Skolotāji nekļūs pat “vagariem”

Līdz ar izmaiņām likumā mobilo tālruņu lietošanas ierobežojums skolās no šā mācību gada aptver visu pamatskolas posmu. Ja līdz šim tas attiecās uz 1.–6. klašu skolēniem, tad tagad telefonu lietošana ikdienā ierobežota arī 7.–9. klasē.

Ierīces drīkst izmantot vien tad, ja tas nepieciešams mācību darbam un to atļauj pedagogs, bet konkrēto kārtību katra skola nosaka pati.

Viena no lielākajām izglītības iestādēm Liepājā Raiņa vidusskola izvēlējusies telefonus skolēniem no rīta nesavākt un nelikt īpašās kastēs vai skapīšos. Skolas pieeja ir, ka telefons paliek pie paša skolēna, taču somā.

“Viena no mūsu skolas vērtībām ir līdzatbildība un cieņa. Tas nozīmē, ka

arī pats skolēns ir atbildīgs par to, lai telefonu ieliktu somā,”

skaidro skolotāja un skolēnu līdzpārvaldes koordinatore Sigita Stefana.

Skolā jau augustā pedagogi vienojušies, ka nekļūs par “vagariem”, kas ierīces atņem, bet, pamanot skolēnam rokās telefonu, pieies klāt un atgādinās par noteikumiem.

“Nevis ar dusmām, bet ar piedāvājumu – ieliec telefonu somā, varbūt vari parunāt ar savu klasesbiedru.”

Un atklājas, ka ir pat kopīgi hobiji, ko pirms tam nezināja, jo vienkārši agrāk savstarpējo sarunu bija mazāk. Skolotāja tagad pamana, ka starpbrīžos kāds lasa, meitenes paņēmušas līdzi adīkli, citi vienkārši sarunājas.

“Tā ir pat foršāk”

Kopā ar S. Stefanu dodamies cauri skolai starpbrīža laikā, lai paskatītos, kā jaunieviestais noteikums valsts mērogā darbojas dzīvē. “Bijām domājuši, ka būs grūtāk,” viņa atzīst.

Māri un Āronu sastapām sēžam pie galda un pildām angļu valodas uzdevumu. Viens no zēniem telefonu bija nolicis sev blakus, nevis somā, taču abi stāstīja, ka pie jaunās kārtības jau pamazām pieraduši.

“No sākuma bija grūti, tagad jau tā kā ir pierasts,”

sacīja Māris.

Abi novērojuši, ka lielākā daļa skolēnu telefonu starpbrīžos nelieto, lai gan pa kādam pārkāpējam tomēr gadās.

Septītklasnieku bariņš sākumā uz “Kurzemes Vārda” jautājumiem reaģē ar jokiem. Tomēr, kad saruna kļūst nopietnāka, atzīst – aizliegums “baigi netraucē”, lai gan telefonu reizēm gribas paņemt.

Uz jautājumu, kā pietrūkst visvairāk, Kristers minēja īsos video, “TikTok”, spēles, kā arī iespēju tiešsaistē izpildīt kādu mājasdarbu.

Viņi neslēpa arī to, ka pēc skolas telefons uzreiz tiekot paņemts rokās. Bet Ernests sacīja, ka tikai septiņos vakarā, jo pēc stundām jādodas uz treniņu.

Tālāk sastopam 5.a klases skolēnus Evelīnu un Maksimiliānu. Viņi uz palodzes spēlē galda spēli “Cubeez”.

“Tā ir pat foršāk,”

saka zēns par dzīvi bez telefona.

Piektklasnieks sacīja, ka vasarā daudz spēlējis datorspēles un tās visu laiku bijušas prātā. “Tagad man ir daudz labāk.”

S. Stefana salīdzina ar pagājušo mācību gadu – toreiz starpbrīžos daudzi skolēni sēdējuši gaitenī uz grīdas, atspiedušies pret sienu un ar telefonu rokās.

“Skolotāju viņi pat nepamanīja. Gandrīz bija jākāpj pāri,”

atceras S. Stefana.

Tagad skolā ir vairāk kustības un “burzīšanās”, bet – patīkama.

Skola cenšas palīdzēt ar iespējām, kā pavadīt starpbrīžus bez telefona. Šonedēļ izsludināta spēļu nedēļa – skolēni aicināti no mājām ņemt līdzi galda spēles.

Iepriekš garajā starpbrīdī skolēnu līdzpārvalde rīkojusi kopīgu dejošanu skolas zālē, bet ideju sarakstā ir arī pavisam vienkāršas aktivitātes, piemēram, uz gaiteņa grīdas izveidot klasīšu spēli.

Paši jaunieši izveidojuši ideju kasti, kurā skolēni var ieteikt, ko vēl darīt starpbrīžos. Viena no biežākajām vēlmēm bijušas tieši galda spēles.

Pieķer arī mānāmies

S. Stefana uzskata, ka jautājums nav tikai par to, ko bērns dara desmit vai piecpadsmit minūšu ilgajā starpbrīdī. Telefona lietošana ietekmējusi arī nākamo stundu.

“Viņi ir ļoti pārņemti ar telefonu, ar skaņām, ar spēli. Kad sākas stunda, nespēj no tās iziet ārā un koncentrēties. Spēle ir pārtraukta, viņš vēl par to “cepas”.

Tagad ir vieglāk – uz stundu atnāk mierīgāki,”

viņa novērojusi.

Telefoni gan skolā nav pasludināti par kaut ko nevēlamu vispār. Raiņa vidusskola daudz izmanto digitālos un interaktīvos mācību rīkus, tāpēc, ja ierīce stundā vajadzīga konkrētam uzdevumam, skolotājs ļauj to izņemt no somas.

Viņasprāt, izaicinājums ir atrast robežu starp tehnoloģiju kā noderīgu mācību līdzekli un telefonu kā ierīci, kas aizpilda katru brīvo minūti.

Skolā gan neapgalvo, ka visi audzēkņi aizliegumu ievēro un telefonu neviens nelieto. Arī bērni laikrakstam stāsta, ka

viena no vietām, kur slepus apskatīt, kas jauns telefonā, ir tualete, bet citi vienkārši iziet ārpus skolas.

Arī mūsu pastaigas laikā pa kādai ierīcei skolēna rokās tomēr pamanām. Sarežģītāk ir atšķirt 9. klases skolēnu, kuram telefonu lietot nedrīkst, no desmitklasnieka, kuram tas ir atļauts. Vairāki jaunieši, pie kuriem piegājām, sacīja, ka mācās vidusskolā.

Pedagogi šādās reizēs mēdz pajautāt ko konkrētāku – kurš ir klases audzinātājs, tā pārbaudot, vai teiktais atbilst patiesībai. Tomēr uzsvars skolā neesot uz skolēnu “pieķeršanu”, bet gan uz konsekventu noteikumu atgādināšanu.

“Mēs neidealizējam situāciju, ka tagad visu esam atrisinājuši,”

saka S. Stefana.

Taču pirmais mēnesis skolai parādījis – pāreja ir bijusi vieglāka, nekā pedagogi gaidījuši. Izņēmumi pieļaujami mācību uzdevumu veikšanai, veselības stāvokļa uzraudzībai vai speciālo vajadzību nodrošināšanai.

Par pirmo pārkāpumu paredzēts mutisks aizrādījums, bet atkārtotu pārkāpumu gadījumā ierīci var uz laiku aizturēt un nodot vecākiem.

Pie kārtības pieraduši jau gadiem

Kalvenes pamatskolā kārtība, kas stājusies spēkā ar šo mācību gadu, skolā ieviesta, jau krietni pirms vispār sāka runāt par mobilo telefonu lietošanas ierobežošanu.

Iepriekš, ierodoties skolā, telefonus atstāja kastītēs skolotāju istabā, kur tie glabājās personāla uzraudzībā. Tagad kārtība ir mainīta – ierīces skolēni drīkst turēt pie sevis, taču ar noteikumu, ka tās ir izslēgtas.

Skolas direktore Skaidrīte Segliņa atgādina, ka šādu praksi no 1. līdz 9. klasei sākotnēji skolas iekšējās kārtības noteikumos ieviesa, vienojoties ar skolēniem un vecākiem.

“Kādā no Eiropas lielajām valstīm bija izpētīta viedierīču ietekme uz sekmēm, uzvedību un veselību.”

Izcelts ticis skaidrojums, ka mobilajiem telefoniem ir liela ietekme uz mācību sasniegumiem.

“Pētījumā jau tolaik bija atklāts, ka zūd koncentrēšanās spējas, kā arī komunicēšanas prasmes – nesarunājās. To jau paši arī redzējām, ieejot klasē – bērni domāja par nepabeigtu spēlīti, nepabeigtu sarunu telefonā. Bija secināts, ka telefona lietošana pasliktina veselību, īpaši redzi, jo ieurbušies tajā šaurajā ekrāniņā,” pauž S. Segliņa.

“Gājām bērniem garām, viņi nepacēla acis uz augšu! Sapratām, ka problēma ir, ka kaut kas jādara.

Uzskatu, ka tā bija pozitīva izmaiņa, ko izdarījām. Jau tajā pašā gadā jutām labas pārmaiņas. Bērni stundās klausījās, bet starpbrīžos bija ļoti skaļi, jo runājās viens ar otru, gāja spēlēs! Pārbaudes darbos arī bija labāki rezultāti, uzskatu, ka daļēji telefonu aizlieguma dēļ,” dalās direktore.

Skolā līdz ar lielāku skolēnu rosību starpbrīžos uzradušies novusa, tenisa galdi, cirkus un ričuraču, skolas zālē skan mūzika, lai bērni var padejot, bet labā laikā viņi vienkārši gāja ārpus skolas.

“Pirms tam ārā nevarējām dabūt, bet šīs pārmaiņas ļāva bērniem padarīt ko jēdzīgu, nevis visu laiku karsēt smadzenes!”

Vai visi ievēroja noteikumus? “Viens otrs lielais sākumā paņēma un nodeva veco telefonu, bet īsto atstāja kabatā. Klasesbiedri šādu nevienlīdzību nevarēja izturēt, ātri pamanīja,” smejas S. Segliņa.

“Mums jau tā priekšrocība, ka bērnu mums skolā nav daudz, varējām izsekot līdzi katram.”

S. Segliņa ir priecīga, ka šī kārtība jau ir ieviesta laikus – bērni paspējuši pierast, un jau gadiem bija zināms, ka Kalvenes skolā ir tā.

“Skolēni, kad izdzirdēja, ka tagad tāda kārtība būs visās skolās, lepojās, ka pie mums tā jau ir.”

Mācās vecāku starpbrīžu spēles

Lai stiprinātu skolēnu piederību skolai, veicinātu savstarpējo sadarbību un piedāvātu saturīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas, biedrība “Patvērums ģimenei” uzsākusi projektu “Piederības spēks: jaunietis – skola – kopiena”.

To biedrība īsteno kopā ar Liepājas Oskara Kalpaka vidusskolas un Piemares pamatskolas skolēniem.

Biedrībā skaidro, ka mērķis ir palīdzēt skolēniem iejusties skolas vidē, atrast domubiedrus un justies pamanītiem un nozīmīgiem.

Pirmā nodarbība Oskara Kalpaka vidusskolā jau radījusi skolēnu interesi. Tās laikā bērni iepazina spēles, ko savulaik spēlējuši viņu vecāki.

Nodarbības vadītāja Katrīna Knese-Šmite laikrakstam pastāstīja, ka spēlējuši “Kājiņas”, “Aklās vistiņas”, “Klusos telefonus” un “Zelta rubulīti”.

Biedrības pārstāvji skaidro, ka

starpbrīžos bērni nereti pievērsušies viedtālruņiem tāpēc, ka garlaikojas, nezina, kā uzsākt sarunu, vai viņiem trūkst ideju kopīgām aktivitātēm.

Projekts piedāvā alternatīvas ekrāna laikam, rosinot skolēnus pašus kļūt par aktīvas un draudzīgas skolas ikdienas veidotājiem.

Nodarbībās “Spēļu darbnīca” skolēni izdomās un izgatavos galda, kustību un loģikas spēles, kas būs pieejamas skolas gaiteņos un izmantojamas starpbrīžos.

Projekta koordinatori cer, ka starpbrīži kļūs par aizraujošas kopā būšanas laiku, kurā sarunas, spēles un kustība dabiski mazinās vēlmi pievērsties telefonam.

Arī garlaicība var būt vērtīga

Santa Neilande, ABA terapijas speciāliste, jauniešu mentore, vecāku prasmju grupu vadītāja

Apmācību grupās vecāki stāsta par grūtībām panākt, lai bērns noliktu telefonu, izpildītu mājasdarbus, sakārtotu istabu vai iesaistītos ģimenes ikdienā. Savukārt bērni ierobežojumus nereti uztver kā netaisnīgus, īpaši tad, ja tie tiek noteikti pēkšņi.

Ir jābūt saprotamām robežām.

Ja ģimenē ir vienošanās, ka izklaide telefonā pieejama pēc mājasdarbu un ikdienas pienākumu izpildes, bērns zina, kas no viņa tiek sagaidīts.

Vecāks var mierīgi atgādināt par vienošanos, arī tad, ja bērns protestē. Bērnam nav obligāti jāpatīk visiem noteikumiem, taču viņam ir jāmācās tos ievērot.

Bērnam atbilstoši vecumam un spējām ir jāmācās rūpēties par savu vidi, sakārtot mantas, izpildīt mācību uzdevumus un piedalīties ģimenes ikdienā.

Bērna emocionālo vajadzību ievērošana nenozīmē atbrīvošanu no pienākumiem.

Dažkārt digitālajā vidē redzētais bērna priekšstatus par dzīvi veido spēcīgāk nekā pieaugušo teiktais, taču zināt, kā veidojas attiecības, vēl nenozīmē prast tās veidot.

Bērnam var būt vieglāk uzrakstīt ziņu nekā pateikt savas domas cilvēkam, kurš atrodas blakus, nosūtīt emocijzīmi nekā pateikt, kā viņš patiesībā jūtas. Vieglāk pārtraukt saraksti nekā atrisināt nepatīkamu situāciju.

Bērnam var pietrūkt iespēju mācīties uzklausīt, pieņemt atteikumu, risināt konfliktus un veidot noturīgas attiecības.

Telefons var palīdzēt atpūsties un novērst uzmanību no nepatīkamām emocijām, taču, ja tas kļūst par galveno veidu, kā bērns tiek galā ar grūtībām, viņam var pietrūkt iespēju apgūt citus emociju regulēšanas paņēmienus –

tieši tad telefona nolikšana var izraisīt spēcīgu protestu, dusmas vai neapmierinātību.

Šādās situācijās svarīgi ne tikai pārtraukt nevēlamo uzvedību, bet arī mācīt bērnam pieņemt atteikumu, gaidīt, pārvarēt garlaicību un atrast citus veidus, kā nomierināties.

Digitālā vide piedāvā ātru gandarījumu – ja kaut kas kļūst garlaicīgs, to iespējams nekavējoties nomainīt. Savukārt ikdienas dzīvē ne viss ir interesants un patīkams.

Var kļūt grūtāk iesaistīties nodarbēs, kurās rezultāts nav tūlītējs, – neapmierinātība, izvairīšanās no pienākumiem, grūtības noturēt uzmanību.

Kā ABA terapijas speciāliste uz bērna uzvedību raugos, cenšoties saprast, kas to izraisa un uztur.

Piemēram, ja bērns atsakās pildīt mājasdarbus un pēc protesta iegūst iespēju turpināt lietot telefonu, šāda izvairīšanās uzvedība var nostiprināties.

Taču citā situācijā atteikšanās iemesls var būt nogurums, pārāk grūts uzdevums vai uzmanības regulēšanas grūtības, tāpēc

svarīgi ne tikai prasīt pienākumu izpildi, bet arī saprast, vai bērns tos spēj paveikt patstāvīgi.

Manuprāt, svarīgākais jautājums ir ne tikai, cik daudz laika bērns pavada telefonā, bet arī tas, ko viņš šajā laikā nepiedzīvo. Bērnam ir nepieciešama reāla dzīves pieredze.

Vecākiem savukārt jāpalīdz veidot līdzsvaru – vienoties par telefona lietošanas noteikumiem, būt klāt bērna ikdienā.

Nav nepieciešams bērnu nepārtraukti izklaidēt – arī garlaicība var būt vērtīga, jo tā mudina pašam domāt, meklēt nodarbes un attīstīt patstāvību.

Uzziņai

Viedierīču ietekme uz veselību

– 2025. un 2026. gada dati liecina, ka viedierīču pārmērīga lietošana negatīvi ietekmē pusaudžu un jauniešu psihisko, fizisko un kognitīvo veselību, taču zinātnieki uzsver, ka izšķiroša nozīme ir nevis vienkārši ekrānlaikam, bet gan satura veidam un tam, kādas veselīgas aktivitātes viedierīces aizstāj.

– Fiziskā veselība un stāja: ilgstoša lūkošanās ekrānos izraisa nepareizas pozas (uz priekšu izstiepts kakls, noliekta galva, noapaļoti pleci), kā arī acu sasprindzinājumu un sausumu no zilās gaismas. Ilgstoša sēdēšana var veicināt arī asins piegādes traucējumus iegurņa orgānos.

– Trešdaļa Eiropas pusaudžu sūdzas par regulārām galvassāpēm, acu nogurumu un sāpēm mugurā vai sprandā (ko rada nepareiza stāja, ilgstoši lūkojoties telefonā).

– Saskaņā ar “Eurobarometer” aptaujām gandrīz pusei jauniešu, kuri intensīvi lieto ierīces, ir miega traucējumi. Lielākā problēma ir aizraujoša satura (piemēram, “TikTok” video vai dokumentālu seriālu) skatīšanās nakts stundās, kas uztur smadzenes trauksmes stāvoklī un fiziski atņem miegam paredzēto laiku.

– Latvijā tikai 18,1% pusaudžu fiziskā aktivitāte ir pietiekama, un liekā svara problēmas pēdējos gados ir būtiski pieaugušas, sasaistot to ar ierīču izraisītu mazkustīgumu.

Avoti: Science Daily, Latvijas Jūras medicīnas centrs, SPKC, LSM

Es domāju tā: Ko darāt ar mobilo telefonu?

Svetlana, aprūpē vecāka gadagājuma cilvēkus:

– Telefonu visvairāk izmantoju saziņai ar saviem tuviniekiem. Tas man ir pats svarīgākais. Zvanu arī ārstam, poliklīnikai, sazinos ar draugiem, telefonā lasu ziņas.

Izmantoju “Facebook” un “Instagram”, bet, ja televīzijā nav nekā interesanta, “YouTube” paskatos kādu filmu. Nesen vēlreiz noskatījos “Ilgo ceļu kāpās” – man šī filma ļoti patīk.

Jeļena, friziere:

– Telefonu izmantoju ļoti daudz kam – “ChatGPT”, e-pastam, fotografēšanai, “WhatsApp”, “Facebook” un “Instagram”.

Dienā telefonā sanāk pavadīt diezgan daudz laika, un pati reizēm saprotu, ka tas ir par daudz. Tad cenšos vairāk staigāt, iet ārā, lasīt vai paskatīties televīziju.

Sandra, strādā metālapstrādē:

– Galvenokārt tam, kas man tiešām ir nepieciešams: saziņai “WhatsApp”, īsziņām, rēķinu apskatei un reizēm arī tam, lai palasītu aktuālās ziņas. Nedomāju, ka pati telefonā pavadu ļoti daudz laika.

Redzu, ka jaunieši to dara krietni vairāk – arī rindās stāvot vai ejot pa ielu. Ja man pašai pa ceļam jāatbild uz kādu svarīgu ziņu, tad, protams, telefonu izmantoju, bet cenšos skatīties, lai tas netraucē apkārtējiem.

Ēriks, dzīvo Kuldīgas rajonā:

– Man mobilā telefona nav. Agrāk bija, bet sapratu, ka man to nevajag. Ja vajag kādam piezvanīt, aizeju pie kaimiņa.

Arī telefonā kaut ko skatīties man nepietrūkst – priekš kam man to vajag? Turklāt par telefonu un sakariem arī dārgi jāmaksā.

Kristaps, strādā ārzemēs:

– Mūsdienās telefonā ir gandrīz viss – saziņa, rēķini, maksājumi, biļetes uz pasākumiem, arī ar bērna izglītību saistītas lietas. Sanāk, ka telefonā ir puse dzīves. Ekrāna laiks ir diezgan liels, un pats apzinos, ka reizēm pat par lielu.

Mums ir septiņgadīgs bērns, un viņam telefonu cenšamies ierobežot. Tāpēc arī aizliegumu skolās vērtēju pozitīvi.

16Skatīt galeriju

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts “Kurzemes Vārds”.