Šī ir viņas pirmā izrāde Latvijā, taču māksliniece ir viena no atzītākajām teātra veidotājām Igaunijā. Viņas darbi rādīti 15 pasaules valstīs un guvuši atzinību starptautiskos teātra festivālos.

R. Kērdas radošais rokraksts ir autorteātris, un arī Liepājā viņa ir vienlaikus arī dramaturģe un vizuālā un muzikālā tēla autore.

Viņas izrādēs īpaši svarīga loma ir iztēlei – vārdu spēle sastopama jau nosaukumā “SALA” – ko katrs var izlasīt vai nu kā lietvārdu, vai darbības vārdu.

Režisore savu Liepājas izrādi raksturojusi kā dzejoli – sociālu alegoriju par mūsdienu sabiedrību.

“Sala ir vieta, kas vienlaikus var būt gan personiska, gan publiska, gan nesasniedzama, gan pastāvīgi klātesoša.

Tā var būt fiziska vieta, bet arī stāvoklis, attālums, robeža. Man sala, tev sala, mums sala. Bēgt vai palikt uz vietas?” skaidro R. Kērda.

Izrādē piedalās aktieri Polina Čerņenoka, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Hugo Puriņš un Kārlis Ērglis. Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis.

Būtiska caurviju darbība iestudējumā ir adīšana, un, tiekoties ar skatītājiem pēc pirmizrādes, R. Kērda atklāja, ka viņa pati ada – ļoti garu šalli, kuru vēlāk izārda. Un viņas sapņi līdzinoties izrādē redzamajam.

“Man bija ārkārtīgi jauki šeit strādāt un šausmīgi žēl, ka jābrauc projām,”

skaistā latviešu valodā pauda režisore.

Viņai ir divas dzimtās valodas, un ar māmiņu Renāte sarunājas latviski.

Luga tapa tā, ka R. Kērda nāca pie aktieriem ar idejām, pārbaudīja, vai viņas iecerētā izrādes struktūra strādā, un tad tika radīti teksti, ko aktieriem mācīties.

Iestudējums atver skatītāju iztēles brīvību, taču aktieri tajā improvizē ļoti maz, atklāja H. Puriņš, tikai daži teksti nav iepriekš uzrakstīti.

“Mēs jautājām Renātei, par ko būs izrāde, un viņa ļoti skaidri teica – par dzīvi un cilvēkiem,”

pastāstīja E. Ozoliņš.

“Mēģinājumu procesā bija mūsu improvizācijas, bet tās bija noteiktā rāmī. No tā, ko mēs piedāvājām, šis tas ir ieadījies kopējā adījumā.”

“Vai nebaidāties, ka kase nepildīsies,” jautāja ārsts Ivars Krastiņš, atzīmējot, ka vecākās paaudzes skatītāji ir pieraduši pie teātra valodas, kur viss ir skaidri saprotams.

“Es no tā nebaidos,” atbildēja R. Kērda.

“Tāpēc es izrādes taisu un tas ir mans veids, kā runāt par dzīvi caur izrādēm.”

Viņas rokraksts izmantots vairāk nekā 20 gadus, un režisore atzīst – kaut ko jau cilvēki saprot. Viņasprāt, mākslai jābūt laikmetīgai, lai kādā arī žanrā tā tiktu radīta.

E. Ozoliņš piebilda, ka tā ir teātra evolūcija, jo arī Eduardam Smiļģim pirms simt gadiem aizrādīja, ka līdz šim teātri veidoja tā, bet viņš tagad sācis darīt citādi.

Mūzika man ir asinīs, atzina režisore, un viņa to klausoties ar domu iekļaut izrādēs.

Iestudējumā “SALA” ir gan “Seši mazi bundzinieki”, uz kuru R. Kērda palūkojusies no pilnīga cita rakursa, gan “Ave Maria” Šopēna klavierskaņdarbs un “Lūgums” Mirdzas Zīveres izpildījumā.

“Tas jums ir jādomā pašiem,” tā R. Kērda vairākkārt atbildēja uz publikas jautājumiem un uzsvēra,  ka atbildes var izdomāt tikai katrs skatītājs pats, vadoties pēc savām izjūtām un asociācijām.

“Katrs uztver simbolus un dažādus līmeņus un pats tos interpretē,” viņa teica.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.