Zaļo un zemnieku savienības kandidāts Kurzemē Aivars Priedols spriež, ka patiesība ir daļēja. Viņš publiskojis savu darba tālruņa numuru un ikvienam esot pieejams 24 stundas diennaktī.

Arī Irina Barbaša no partijas “Latvija pirmajā vietā” piekrīt, ka šis joks ir daļēji patiess, atzīmējot, ka daļa deputātu, tiekot pie varas, turpina sadarboties ar saviem vēlētājiem un aizstāv viņu intereses.

Tikmēr “Jaunās vienotības” kandidāts Kārlis Strautiņš saka, ka solījumi ir labas gribas apliecinājums. Katrs vēlēšanās startē ar skaidru redzējumu par to, ko vēlas piedāvāt un kas atbilst viņa pārliecībai. Taču, kad deputāti nonāk Saeimā, viss vairs nav tik viennozīmīgi. “Jo pastāv politiskais tirgus, kurā ir nebeidzama kompromisu māksla.”

– Ja jaunam pārim Latvijā jāizvēlas starp bērnu un hipotekārā kredīta maksājumu, ko valsts dara nepareizi?

A. Priedols: Jā, es par to esmu domājis. Šķiet, ka lielākais smagums dzīvē tagad reāli gulstas uz dāmām. Ja dāmas veido karjeru un uz kādu laiku izkrīt no darba tirgus, tad viņām tas ir daudz sāpīgāk nekā varbūt hipotekārais kredīts.

Es, piemēram, kādreiz esmu sapņojis, ka valsts sektorā varētu būt darba vietas uz pusi dienas, lai dāmas, kuras audzina jauno paaudzi, varētu strādāt četras stundas dienā. Tad arī būtu vieglāk – būtu, kas bērnus pieskata. Galvenais ir noturēt cilvēku apritē.

I. Barbaša: Šādai izvēlei vispār nevajadzētu būt. Manuprāt, valstij ir uzdevums nepieļaut šādu izvēli.

Prioritātei jābūt bērniem, nevis hipotekārajam kredītam, un šajā ziņā valstij ir jāpalīdz.

Pašlaik, cik zinu, ir “Altum” programmas jaunajām ģimenēm ar valsts sniegtu garantiju. Liepājas pašvaldībai arī esot programma palīdzībai dzīvokļa jautājumu risināšanā jaunajām ģimenēm, tostarp ģimenēm ar bērniem.

Taču, manuprāt, atbalsts ir jāpaplašina un ģimenēm jānodrošina hipotekārais kredīts ar pazeminātu procentu likmi. Tas būtu godīgi. Lai nav tā, ka mēs sēžam un skatāmies, kā demogrāfiskie rādītāji krītas, bet jaunās ģimenes nevar atļauties nopirkt dzīvokli vai maksāt nežēlīgi augstas īres maksas, kādas esot arī Liepājā.

K. Strautiņš: Droši vien akcents ir nevis uz hipotekāro kredītu, bet uz pieejamu mājokli – vai nu ar hipotekārā kredīta palīdzību, vai par saprātīgu īres cenu. Nevis par tādu īres maksu, kas nosedz cita cilvēka kredītu, plus vēl nodrošina peļņu.

Šeit tiešām jāskatās, kā veidot dažādus “Altum” atbalsta instrumentus. Liepājā šobrīd tos izmanto, Debess ielā būvējot jaunus mājokļus speciālistiem. Jāveido arī dzīvokļi ar zemām īres maksām.

Runājot ar kolēģēm – jaunām sievietēm –, esmu secinājis, ka mājoklis ir viena no prioritātēm, lai vispār varētu domāt par demogrāfijas pieaugumu.

I. Barbaša: Pieļauju, ka visām partijām mājokļu nodrošināšana būs viena no prioritātēm. Īpaši jaunajām ģimenēm.

A. Priedols: Protams, mājoklis ir svarīgs. Bet es varu teikt, ka Dienvidkurzemē, sasniedzamā brauciena attālumā, mājokļi ir pieejami.

Un, ja šeit būtu līdzīgi kā Igaunijā, kur dakteriem vai skolotājiem, kā arī jaunajām ģimenēm, kas pārceļas uz laukiem, valsts maksā tā saukto koeficienta algu, tad, manuprāt, tas būtu tikai godīgi. Ja es tur [Saeimā] būšu, centīšos to panākt.

– Ko jūs teiktu pacientam, kuram valsts apmaksāts izmeklējums pieejams tikai pēc pusgada?

A. Priedols: Es teiktu: “Ārprāts!” Bet, ņemot vērā, ka man telefonā ir 400 kontaktu, es censtos atrast, kur cilvēks varētu ātrāk nokļūt pie speciālista – vienalga, Ventspilī vai Kuldīgā. Pats aizvestu, ja tas būtu vajadzīgs.

Arī pats dzīvē esmu gājis pa “zaļo koridoru”, kad bija aizdomas, bet, par laimi, nekas slikts neatklājās.

Tas bija diezgan sarežģīti un izaicinoši. Bet es personīgi vienam cilvēkam palīdzētu.

I. Barbaša: Es arī pateiktu, ka tas ir ārprāts, bet pusgads vēl nav pats ilgākais termiņš – mēdzot būt, ka jāgaida arī gads un ilgāk.

Esmu runājusi ar daudziem pensionāriem, kuriem vietu trūkuma dēļ atteikta uzņemšana valsts apmaksātā rindā un uzreiz piedāvāts saņemt pakalpojumu par maksu, kaut vai uzreiz. Tā nedrīkst būt, jo pensionāriem ir mazas, pat niecīgas pensijas, arī salīdzinājumā ar kaimiņvalsti Lietuvu. Tur vidējā pensija esot vairāk nekā 800 eiro.

Varbūt valstij vajadzētu padomāt par programmu, kas paredzētu – ja valsts klīnikā nav pieejams valsts apmaksāts pakalpojums, cilvēks var vērsties privātajā sektorā, bet valsts šo pakalpojumu apmaksā. Manā skatījumā tas būtu godīgi.

K. Strautiņš: Šāda situācija nav pieļaujama. Tas, kas, manuprāt, jau ir izdarīts un ir labi, – ir mazināti dubultie pieraksti, kuru dēļ veidojas mākslīgas rindas.

Iespējams, būtu atbalstāma ideja par nosacītu vaučeru sistēmu,

kad pacientam tiek nodrošināts valsts līdzmaksājums pakalpojuma saņemšanai konkrētā iestādē, ja valsts iestāde saprātīgā laikā nespēj šo pakalpojumu nodrošināt. Ja privātajā klīnikā izmaksas ir lielākas, tad, protams, pacients sedz starpību.

– Kādai jābūt pensijai, lai Latvijā seniors varētu dzīvot, nevis izdzīvot?

A. Priedols: Kopš deviņdesmitā gada esmu strādājis valsts maizē, bet ar man aprēķināto pensiju nepietiktu, lai vecumdienas pavadītu sociālās aprūpes namā – ne “Rūrē”, ne Priekulē. Pensijai vajadzētu būt vismaz 1000–1200 eiro.

Tad es vērsos tiesā, jo atcerējos, ka jau no otrās klases esmu gan kaplējis bietes laukos, gan ganījis govis, jo pelnīju brīvpusdienas. Kad izdevās pierādīt arī šos gadus, tad, protams, mana pensija kļuva lielāka par vidējo.

Pensiju sistēma valstī būs jāsakārto.

I. Barbaša: Varu piekrist, ka pensijai jābūt vismaz 1000 eiro lielai, lai cilvēkam nebūtu sev jāatsaka iespēja kaut kur aizbraukt un atpūsties un lai nebūtu tikai jākopj savs dārziņš, audzējot kartupeļus un citu pārtiku, lai sevi nodrošinātu. Dzīve kļūst aizvien dārgāka.

Valstij būtu jānodrošina pensija vismaz minimālās darba algas apmērā.

K. Strautiņš: Šeit man jāpiekrīt. Man šķiet, ka pensijai nevajadzētu būt zemākai par minimālo darba algu, attiecīgi to indeksējot līdz ar minimālās darba samaksas pieaugumu. Jā, protams, 1000 eiro būtu adekvāta pensija.

– Kā palīdzēt cilvēkiem, kuri visvairāk izjūt cenu kāpumu?

I. Barbaša: Varbūt vajadzētu nedaudz mainīt pabalstu piešķiršanas nosacījumus. Atkal minēšu piemēru no savas pieredzes – ne tikai apsaimniekošanas jomā, bet arī sarunās ar potenciālajiem vēlētājiem un saskarē ar klientiem, kuriem sniedzu juridisko palīdzību.

Piemēram, savā mājoklī viena pati dzīvo pensionāre, bet tajā ir deklarēta vēl cita persona – pieņemsim, mazdēls –, kurš faktiski Latvijā nedzīvo un atrodas ārzemēs. Tomēr pašvaldība ņem vērā arī šo cilvēku, kurš dzīvoklī faktiski nedzīvo un, iespējams, pat nepalīdz pensionārei segt mājokļa izdevumus.

Manuprāt, būtu jāvērtē, cik lielā mērā šis cilvēks patiešām piedalās mājokļa rēķinu apmaksā. Ja nepiedalās, pašvaldībai seniorei būtu jāpiešķir pabalsts.

Otrs jautājums – ja kļūdos, lai kolēģi mani koriģē – ir pabalstu piešķiršanas kārtība. Cik saprotu, pašlaik no ienākumiem atņem izdevumus un, ja atlikums nepārsniedz garantētā minimālā ienākuma slieksni, pabalsts ir piešķirams.

Piedodiet, GMI esot 109 eiro. (No 2026. gada GMI slieksnis Latvijā ir 187 eiro mēnesī pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 131 eiro katrai nākamajai personai mājsaimniecībā. – I. O.) Par šādu naudu pat izdzīvot nav iespējams.

Varbūt būtu jāskatās, vai cilvēka ienākumi pārsniedz vai nepārsniedz minimālo darba algu, un tikai tad jāpieņem lēmums – piešķirt pabalstu vai nepiešķirt. Tāds ir mans skatījums uz šo jautājumu.

K. Strautiņš: Pieļauju, ka jāmeklē efektīvi risinājumi, un, iespējams, viens no tiem varētu būt virspeļņas nodoklis nozarēs, kurās redzam būtisku cenu kāpumu, piemēram, degvielas jomā. Līdzīgs maksājums iepriekš piemērots bankām.

No šī virspeļņas nodokļa ieņēmumiem varētu veidot atbalsta mehānismu tām sabiedrības grupām, kuras sadārdzinājumu izjūt visasāk.

Tas būtu viens no veidiem, kā iegūt reālus līdzekļus, nevis vienkārši pateikt, ka piešķiram atlaides, un ļoti mērķtiecīgi palīdzēt tiem cilvēkiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams.

A. Priedols: Es vienmēr esmu paļāvies uz saviem spēkiem. Es novēlētu, lai katram Liepājā būtu dzīvoklis vai māja, bet laukos – vasarnīca ar dārziņu, zemes pleķītis vai vismaz radi laukos, lai mēs kaut daļēji varētu sevi nodrošināt ar pārtiku.

Tagad ir samazināta PVN likme pārtikai, un tas būtu jāsaglabā. Ilgstoši esmu strādājis dzīvokļu saimniecībā, tāpēc piedāvātu izlīdzināt mājokļa maksājumus, lai cilvēki katru mēnesi varētu maksāt aptuveni vienādu summu, jo ziemā, kad jāmaksā par apkuri, izdevumi ir ievērojami lielāki.

Kas attiecas uz minēto minimālo ienākumu slieksni, tam būtu jāpieiet cilvēcīgi, taču tas ir ļoti plašs jautājums.

Valstij ir jāuzņemas atbildība.

Es zinu, ka tas, ko Kārlis teica gan par virspeļņu, gan par tirdzniecības regulēšanu, mūsu tirgotājiem nepatīk. Taču tirgotāji mums ir ļoti dažādi. Es aicinātu vispirms izvēlēties Latvijā ražotu preci, lai nauda paliktu mūsu ekonomikā un veicinātu tās apriti.

K. Strautiņš: Ļoti būtiska ir valdības un premjera cīņa par jauno Eiropas Savienības daudzgadu budžetu – par to, lai mūsu zemnieki saņemtu līdzvērtīgus maksājumus, nevis vienus no zemākajiem Eiropas Savienībā. Tas varētu stiprināt mūsu zemnieku konkurētspēju, un es ļoti ticu un ceru, ka tā arī būs.

Tad arī zemnieks varēs piedāvāt preci par konkurētspējīgu cenu. Nevis tā, ka Polijas tomāts vai Lietuvas gurķis ir būtiski lētāks nekā mūsu zemnieka Bernātos audzētais.

A. Priedols: Un veselīgāks! Tad arī mums dakterus nevajadzētu.

K. Strautiņš: Šī cīņa ir ļoti būtiska, lai visiem būtu vienādi spēles noteikumi. Tad arī mēs varētu runāt par darba ražīgumu un minimālās darba algas pieaugumu.

Man personiski sāp tas, ka Lietuvā minimālā darba alga ir būtiski augstāka.

Starpība ir vairāk nekā 300 eiro. Vai viņi strādā produktīvāk? Nu, nezinu.

I. Barbaša: Tur jau tā lieta! Turklāt nodokļi pārtikai viņiem ir zemāki nekā Latvijā. Klaipēdā redzējām, ka Latvijā ražotas preces tur maksā lētāk.

– Kādiem nosacījumiem būtu jāizpildās, lai Latvija vispār sāktu runāt par attiecību normalizēšanu ar Krieviju?

K. Strautiņš: Pirmkārt, jāizbeidz karš Ukrainā. Tas ir punkts numur viens. Tad varam runāt par pārējām drošības garantijām. Taču ir skaidrs, ka ar agresīvu un naidīgu kaimiņu neviens nevēlēsies risināt sarunas, kamēr tas nekļūs adekvāts.

I. Barbaša: Piekrītu! Visupirms ir jāizbeidz karš.

A. Priedols: Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.

– Kādu vienu konkrētu problēmu Kurzemē Saeima varētu atrisināt nākamajos četros gados?

A. Priedols: Ja vienu problēmu, tad ceļi. Tie ir vajadzīgi ikvienam.

I. Barbaša: Piekrītu, ka ceļi. Autoceļam Rīga–Liepāja jau sen vajadzēja būt vismaz ar četrām joslām – pa divām katrā virzienā. Izveidojot šādu ceļu, mēs varbūt varētu izvairīties no daļas nelaimes gadījumu un kaut kādā veidā kontrolēt ātrumu.

Runājot par naudu, varbūt nevajadzētu tik daudz ieguldīt “airBaltic” un “Rail Baltica”.

Kāds ir labums no ieguldījumiem “Rail Baltica”, ja tas faktiski nedod nekādu ieguldījumu Latvijai? Ieguldām bezgalīgi, bet rezultātā “Rail Baltica” Rīgā nebūs, trase būs Salaspilī. Kādas kravas tur vedīs, cik tūristu brauks uz Salaspili? Kāds no tā būs ieguvums materiālā izteiksmē?

“airBaltic”, ja nemaldos, gatavojamies ieguldīt 30 miljonus un atbalstīt nākamā aizdevuma piesaisti. Bet varbūt pārskatīsim, kāds valstij ir ieguvums no šīs lidsabiedrības?

K. Strautiņš: Viena konkrēta problēma, kuru varētu atrisināt? Tā ir satiksme! Autoceļš vai drošs, ātrs un mūsdienīgs dzelzceļš, par ko runāju arī iepriekšējās vēlēšanās. Tas nenozīmē, ka visur vajag elektrificēt sliežu ceļus – ir mūsdienīgi bateriju vilcienu risinājumi.

Esmu par sakārtotu sliežu ceļu, lai Rīga būtu sasniedzama divās stundās drošā un komfortablā veidā.

Tas nav dziļais kosmoss. Tas ir izdarāms.

Paralēli jārisina jautājums par autoceļu, jo tas ir ilgtermiņa un krietni lēnāks projekts. Taču viennozīmīgi primāra ir satiksmes drošība. Tostarp ceļi būtu jānorobežo ar žogiem, līdzīgi kā uz Kauņas–Klaipēdas autoceļa, lai samazinātu sadursmes ar meža dzīvniekiem. Tās ir mūsu cilvēku dzīvības.

– Ko jautāsiet savam konkurentam?

A. Priedols: Noteikti Kārlim jautāšu par izglītību. Es jau zinu, ka Liepājas Raiņa vidusskola varbūt ir pati labākā skola pilsētā un viena no labākajām valstī. Man patīk, ka tiek piesaistīti jaunie skolotāji, bet ko vēl vajadzētu darīt, lai mūsu bērni patiešām būtu konkurētspējīgi augstskolās un, nākot mājās no skolas, jau būtu izmācījušies un izpildījuši mājasdarbus?

K. Strautiņš: Skolā, kuru vadu jau 14 gadus, esam būtiski samazinājuši mājasdarbu apjomu. No lielas daļas esam atteikušies, saglabājot tos tikai tur, kur tie tiešām ir nepieciešami. Mājasdarbiem jābūt ar jēgu, nevis mājasdarbiem mājasdarbu pēc.

Ja runājam par Latviju, jāskatās atsevišķi uz Rīgu, valstspilsētām un reģioniem. Reģionos interešu izglītībai jābūt tuvāk izglītības iestādei, jo ir skaidrs – ja bērns no Priekules grib izbraukāt uz mūzikas skolu Liepājā, tas ir ārkārtīgi sarežģīti un laikietilpīgi. Tāpēc

kvalitatīvai interešu izglītībai būtu jābūt pēc iespējas tuvāk bērnam.

Galvenā atslēga ir skolotājs, un tieši skolotājā jāiegulda visvairāk.

K. Strautiņš: Jautāšu Priedola kungam. Kāds ir jūsu plāns piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus nākamajā daudzgadu budžetā, lai Latvijas konkurētspēja būtu līdzvērtīga citām Eiropas Savienības valstīm?

A. Priedols: Pirmais, ko es tik un tā saku, – jāatbalsta Latvijas ekonomika, lai mēs varētu kāpināt darba ražīgumu. Jāpaaugstina eksportspēja.

Mums pašiem jābūt stipriem, jo kaut kad Eiropas finansējums beigsies.

Es domāju, ka tagad, cik vien iespējams, mums būtu – un ar skaidru prātu es to saku – jāizmanto Eiropas palīdzība, lai nostiprinātu robežu. Lai cik labi būtu vārdi, tomēr ir jāķeras pie darbiem. Mums ir jābūt laikmetīgiem.

I. Barbaša: Jautāšu Aivaram. Paskatījos jūsu partijas programmā un sapratu, ka, runājot par ekonomiku, jūs atbalstāt PVN likmes samazināšanu pārtikai un vēlaties ieviest vienkāršotu nodokļu sistēmu uzņēmējiem.

LPV savā programmā arī paredzējusi nodokļu sistēmas pārmaiņas un vēlas ieviest 10% nodokļa likmi pašnodarbinātajiem. Pieņemsim, ka esam ievēlēti Saeimā. Ja šāds priekšlikums tiktu skatīts Saeimas sēdē, vai jūs to atbalstītu?

A. Priedols: Nodokļiem jābūt tik saprotamiem, lai cilvēkam pat nerastos doma tos nemaksāt. Jā, es balsotu par un darītu visu iespējamo, lai sistēmu vienkāršotu.

Tāpat būtu jāvienkāršo visi likumi. Sarakstām tādu likumu paketi un šitādu likumu paketi – ko es kā valsts pilsonis no tā varu saprast? Likumi būtu jāraksta kā skolā – uz vienas A4 lapas puses. Paldies!

5 ekspresjautājumi kandidātiem

22Skatīt galeriju

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts “Kurzemes Vārds”.