Izrādes centrā ir divi pētnieki – Lili un Arvo, kurus atveido aktieri Ilze Ročāne un Pēteris Lapiņš. Pēc ķiverēm viņi mazliet atgādina kosmonautus.

Ierastā skatuves un skatītāju zāles robeža šajā izrādē ir nojaukta. Skatītāju krēsli iznesti, visa telpa atvēlēta izrādes norisei, bet bērni ar pieaugušajiem sēž puslokā pavisam tuvu notiekošajam. Aktieri izrādē pienāk klāt, uzrunā un aicina līdzdarboties.

Telpā ir izvietoti dažādu formu klucīši un vietas, kur tos likt, radot vidi, kas mazuļiem ir pazīstama un viegli uztverama.

Kopā ar mazajiem skatītājiem izrādes galvenie varoņi iepazīst skaņas, krāsas un formas. Viņu pasaule veidojas pamazām, katram jaunam elementam ienākot telpā soli pa solim un kļūstot par daļu no kopīga atklājuma.

“Ļoti svarīgi bija noturēt līdzsvaru – lai bērniem būtu interesanti, lai viņi justos droši un vienlaikus nebūtu pārsātinājuma.

Tāpēc izrādes ritms ir viļņveidīgs. Sākumā mazo skatītāju ļoti mierīgi ievadām notiekošajā, bet pēc tam jau pārejam uz ritmiskāku daļu, kur objekti sāk savienoties, veidojas ritma struktūra un dziesmiņa,” par izrādi stāsta režisore S. Santa.

Uz jautājumu, kāda ir izrādes būtība, viņa atteic: par pasaules atklāšanas prieku.

“Jo šīs izrādes varoņi, gluži kā jaunie vecāki, kuriem ir pirmais bērniņš, ir nonākuši uz tādas kā jaunas planētas un taustās, mēģina saprast, kas ir tas jaunais un nezināmais. Un tad attiecīgi ir tā sajūta, ka

mēs staigājam pa jaunu, tikko iepazītu planētu, kur mēs paši nezinām, kāds būs nākamais solis vai ko šis solis iedvesīs.”

Izrādes mērķauditorija ir bērni no 12 mēnešiem līdz trim gadiem.

“Izrādi esam veidojuši vairākos slāņos. Paši mazākie, kuri vēl tikai mācās runāt, var klausīties aktieru čalošanā un varbūt saklausīt atsevišķas zilbes – no tā arī nāk izrādes nosaukums “Čalotāji”. Mazliet vecāki bērni jau var pētīt attālumus starp objektiem, klausīties, kā tie skan, un darbināt iztēli. Savukārt ap trīs gadu vecumu bērns jau spēj to visu savienot kopā. Arī izrādes koncepcija balstīta idejā, ka, spēlējoties ar dažādiem objektiem un tos savienojot, iespējams pašiem radīt veselu pasauli.”

Viens no galvenajiem dramaturģijas instrumentiem izrādē ir skaņa. Mūziku izrādei ir radījis komponists Jēkabs Nīmanis, kurš tajā izmanto arī tereminu – elektronisku instrumentu, kuru spēlē, tam pat nepieskaroties.

Režisore ir pārliecināta, ka arī pavisam maziem bērniem nepieciešams savs kultūras piedāvājums.

“Arvien vairāk top izrādes mazuļiem, un kāpēc gan ne?

Arī pavisam mazi bērni ir mūsu sabiedrības locekļi, un mums ir jārada kultūras piedāvājums arī viņiem.

Caur muzikalitāti un dažādām pieredzēm viņi bagātinās, pat ja vēl nevar to izteikt vārdos. Kāda skaņa, zilbe, vārds vai gaisma kaut kur tomēr paliek kā nospiedums.”

Liepājas Leļļu teātra repertuārā ir vēl viena, raksturā atšķirīga izrāde pašiem mazākajiem skatītājiem – Karolinas Čomičienes režisētā sensorā rotaļizrāde “Es un mana mamma”.

Tā teātra repertuārā ir jau sesto gadu un ir viena no izrādēm, ko Leļļu teātris ved viesizrādēs ārpus Latvijas.

Tikmēr šosezon Liepājas Leļļu teātris ieplānojis piecas pirmizrādes, aicinot skatītājus iepazīt pasauli ar visām maņām.

Decembrī teātra mākslinieki piedāvās simfonisku leļļu izrādi “Riekstkodis”, kas izskanēs koncertzālē “Lielais dzintars”.

Īpašs notikums būs jauniestudējums “Nenotikušās pusdienas”, kas pie skatītājiem nonāks februāra izskaņā. To iestudēs pasaulē atzītais režisors Jans Vilems van den Boss.

Nākamā gada pavasarī pie skatītājiem nonāks izrāde “Oliņš Boliņš” Leldes Kaupužas režijā.

Liepājas Leļļu teātra pirmizrāžu ciklu noslēgs izrāde “Lauku pele un pilsētas pele”, ko iestudēs Viesturs Roziņš.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.