Klases audzinātājs

Cilvēki, kas pārvalda profesiju klasifikatoru, saka: “Nav tāda aroda – klases audzinātājs.” Cilvēki, kuri strādā skolā un gadu no gada audzina klasi, saka: “Klases audzinātājs skolā ir vajadzīgs.” Un tomēr – ir tādi skolotāji, par kuriem dzird: “Viņiem klasi audzināt būtībā nedrīkstētu uzticēt.”

Par klašu audzinātāju būtību un sūtību diskusijā iesaistījās piecas Liepājas pedagoģes – Katoļu pamatskolas direktora vietniece audzināšanas darbā Sarmīte Gertnere, Līga Kalugina (2.vidusskola, audzina 8.klasi), Antra Anuze (J.Čakstes 10.vidusskola, 9.klases audzinātāja), Daiga Saldeniece no Draudzīgā aicinājuma 5.vidusskolas (audzina 8.klasi) un Dina Vilciņa no 15.vidusskolas, kura ir 6.klases audzinātāja un arī vada skolā klašu audzinātāju metodisko jomu.

Kā zem cāļa mātes saudzējošā spārna

“K.V.”: – Tikko kas atgadās, tikko sabiedrība uzzina par problēmām, kas izraisās klasē starp audzēkņiem, tā tūlīt tiek mests akmens klašu audzinātāju dārziņā, sak, kur viņi bija, kāpēc neredzēja, kāpēc laikā nenovērsa problēmu, kāpēc neziņoja vecākiem? Ko jūs sakāt par savu darbu?

Līga Kalugina: – Es domāju, ka būt klašu audzinātājam, tas nozīmē – vispār būt audzinātājam. Jo nenodarbojas taču tikai ar savu klasi, ar saviem audzināmajiem, bet strādā arī ar tiem bērniem, kuriem māca priekšmetu. Un, ja redzi, ka kaut kas notiek, tad ir jāiejaucas. Vai ir būtiski, ja skolotājam ir sava audzināmā klase? Jā, varbūt tiešām ir tā vajadzīga, jo dod zināmu piederību. Audzinātājam ir jābūt tam cilvēkam, kurš visu saskata, kurš ne tikai uzklausa, bet saredz problēmu, kurš palīdz bērnam nenovirzīties no pareizā ceļa. Jo pāraudzināt nevienu nevar, var tikai palīdzēt attīstīties.

Dina Vilciņa: – Es gribētu teikt, ka skolotājs – tas jau nozīmē audzinātājs. Jo mēs taču audzinām ne tikai audzināšanas stundās, bet arī, mācot  zēniem un meitenēm savu priekšmetu. Jo vairāk es strādāju skolā, jo vairāk man izkristalizējies tāds audzinātājas moto – es esmu tavs lielais draugs. Nevis bubulis, nevis cilvēks, kas var aizrādīt un sodīt, bet lielais draugs, kam var uzticēties. Un veidojas tāds modelis – skolēns uzticas man, un es uzticos skolēnam. Bērns, kurš uzticas un var pastāstīt par savām problēmām skolotājam – tā, manuprāt, pedagogam ir lielākā uzslava. Liela loma ir šādam trijstūrim – skola, bērns, ģimene.

“K.V.” – Bet, ja tas bērns nenāk un nestāsta, cik daudz var saredzēt skolotājs pats?

Antra Anuze: – Ja klases audzinātājam ir tikai audzināšanas stundas, ja viņš saviem bērniem nemāca priekšmetu un tātad ar kalsi tiekas tikai reizi mēnesī, par kādu uzticēšanos vai redzēšanu var būt runa. Tad jau tas pedagogs pie savējiem ir tikai ciemiņš. Tur jau klase dzīvo savu dzīvi, veido savu mikroklimatu. Es mācu latviešu valodu. Mēs, humāno priekšmetu skolotāji, arī stundās runājam ar bērniem par vispārcilvēciskām vērtībām. Man pat gribas papildināt Dinas domu par to trijstūri, tas var būt plašāks, ar dažādiem variantiem – bērns, vecāki, klases audzinātājs, un turpinājumā – priekšmeta skolotājs, skolas administrācija…

“K.V”: – Jūs esat pamatskolas klašu grupu audzinātājas. Tas ir grūts vecums, laiks, kad bērns no mazuļa ieiet pusaudža gados, kad viņš pārvēršas, mainās kā fiziski, tā garīgi. Un skolotājiem pat reizēm šķiet, ka klase ir it kā samainīta. Vai skaitliski lielajā klasē var šīs pārmaiņas saredzēt un ievirzīt?

Līga Kalugina: – Es domāju, ka daudz ko dod intuitīva dzīves izjūta, nevis iemācītais, nevis kaut kur izlasītais, bet psiholoģiskā izpratne, kas ļauj saredzēt notiekošo. Saņemot piekto klasi, mēs zinām, ka bērniem sākas cits posms, viņi no cāļa mātes siltā spārna (kāds bija sākumskolas klases audzināts) nokļūst pie daudziem priekšmetu skolotājiem. Jo veiksmīgāk bērni ir ieradināti jau sākumskolas laikā kontaktēties ar citiem cilvēkiem, jo vieglāka viņiem ir tā pāreja. Domāju, ka nav labākais tāds variants, ka klašu audzinātājam viņa klase ir visa dzīve. Pārāk liela pieķeršanās nāk tikai par sliktu. Ir jāmāk – tāpat kā vecākiem – izaudzināt un aizlaist dzīvē. Jo vairāk bērni jau mazajās klasēs ir pieradināti pie patstāvības, jo labāk un vieglāk norit adaptācija pamatskolā. Pieredzējis audzinātājs taču zina, ka būs laiks, kad bērns mainīsies, kad viņš nesapratīs, kas ar viņu īsti notiek, kad mainīsies prioritātes un vērtību izpratne. Un priekšplānā nonāks jautājums, kā es izskatos un ar ko es draudzējos un kas ar mani saietas, nevis tas, kā es mācos. Lielāka autoritāte kļūs draugi un viņu padoms. Psihologi ir konstatējuši, ka tas ir labi, ja ir labs draugs, uz kuru paļauties. Ja atceramies, tad arī mēs pusaudžu gados bijām ar savām problēmām, tāpēc es uzskatu, ka tas nemaz nav slikti, ka tās izjūtas ir saredzamas, nevis noslēptas tik dziļi, ka vēlāk izlaužas ar sprādzienu. Tas ir augšanas process, un tāpēc līdzās ir vajadzīgs saprotošs pieaugušais, kas var palīdzēt. Ja bērns nāk dalīties ar audzinātāju kā ar biedru, tas ir labs sapratnes līmenis.

Dina Vilciņa: – Man bijusi tā laime audzināt klasi no pirmās līdz devītajai – līdz pamatskolas beigšanai. Tad tu viņus patiesi uztver kā savus bērnus, tad pēc deviņiem gadiem ir žēl no viņiem šķirties. Bet toties ir vieglāk, kad audzinātājs ar viņiem kopā pārkāpj šo pamatskolas slieksni. Jo audzinātājs ir pieņemts kā savējais. Es domāju, ka audzinātājam ir jābūt tam pirmajam cilvēkam skolā, pie kura vēršas bērns – vienalga – viņam iet labi vai klājas slikti.

Antra Anuze: – Saņemot piekto klasi audzināšanā, jau pirmajā vecāku sapulcē runāju ar viņiem, sakot, ka esmu profesionāle, man ir pedagoga izglītība, ka vecāki var droši vērsties pie manis pēc  palīdzības. Un tas palīdzēs izvairīties no  nesaprašanās, no mēģinājumiem vecākiem diktēt savus noteikumus, vainojot pedagogus. Daru zināmu, ja mājās rodas situācija, ar kuru nevar tikt galā, tad klases audzinātājs ir tas, kuram var droši uzticēties un lūgt palīdzību.

Tikai cilvēks. Un vēl  plus audzinātājs

“K.V”: – Bet ir dzirdēti iebildumi, ka vecākiem nav ne kauna, ne goda, ka uzdrošinās traucēt skolotāju tā brīvajā laikā?

Antra Anuze: – Tas ir savstarpējas izpratnes un cieņas jautājums. Man nav bijis tā, ka zvana gluži nakts laikā, bet ir situācijas, uz kurām es varu akūti reaģēt. Ja man dara zināmu, ka manā klasē kāds dara pāri otram, tad es jau nākamajā rītā varu iet un labot, kas labojams, negaidot, kad būs vecāku sapulce un kāds par to ierunāsies. Vēl es varu teikt, ka jāmāk lasīt bērna ārējā izskatā. Ja man puisis, kam visu laiku bijuši gari mati, atnāk uz skolu ar noskūtu galvu, tad tas ir signāls, ka kaut kas ar viņu notiek. Un nozīmē, ka mums ir jārunā. Domāju, ka pieredzējis pedagogs, ieejot savā klasē, lasa kā grāmatā – tur ir viss – ģērbšanās stils, meitenēm – krāsošanās, mūzika, kuru klausās. Ja mēs esam kā draugi, tad daudz var panākt. Bet tas iespējams tikai tad, ja uzticas. Nenoliedzami, ka visbiežāk pusaudžu vecumā lielākā autoritāte ir draugi.

Dina Vilciņa: – Te ir tā uzticēšanās. Ja skolēns zina, ka viņa teikto es neizmantošanu, neizklāstīšu tālāk, tad ir labi. Korektums ir ļoti svarīgs. Ir reizes, kas klases audzinātājam jāuzņemas  atbildība, jāizlemj, vai vēlams teikt mammai vai paši varēsim atrisināt.

Līga Kalugina: – Es gribēju piebilst, ka situācija uzlabojas tajā ziņā, ka skolēni nebaidās izmantot skolas sociālā pedagoga un psihologa uzticību.  Zinu, ka mani skolēni paši ir gājuši pie šiem speciālistiem, un viņiem vairs nav baiļu iet pie viņiem, kā tas bija sākumā, kad bērni teica: “Es jau neesmu traks, lai ietu pie psihologa!” Un arī mēs, pedagogi, varam par savām problēmām runāt ar sociālo pedagogu vai psihologu, ja mums ir laba sadarbība. Tas nav tāpēc, ka es pati netiktu galā. Uzskatu, ka šiem speciālistiem ir jābūt lietas kursā par to, kas notiek skolā. Nav jau jāstāsta par konkrētu bērnu, bet jārunā par kopējām problēmām. Arī sociālais pedagogs nācis un klasē runājis par dažādām aktualitātēm, piemēram, par datoratkarību, par narkomāniju. Es varu būt priecīga un apmierināta, ka mēs ar saviem skolēniem runājam par dzīvi, par nākotni, par to, kas viņi dzīvē vēlas būt.

“K.V.”: – Bieži vien uzskata, ka problēma slēpjas tanī apstāklī, ka klases ir skaitliski lielas, ka katru bērnu individuāli grūti pamanīt un izsekot pārmaiņām viņa dzīvē. Kāda ir audzinātāja loma privātā skolā, kur akcents likts ir katra audzēkņa individualitāti?

Sarmīte Gertnere: – Vecāki pret mūsu pedagogiem, protams, ir daudz prasīgāki, un mums ir lielāka atbildība, jo ģimenes maksā skolai. Sadarbojamies ar vecākiem, un šī sadarbība sākas, jau slēdzot līgumu ar skolu, viņiem tiek izskaidroti visi noteikumi, prasības. Nenoliedzu, ka klašu audzinātājs ir kā otrā mamma. Mums ir laba sadarbība ar audzēkņu ģimenēm, klašu audzinātājus var traucēt jebkurā laikā, lai tikai bērnam būtu labāk. Mums ir tāpat kā citās skolās – cik tu pats gribēsi strādāt, tik būs. Mūsu skolotāji ir sava darba entuziasti. Es pati esmu strādājusi par audzinātāju – neteikšu, ka ir vieglāk, jo visi bērni ir personības un viņu vecāki ir personības, bet viņi mācās sadzīvot un iekļauties kolektīvā. Mums ir savādāk, skolā katrs rīts iesākas ar svētrītu un tajos bērni palūdzas par saviem tuviniekiem un savām problēmām. Tas viņiem palīdz apsvērt savas problēmas, padomāt par saviem tuviniekiem un iesākt jauno dienu.

Daiga Saldeniece: – Man ir tā laime, ka es mācu latviešu valodu un literatūru. Un cauri skolēnu radošajiem darbiem varu saredzēt viņu dvēseli, domas un sāpes. Protams, ja skolotājs prot lasīt starp rindiņām.

“K.V.” – Bet vai jūs izlasīto un saprasto kaut kādā veidā darāt zināmu kolēģiem?

Daiga Saldeniece: – Tas ir atkarīgs no tā, kāda problēma. Smalki jāizvērtē, ko drīkst un ko nedrīkst izpaust, un jājūt, kur bērns ir uzticējies tikai konkrēti tev, zinot, ka tas netiks izplatīts tālāk. Man ir bijuši dažādi gadījumi. Arī tādi, kurus neizpaužu vēl tagad. Bet ir arī smagi, kad esi dilemmas priekšā – ir kaut kas jādara, bet uzticēšanos nedrīkst piemānīt.

Dina Vilciņa: – Bet reizēm bērns tik ļoti vēlas dalītos savā smagumā. Ir nācies mierināt, apmīļot, arī tāda ir klases audzinātāja sūtība. Man šķiet, ka nevajadzētu baidīties parādīt savu vājumu, savu cilvēcību, atzīties, ka arī man ir vajadzīga palīdzība. Atceros, ka jaunībā ļoti baidījos atzīt sev un kur nu vēl skolēniem, ka es kā skolotāja kaut ko varu nezināt. Bet es varu nezināt, es varu kļūdīties. Un man ir jāvar atvainoties. Jo skolotājs taču ir parasts cilvēks, un vēl – plus audzinātājs.

Varbūt misija, varbūt aicinājums

“K.V.”: – Kas, jūsuprāt, tad ir tas – plus vēl audzinātājs? Daudzkārt ir dzirdēts skolotāju viedoklis, ka viņi nemaz nevēlas audzināt klasi, ka tās ir tikai papildu klapatas, kas netiek apmaksātas.

Dina Vilciņa: – Ir daļa skolotāju, kas tā uzskata. Jo klases audzinātājs – tā tomēr ir cita sfēra nekā tikai priekšmeta skolotājs, kurš ieiet klasē un skaisti novada savu mācību stundu. Es nezinu, vai tā ir misija, varbūt aicinājums, bet katrā ziņā būt audzinātājam – tā ir iespēja iedot citiem bērniem, ne tikai savam personīgajam to, kas mums ir – mīlestību, izpratni. Bet, nenoliedzu, ka patiesi – ne visi skolotāji var būt audzinātāji.

Līga Kalugina: – Runājot par samaksu, neiedziļinoties pārējos aspektos, varu teikt, ka arī par to sāk domāts. 15.vidusskola, piemēram, iesaistījusies tādā projekta, kurā ir pedagoga likme – klases audzinātājs. Un viņam uzticētas divas klases, lai nebūtu tāda iespaida, ka viņš pārāk maz dara vai ir pārāk maz noslogots, kā uzskata tie, kas maz ko saprot no klases audzināšanas. 

“K.V.”: – Tas ir visai slidens jautājums. Jo katrs bērns un  katra klase vēlas izjust savu piederību savam audzinātājam. Dzirdēta neizpratne par to, ka viens pedagogs audzina divas klases, un pat skolēniem ir šķitis, ka to otru klasi tas audzinātājs mīl vairāk par viņējo.

Dina Vilciņa: – Mēs skolā ilgi apspriedām, kurās klasēs to piemērot. Izvēle palika pie pagājušā gada piektajām klasēm. Audzinātājai ir iedalīta stundu likme, doti papildu uzdevumi, kā piemēram – iet stundās, vērot, kas notiek ar bērniem, doties ar viņiem kopā ārpusstundu pasākumos, tikties un strādāt ar vecākiem. Viņa māca arī savu priekšmetu. Klases nav vieglas, tāpēc darba ir daudz. Te nu izpaužas tā audzinātājas kā otrās mammas funkcija – būt klāt tad, kad ir vajadzīgs un aizstāvēt sava bērna, respektīvi –  sava audzēkņa vajadzības, pabīdīt viņu tad, kad ir nepieciešams.

Līga Kalugina: – Nevar noliegt, ka skolēni to var uztvert tā, ka kāds jutīsies neievērots, jo bērni mēdz būt greizsirdīgi. Bet te ir arī ekonomiskie aspekti. Jo skolotāji, lai izdzīvotu, mēdz strādāt dubultslodzi, viņi ir pārstrādājušies. Un kam var palīdzēt tāds izdedzis cilvēks? Skolotājs nevar strādāt divdesmit četras stundas dienā, viņam tāpat ir sava ģimene, savas atvases, savas vajadzības. Tas varbūt ir atrisinājums – audzinātājs kā atsevišķs amats. Jo tad viņš varētu ziedot savu laiku un savu uzmanību audzināmajiem, un ieguvējas būtu abas puses.

Sarmīte Gertnere: – Es ilgāk esmu strādājusi sākumskolā. Te jau ir tā priekšrocība, ka mazajās klasēs audzinātājs ir kopā ar saviem audzēkņiem arī priekšmetu stundās, un tāpēc viņš var daudz labāk redzēt, kas notiek ar bērniem, saredzēt  problēmas un situācijas, kas jārisina. Tad var tālāk runāt vecākiem, ar speciālistiem. Es domāju, ka tiešām katrs skolotājs nevar būt arī audzinātājs, jo viņam ir jāziedo daudz sava laika, lai būtu kopā ar savas klases zēniem un meitenēm, ejot uz teātri, kino, muzeju, braucot ekskursijās, izdomātu radošos pasākumus.

Daiga Saldeniece: – Varu piebilst, ka klašu audzinātajam ir jābūt apveltītam universālām zināšanām, jo darbam ar savējiem atvēlētajai stundai tematika ir tik plaša, ka prasa zināšanas daudzās jomās. Lai tām sagatavotos, nepieciešams daudz laika. Bet, ir arī reizes, kad jārisina neatliekamas lietas, kas skar kā savstarpējās attiecības starp skolēniem, tā konkrētas aktualitātes – nu kaut vai to pašu alkohola lietošanu, smēķēšanu. Un atkal ir jābūt zinošam, lai varētu veidot šādas diskusijas. Ja būtu atsevišķs izdalīts audzinātāja amats, viņš varētu arī šīm sarunām sagatavoties labi un produktīvi.

Dina Vilciņa:  – Arī es sākumā strādāju ar mazajiem un tad, kad stundas beidzās, viņi nevēlējās iet mājās, viņi palika, lai būtu kopā. Arī tagad ar saviem sestajiem mēs pēc stundām paliekam skolā, dzeram tēju, runājamies arī par to, kas ar noticis ne tikai skolā, bet arī mājas sētā. Man pat ir jautājuši – kā rakstīt mīlestības vēstules. Gandarījums ir tas, ka bērni nāk, uzticas, ka jautā, kā rīkoties. Mani uzmeklē arī tie audzēkņi, kam es iepriekš biju audzinātāja.

Antra Anuze: – Svarīgākais ir nezaudēt savu cilvēcību, nebaidīties parādīt, ka varu būt arī vāja, nekautrējoties atzīties, ka man ir problēmas. Tāpat varu teikt, ka es nebaidos būt kopā ar saviem bērniem arī ārpus skolas. Es nebaidos ar viņiem kopā braukt divu dienu ekskursijās, iet pirtī.  Tas tik daudz ko dod viņu dziļākā iepazīšanā. Tas var skanēt patētiski, bet domāju -vienkārši vajag mīlēt savus skolēnus. Mums nav jāuzņemas vecāku loma, mēs nevaram viņus pāraudzināt, kad viņi jau ir pusaudžu vecumā. Bet mēs varam saprast bērnus un viņu vecākus. Un es esmu pieejama kā bērniem , tā viņu ģimenes locekļiem gan draugos, gan skaipā. Es izmantoju visas metodes, lai ar mani var sazināties.

Līga Kalugina: – Jā un tas ir kolosāli, ka vecāki mani uzaicina draudzēties portālā draugiem.lv. Tā ir mūsdienu komunikāciju iespēja.

Dina Vilciņa: – Tiešam mums, sadarbojoties ar ģimenēm, ir jāizmanto  iespēja satikties citā vidē, jo, zinu, ka ir vecāki, kuriem ir problēmas atnākt uz skolu.

Līga Kalugina: – Es zinu, cik ļoti bērniem, pusaudžiem ir vajadzīgs kāds, ar ko aprunāties. Un man prieks, ka viņi neizvairās no manis, pat, ja zina, ka ir nogrēkojušies. Tāpēc es varu teikt, ka audzinātājam vajag vairāk stundu, nekā tikai tās sešas apmaksātās audzināšanas stundas, ja klasē ir vairāk nekā 26 bērni.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Pedagoģes Sarmīte Gertnere, Līga Kalugina un Andra Anuze diskutē par klašu audzinātāja vietu un lomu, strādājot ar saviem audzēkņiem.

Dina Vilciņa nenoliedz, ka labs audzinātājs ir kopā ar savējiem arī pēc tam, kad stundas beigušās.

Daiga Saldeniece saka: “Ja skolēns uzticas, svarīgi šo uzticību nenodot.”