Dramatizējuma autors, režisors un scenogrāfs ir Varis Siliņš, kuru šis stāsts uzrunāja, dzirdēts Latvijas Radio Indras Burkovskas lasījumā.

“Nejauši Dainai izmuldējos, ka foršs stāsts,” viņš smejas, jo Liepājas Neatkarīgā teātra vadītāja Daina Kandevica labas idejas neļauj atstāt tikai vārdos.

Tā kā oriģināli tas ir stāsts, V. Siliņš to dramatizēja, uzskicēja kostīmus un izplānoja skatuves telpu. Izrādē ir Maijas Drāznieces kostīmi, gaisma un skaņa – Dainis Roze.

“Man arī laikam vecums tuvojas,” režisors min, kāpēc šis stāsts tik ļoti aizķēris.

“Interesē, kāds pats būšu tādā vecumā, ja novilkšu. Stāstā ir tāds miers un spēks. Interesē vecie cilvēki, kuri ir saskaņā ar sevi palikuši, nav apvainojušies, briesmīgi necieš. Viņi skatās uz dzīvo un faktiski izdzīvo to vēlreiz.

Priekšā nav nekas daudz vairs palicis, bet ir daudz aiz muguras. Tad ir jautājums, cik tur ir nožēlas, cik kļūdas.”

Izrādes varoņiem ir 80–90 gadu, vai būtu tik, ja visi būtu šajā saulē.

Lomās ir Iveta Treimane, Inese Indriksone, Nora Pakalnišķe vai Inta Grickus un Aigars Ambrēns. Uz iebildi, ka aktieri nav stāsta varoņu vecumā V. Siliņš skaidro, ka teātrī aktiera vecums nav noteicošais.

Izrādes lielākā daļa norit sēdus, jo režisora nostādne ir lēns notikumu plūdums, tāpēc viņš nemitīgi lūdzot aktieriem nedarboties tik ātri. 

“Esmu sieviete jau stipri gados, un viņa dzīvo savās atmiņās,”

par Alīdu saka lomas atveidotāja Iveta Treimane.

“Viņa iziet cauri savai dzīvei, priekiem un bēdām, runājoties pati ar sevi un uzburot apkārt savus mīļos cilvēkus – vīru, dvīņumāsu.”

Aktrise atzīst, ka esot izaicinoši attēlot 82 gadus vecu sievieti un viņa nevēlas spēlēt nevarīgu vecenīti, jo Alīdas stāsts ir stipras sievietes stāsts, kas izskan gaiši.

Atmiņas skar bērnību, laiku, kad Alīdu pamet vīrs, un beigās – satikšanās ar vīra aizvīlēju jau sirmā vecumā.

“Piedošana notiek. Vecumā visu var piedot. Tāpēc pēdējā saruna ar Veru nav traģiska, ka nu plēsīšu matus. Vienkārši pastāsti man, kāpēc tā notika?” atklāj I. Treimane.

Pirmizrādi noskatījās stāsta autore.

“Kad eju uz izrādi, kas radīta pēc maniem stāstiem, vienmēr ļoti gribas, lai tā ir izdevusies, lai uzrunā, saviļņo, liek par kaut ko padomāt ilgāk.

“Krupīts”, manuprāt, bija visai sarežģīti dramatizējams, lai nodotu skatītājam visas sižeta nianses –

prāta ceļojumus atmiņās dažādos laikos turp un atpakaļ, apziņas uzburtu un lolotu tēlu, kurš palīdz izdzīvot vienatni pēc tam, kad visu to, kuri bijuši svarīgi, vairs nav līdzās. Un ir tik ļoti skaisti piedzīvot šo pārtapšanas brīnumu, kad manā galvā dzīvojušie tēli iemiesojas īstos, dzīvos cilvēkos un spēj mani no jauna saviļņot,” pastāsta J. Egle.

Viņa atzīst, ka režisors un aktieri ir apbrīnojami trāpīgi un vienlaikus jūtīgi izvilkuši pašu esenci no stāsta.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.