja, gluži kā daudzi citi, sev par piemiņu dažus īpašos latiņus noglabājusi krājkasītē. “Man gan nav paši pirmie,” pasmaida I.Otrupe, atzīstot, ka kolekcija ir nepilnīga. “Zinu, ka šobrīd notiek arī pretējs process – iekrātie latiņi tiek izdoti, bet man liekas, ka tieši vajag paglabāt, lai saviem bērniem var parādīt un pastāstīt. Jo pavisam drīz tas viss būs vēsture.”

Pedagoģes krājkasītē atrodami arī Latvijas rubļi jeb tā sauktie repšiki, kas mūsu valstī bija apgrozībā tikai gadu – no 1992. līdz 1993.gadam, kā arī daži padomju laika rubļi.

Uzziņai
Valūta Latvijā: 
20. gs. sākums – Krievijas nauda: zelta un sudraba rubļi, vara un sudraba kapeikas, kā arī papīrnauda
1918.gads – vācu okupācijas varas izlaistie ostrubļi un ostmarkas, Vācijas valsts markas, t.s. cara naudas rubļi un kapeikas, t.s. Domes nauda un kerenkas, kā arī dažu Latvijas pilsētu pašvaldību naudas zīmes
1919.gads – Latvijas rubļi un kapeikas
1922.gads – lats un santīmi, apgrozībā arī Latvijas rublis
1940.gads – lats un PSRS rublis
1941.gada marts – PSRS rublis
1941.gada jūnijs – Vācijas reihsmarka un PSRS rublis
1945.gads – PSRS rublis
1992.gads – Latvijas rublis
1993.gads – lats

Pēc: Ducmane K., Vēciņš Ē. “Nauda Latvijā” – Rīga, Latvijas Banka, 1995.