Svētdiena, 7. jūnijs Gaida, Arnis, Arno
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Veltīt savu dzīvi dejai ir liels risks

Veltīt savu dzīvi dejai ir liels risks
Foto: No personīgā arhīva
13.09.2014 07:00

liepajniekiem.lv

Atslēgvārdi

Divdesmit
divus gadus vecais SERGEJS VEĻIKORODOVS ir hip-hop
deju
treneris Liepājas Bērnu un Jaunatnes centra struktūrvienībā
“Spārni”. Ar dejošanu viņš aizrāvies jau no sešu gadu
vecuma, kad sāka apgūt street
dance
jeb
ielu dejas turpat savā sētā, kopā ar citiem puišiem. Tomēr nu
jau dejošana viņa ikdienā ienākusi daudz nopietnākā līmenī un
Sergejs ar deju cer saistīt arī turpmāko karjeru.

Šobrīd
trenera darbu jauniešu centrā Sergejs apvieno arī ar studijām
Liepājas Universitātē programmas “Sporta un deju skolotājs”
ceturtajā kursā. Tāpat viņš arī vada fakultatīvo deju pulciņu
Liepājas 7. vidusskolā, kur bērniem māca klasiskās dejas,
piemēram, valsi. “Grūti visu darīt vienlaikus un savienot
dejas ar studijām. Dejas paņem ļoti daudz spēka un laika, bet
studijām arī laiks jāatlicina. Pagājušajā gadā pirms
Ziemassvētkiem, kad mums bija ļoti daudz dažādas uzstāšanās,
domāju, ka mani izmetīs no studijām. Visa kā bija tik daudz, ka
vairs pat neatcerējos, kādas man lekcijas,” smejas Sergejs.
Tomēr viss nokārtojies un šis viņam ir pēdējais gads, pirms
kvalifikācijas diploma iegūšanas.

Jaunietis
cer, ka pēc universitātes absolvēšanas, vairāk laika un
enerģijas varēs veltīt treniņiem un saviem audzēkņiem. Šobrīd
Sergejs vada treniņus divām grupām – bērniem vecumā no sešiem
līdz trīspadsmit gadiem un jauniešiem vecumā no trīspadsmit līdz
divdesmit pieciem gadiem. Kā treneris jaunietis strādā jau četrus
gadus un atzīst, ka ir liela atšķirība, dejot kopā ar citiem,
vai stāvēt dejotāju priekšā un mēģināt viņiem iemācīt to,
ko prot pats.

Jautāts,
cik aktīvi jaunieši iesaistās hip-hop
deju apgūšanā,
Sergejs atbild: “Pagājušajā gadā sāka četrdesmit jaunieši,
šogad aptuveni divdesmit pieci. Bet parasti ap novembri viņu skaits
paliek mazāks, kāds saprot, ka tas īsti nav priekš viņa, kāds
vairs nenāk, jo jāmācās, jāstrādā.” Par stilu kādā dejo
viņa kolektīvs “East Legion Crew” Sergejs saka: “Mēs
visu laiku esam procesā un dejojam dažādus stilus, hip-hops
ir unikāls ar to, ka tu vari miksēt dažādus stilus, piemēram,
paņemt kaut ko no klasikas, no amerikāņu dejas. Katrā reģionā
ir kaut kas savādāks – Eiropā un Amerikā stili atšķiras.
Manai grupai ļoti patīk LA stils jeb Losandželosas stils, bet
oldscool
hip-hops
mums
ne pārāk patīk, tomēr tie faktiski ir dejas pamatsoļi un arī
tie ir jāizmanto. Mazie puikas dejo arī brake
dance
stilu.”

“Kā
treneris strādāju četrus gadus, bet tikai tagad esmu sapratis, kā
pareizi strādāt ar bērniem un esmu atradis formulu, kā labāk
viņiem nodot to, ko māku pats. Tas patiesībā ir ļoti grūti,
kustības parādīt tā, lai visi to saprot, ne tikai divi
talantīgākie dejotāji. Viss notiek kā skolā – maziem solīšiem
ejam uz priekšu,” stāsta Sergejs.

“East
Legion Crew” deju kolektīvs piedalās arī dažādās
sacensībās, pērn savu sniegumu demonstrējot arī Pasaules
čempionātā Tallinā, tomēr Sergejs saka, ka viņam nepatīk
piedalīties sacensībās. “Varu pateikt godīgi – man nepatīk
cīnīties par vietām vai pakāpēm. Mana filozofija ir tāda, ka
negribu cīnīties pret kādu, man patīk dejot kopā ar visiem, bet
ne pret kādu. Labāk dejoju klubos, pasākumos skolās un radu šovu,
iepriecinot skatītājus. Tomēr piedalīties sacensībās vajag tik
un tā, jo tā ir zināma veida atskaite par padarīto.”


Saista gan klasika,
gan modernās dejas

Lai
gan dejotājam sirdij vistuvākais ir tieši hip-hop
stils, Sergejs labprāt dejo arī klasiskās dejas un uzsver:
“Vienalga kādu stilu tu dejo, jāmāk arī klasiskās dejas
pamatsoļi, jo tas viss ir saistīts.” Viņš atzīst, ka viņam
ļoti patīk gan klasiskās dejas, gan modernās un pat apsvēris
iespēju iet modernajās dejās. Tomēr no tā atturējušas
veselības problēmas, jo, lai augstā līmenī dejotu modernās
dejas, jābūt fiziski veselam. “Hip
-hopā

tu vari būt brīvāks, tev nevajag, piemēram, septiņas stundas
stāvēt uz pirkstgaliem. Hip
-hopā

vajag atslābināt ķermeni un galvu, bet klasiskajā dejā to tieši
nedrīkst darīt. Jāatrod pareizā sajūta, lai saprastu, kā dejot,
kā radīt kustības. Kustības nav grūtas, grūti ir atrast un
radīt šo sajūtu. Hip-hops
nav
tikai deja, tas ir arī teātris – dejotājam jāklausās dziesma,
jāsaprot par ko ir tās teksts, jāizlaiž tas caur sevi,” saka
Sergejs.

Iedvesmu
jaunām dejām un horeogrāfijai Sergejs smeļas gan no citiem
dejotājiem, gan filmām, piemēram, “Step Up 2” (“Solis
augšup 2”), kas ir arī viņa mīļākā filma. “Var
paņemt kādas idejas, konkrētus soļus no citiem, bet nekādā
gadījumā nedrīkst ņemt visu horeogrāfiju. Tāpat man ļoti patīk
skatīties arī teātra un modernās dejas, man patīk lēnas, garas
kustības, es gribētu šādas dejas savienot ar hip-hop
horeogrāfiju,” pauž dejotājs.

Sergejs
atzīst, ka pērn piedzīvojis arī brīdi, kad nopietni sācis
pārdomāt, vai dejas nemest pie malas, tomēr sapratis, ka tā ir
viņa dzīve un aizraušanās, ko viņš vēlas darīt profesionālā
līmenī. “Rīgā, Daugavpilī, Ventspilī ir daudz hip-hop
deju kolektīvu, bet mums tikai divi, lielākoties ir tautas dejas,
modernās dejas,” uzsver Sergejs. Viņš arī stāsta, ka nereti
kādos kopējos pasākumos jutis negatīvu attieksmi no citiem
kolektīviem: “Mēs pirms uzstāšanās esam brīvi,
atslābinājušies, jautri, jo tādiem mums jābūt dejojot, bet
klasiskajās dejās valda liela disciplīna, gluži kā armijā. Mums
vispār ir problēma ar to, ka cilvēki ir ļoti noslēgti. Piemēram,
pie manis atnāk puika, kas grib dejot, bet redzu, ka viņš nespēj
atvērties. Kad strādāju skolā, redzēju puišus, kas atnāk uz
dejām, bet baidās, ka skolasbiedri par to uzzinās.”

Strādājot ar bērniem
un jauniešiem, treneris arī sapratis, kā atšķirt tos, kuri
dejošanā ir ar visu sirdi un tos, kuri vienkārši kādu iemeslu
pēc nāk uz treniņiem.”Kad pasaku, ka ir piecu minūšu
pārtraukums, tie, kuri uzreiz aiziet apsēsties, nekad nebūs
dejotāji. Tie, kas paliek mēģināt kustības, kas nav izdevušās,
atkārto to, ko nav sapratuši – tie būs dejotāji. Tikai šogad
sapratu, ka tas bērnos ir jāieaudzina, nevar gaidīt tikai
talantus, kas to jau saprot.”

Jānotic
savai izvēlei

“Kad
izvēlējos dejas, maz cilvēku ticēja, ka tur kaut kas sanāks.
Patiesībā manā ģimenē esmu skolotājs jau trešajā paaudzē –
mana mamma atvēra baleta skolu Krievijā, arī viņai bija savs
kolektīvs. Savukārt mana māsa māca matemātiku, visi esam
pedagogi. Kad izvēlējos trenera profesiju, daudzi smējās –
dejotājs, Liepājā? Kur tu darbu dabūsi? Kamēr par mani
neieinteresējās Bērnu un jaunatnes centrs un Liepājas 7.
vidusskola, es pats sev nenoticēju un īsti tam neticēju,”
atzīst Sergejs un bilst: “Iespējams, esmu kaut kur kļūdījies, vienu brīdi nopietni domāju arī par zīmēšanu, jo tā ir mana
otra lielākā aizraušanās – ļoti gribēju kļūt par
tetovēšanas meistaru, bet sapratu, ka nevaru zīmēt uz pasūtījuma,
esmu brīvmākslinieks, ja tā var teikt.”

“Dejās
un darbā ar bērniem man patīk tas, ka man sevi jāparāda pozitīvā
un priecīgā noskaņojumā, pat, ja atnāku uz zāli dusmīgs vai
aizkaitināts, to nedrīkstu bērniem izrādīt un patiesībā tas
palīdz. Pēc treniņa viss ir pagaisis, dejas ir mans glābiņš
šobrīd,” stāsta Sergejs. Pagaidām viņu baida nestabilitāte
un tas, ka īsti nevar paredzēt, kā izvērtīsies nākotne. Tomēr
liels atbalsts viņam ir mamma, kas pirmā ieraudzījusi, ka Sergejs
tiešām varētu būt horeogrāfs. “Visinteresantākais, ka
vienīgais viedoklis, kurā patiešām ieklausos ir mammas, bet viņa
nekad nesaka, ka kaut ko esmu izdarījis slikti, pat ja to lūdzu.
Viņas atbilde ir, ka man pašam tas jāsaprot. Un patiešām, tikai
ar pieredzi saproti savas kļūdas,” atzīst jaunietis.

“Veltīt
savu dzīvi dejai ir liels risks. Pie manis nāk vairāki tiešām
talantīgi jaunieši, bet viņu prioritāte ir mācības un darbs,
nevis dejas un es viņus ļoti labi saprotu. Šis ir pēdējais gads
ar manu veco kolektīvu, jo daudzi no viņiem mācās 12. klasē un
pēc skolas beigšanas gandrīz visi dosies prom. Saprotu, ka pēc
četru gadu darba palikšu bez nekā un man atkal vajadzēs atlasīt
jaunus dejotājus, mācīt un audzināt viņus. Esmu sapratis, ka
jāstrādā ar mazajiem,” pauž Sergejs. Viņš gan saka, ka
sāpīgāk ir, ja kāds no grupas aiziet, jo sadraudzējies ar
nepareizo kompāniju, arī tāds gadījums bijis. Tomēr viņš
priecājas, ka ir arī pozitīvi piemēri un kādu citu puisi
savukārt izdevās pievērst dejām, tā vietā, lai “tusētos”
ar sliktu kompāniju.

Sergejs
ar vienaudžiem arī runājis par to, kāpēc liela daļa no viņiem
izvēlas aizbraukt. “Daudzi aizbrauc no Liepājas, bet pēc
būtības pilsēta patiesībā ir ļoti universāla – mums šeit ir
bagātīga daba, jūra, kas lielākoties visām pilsētām ir liels
pluss. Mums ir arī ļoti skaista arhitektūra. Kaut gan pilsēta ir
maza, tā ir kompakta un interesanta. Turklāt no Liepājas nāk tik
daudz talantīgu cilvēku – mūziķi, baletdejotājas. Tomēr kaut
kādu iemeslu dēļ daudzas lietas, kas šeit notiek, netiek
atbalstītas. Piemēram, mums ir divi hip-hop
deju kolektīvi, bet Ventspilī desmit. Nezinu, varbūt mums
mentalitāte šeit savādāka, kaut kas traucē šeit cilvēkiem
atvērties. Mums ir daudz iespēju, bet cilvēki tās neizmanto.”

Sergeja un viņa deju kolektīva sniegumu varat apskatīt šeit.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz