1941. gada 14. jūnija deportācijas
upuru piemiņas pasākums Kazdangā nebija kupli apmeklēts. Iespējams, ietekmēja
sliktie laika apstākļi, bet varbūt tas, ka šajā datumā notikušais
kazdandzniekus skāris mazāk.

“Kazdangu
vairāk skāra pavasara datums,” piemiņas pasākumā stāstīja Kultūras nama
vadītāja Inese Birkenfelde. Viņa sacīja: “Šī diena mums ir dota, lai
godinātu tos, kas aizvesti, teiktu paldies tiem, kas izcīnījās, kas netur sirdī
aizvainojumu. Pēc avotiem, piecpadsmit tūkstoši tika aizsūtīti bez šķirošanas –
pieaugušie, bērni.”

Kultūras
nama vadītāja salīdzināja, ka mūsdienu bērniem, kas pieraduši pie ērtībām, ir
grūti iedomāties, ka tā var aizsūtīt prom no dzimtenes. Likt braukt lopu vagonā
ar caurumu dēļu grīdā.

I. Birkenfelde
arī piebilda, ka šī ir diena, kad nav jākaunas no asarām. “Jo tās ir nevis
izlutināto, bet pazemoto sāpes,” viņa sacīja. Klausoties uzrunās, asaras
acīs bija arī Dzintrai Kliestai, bijušajai Kazdangas pamatskolas skolotājai. Viņa
pati izsūtīta 1949. gada 25. martā, uz piemiņas pasākumiem nāk abos
Latvijai traģiskajos datumos. “Lai atcerētos. Mans vectētiņš palika Omskas
apgabalā. Lai noliktu ziedus viņa piemiņai,” paskaidroja Dz. Kliesta.
Un tad viņa iesāk savu Sibīrijas stāstu, tas varētu būt ļoti līdzīgs tiem, kādi
ir 1941. gadā izsūtītajiem: “Mani aizveda kā zīdainīti – vienpadsmit
mēnešus vecu. Trīs māsiņas bijām, kad pārbraucām mājās, savā starpā runājām
krievu valodā.” Abas Dzintras māsas piedzimušas jau Sibīrijā. Kamēr mamma
un tētis strādāja, bērnus pieskatīja vecmamma.

Pirms
izsūtīšanas ģimene dzīvoja Vecpilī. Dzintras vecāki Rūdolfs un Anna Zauli bija
jaunsaimnieki. Viņiem piederēja vien 10 vai 20 hektāru zemes, viena govs, kas
mammai nāca pūrā no savas mammas, un četri zirgi.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 16. jūnija numurā.

#kvards-20140616-06#