Liepājniekam Jurim Brantam piedāvājums braukt uz Nepālas galvaspilsētu Katmandu nāca negaidīti, bet ne bez iemesla. Viņu uz Drigun Kagju mācības (Tibetas joga) skolu pie Skolotāja, viņa Eminences Nubpas Rinpoče, uzaicināja oktobrī uz Latviju atbraukušais lama Kedrups. Pirmajā reizē, kad Juris satika Eminenci Nubpu Rinpoče, viņa pirmais teikums, uzrunājot liepājnieku, skanēja šādi: “Kur tu tik ilgi kavējies? Es tevi jau gaidīju!”

Kultūras atšķirības
Desmit dienās Nepālā piedzīvotais ir devis daudzas atziņas, mācības un atklāsmes, bet, lūgts pastāstīt par spilgtākajiem iespaidiem, reiki, cigun un taidzi meistars sacīja tā: “Mēs varam justies laimīgi, ka dzīvojam tik tīrā vidē. Katmandu, kas ir daudzu miljonu pilsēta, atkritumu urnu uz ielām vispār nav, tādēļ tie mētājas visur. Ielas atgādina izgāztuves, pa kurām bez jebkādiem satiksmes noteikumiem pārvietojas dažādi braucamrīki. Ja kādam vietējam šķiet, ka gružu pie mājas sakrājies pārāk daudz, tad vakarpusē tos saslauka čupā un pielaiž uguni, lai sadeg. Vēl, salīdzinot ar nepāliešiem, varam būt ļoti laimīgi un pateicīgi par to, cik mēs patiesībā pārticīgi dzīvojam.” Īpatnība jeb kultūras atšķirība, kas sākumā šķita pārsteidzoša, bija visu vietējo cilvēku (vīriešu, sieviešu, bērnu)  atklātā un izteiksmīgā spļaudīšanās uz ielām.

Runājot par redzēto, Juris ar apbrīnu pieminēja fantastiskos rokdarbniekus, kas strādā turpat pie mājas, gatavojot izšuvumus, adījumus, audumus, metālkalumus, apstrādāja akmeni un koku. Ne velti nepāliešus uzskata par vieniem no visprasmīgākajiem rokdarbniekiem pasaulē. Arī Nepālā dzīvojošās citas tautas, piemēram, tibetieši un indieši augstu vērtē Nepālas kultūras mantojumu un gluži vai pašsaprotama ir viņu cieņa un godbijība pret to. 

Vadi kā ligzdas
Laika apstākļi bija visai neparasti. Pa dienu saule gaisu sakarsēja līdz 25 grādiem, bet, iestājoties vakaram, temperatūra nokritās līdz 8 grādiem. Četras dienas vajadzēja mazgāties pavisam aukstā ūdenī, jo viesnīcas saimniekiem kaut kā bija aizmirsies rezervuāru piepildīt ar ūdeni un uzsildīt. Tikai pirms apmēram pieciem gadiem Nepālas galvaspilsētas iedzīvotāji tikuši pie daudz maz normālas elektroapgādes, bet nevienu nepārsteidz, ka ik pēc laika pēkšņi elektrība pazūd, lai pēc brīža atkal atgrieztos. Mūsu elektroapgādes speciālistiem ieraugot to, kādi Katmandu izskatās elektrības stabi, būtu par ko palauzīt galvu. Tur stabu galos ir tādi vadu biezokņi kā milzu ligzdas, kuras abām rokām nav iespējams aptvert. Interesanti, ka pie tempļiem un svētvietām pulcējas ne tikai ubagi, bet arī klaiņojošu suņu bari. Kādēļ tie? Garīgie skolotāji saka, ka šie suņi ir bijušie mūki, kas iepriekšējā dzīvē grēkojuši un nu, uzturoties tempļu tuvumā, mēģina uzlabot savu karmu.

J. Brants: “Ja vietējo iedzīvotāju sadzīvē mūsu izpratnē valda milzīgs, grūti aptverams bardaks, tad turpretim visā tajā, kas saistīts ar ticību, reliģiju, ir perfekta disciplīna. Vairākas reizes vakaros pievienojos ļaudīm (parasti tur bija vairāk nekā simts cilvēku), kuri, ejot apkārt svētvietai – Boudhas stupai – ar lūgšanu krellēm rokās, skaitīja savas lūgšanas. Gāju un skaitīju kopā ar viņiem, un piedzīvoju to grūti aprakstāmo sajūtu, kāda varētu būt tad, ja esi nokļuvis citā pasaulē.”

Pie Skolotāja
Dodoties uz pirmo tikšanos ar Rinpoče, Jurim līdzi bija balts zīda lakatiņš. Skolotājs, viņu ieraugot priecīgi smaidījis. “Iegāju telpā un ieraudzīju augumā mazu, smaidošu cilvēku, kurš burtiski mirdzēja no labestības,” stāstīja Juris. “Sasveicināšanās teksts latviski skanēja tā: “Dievišķais manī sveicina dievišķo tevī”, kas tibetiešu valodā skan daudz īsāk, vienkāršāk, “taši deļek”.” Skolotāji un mūki runā pārsvarā tibetiešu valodā. Tad Skolotājs, sekojot tradīcijai, Jurim ap kaklu aplika viņa līdzpaņemto balto lakatu, kas nozīmē: “Saņem Skolotāja svētību un atļauju būt par skolnieku.” Kā zināt, ka tiešām esi saticis savu īsto Skolotāju? Atbilde: “To priekšā pasaka tikai sirds, jo jūti – viņš ir īstais.”

Taču šī liepājniekam nebija tikai vienkārša ciemošanās un satikšanās. Viņš uz Nepālu bija braucis mācīties un apgūt jaunas zināšanas un papildināt, nostiprināt jau esošās. Pārbaudījumi sākās tūlīt pēc satikšanās ar Skolotāju. Pirmās tūlīt tika pārbaudītas Jura dziednieka spējas. Viens no uzdevumiem bija katru dienu skaitīt īpašās budisma lūgšanas, kas ir daļa no mācības. Nevis trīs vai varbūt septiņas reizes, bet n-tos tūkstošus dienā! Papildus vēl fiziskie vingrinājumi. “Skolotājs man uzdeva dienā izpildīt vienu fizisko vingrinājumu, kas bija jāatkārto simts reižu. Pie sevis nodomāju, ka man kā trenētam cilvēkam tas nebūs nekas īpašs,” atzina runātājs, “bet, kad visas simts reizes vingrinājums bija izpildīts, jūtami sāpēja kā kājas un mugura, tā vēdera muskuļi. Šis vingrinājums nākošajā dienā bija jāizpilda jau 200 reižu un tā arī turpmāk visas desmit Katmandu pavadītās dienas. Man paskaidroja, šī konkrētā vingrinājuma uzdevums ir palīdzēt atvērt cilvēka rupjākos enerģijas kanālus, kas savienojumā ar smalkajām enerģijām dod iespēju sevi attīrīt un spēcināt. To reāli piedzīvoju. Tāds arī ir šīs skolas Drigun Kagju uzdevums – apvienot kā fiziskos, tā mentālos vingrinājumus, lai cilvēkam dotu iespēju pilnveidot savu potenciālu garīgajā un fiziskajā līmenī.”

Divas dienas mācību laikā bija īpašas ar to, ka kopā ar pavadoņiem bija iespēja doties prom no pilsētas. Vienu dienu uz Himalaju kalniem apgūt karmiskās mācības un mandalu izpratni, bet otru – uz vienu no svētajiem kalniem Guru Rinpoče, lai papildinātu zināšanas dziedniecībā.

Par iegūto
J. Brants: “Uz Nepālu braucu mācīties, vērot un pieņemt to, kas man tiks piedāvāts, man nebija kādu īpašu uzstādījumu un gaidu, lai nav par ko vilties. Tagad, runājot par to, kas iegūts, varu atbildēt pavisam īsi: “Ļoti daudz.” Ja mazliet plašāk – jā, ir mainījusies attieksme pret dzīvi. Esmu ieguvis neredzamās pasaules zināšanas. Divi nopietni balsti, uz kuriem vajadzētu veidoties katra cilvēka dzīvei ir: esi priecīgs un pateicīgs. Ja cilvēks tā dzīvo, tad viņam tiek dots vēl vairāk katra personīgās laimes sajūtas. Kam konkrēti pateikties par to, kas mums dots – tā jau katra paša izvēle. Katram cilvēkam ir jāiemācās būt pateicīgam, jo tad rodas prieks, un tas pakāpeniski ved uz laimes sajūtu”.  Vēl vērts atcerēties mūžseno un vienkāršo patiesību, ka neviens no mums sev līdzi kapā nepaņems nekādas materiālas bagātības. Tikai to, ko katrs pats būs ieguldījis savā garīgajā attīstībā, izaugsmē un sevis pilnveidošanā.”

Jura Branta gūtās mācības ir:
1. Izpratne par to, kā veidojas karma un kā to var mainīt soli pa solim.
2. Kāpēc ir vajadzīgas meditācijas un lūgšanas.
3. Enerģētiskās zināšanas dziednieciskam nolūkam.
4. Kā pareizi lietot lūgšanu krelles un kā darbojas lūgšanas uz cilvēka veselību un enerģētiku.
5. Daudz dažādu zināšanu, kuras  jāmācās katram cilvēkam, lai uzlabotu savu veselību, prātu un garu.