Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jaunajiem teātra
spēlētājiem ir divas jubilejas – Bērnu teātris sācis savu 45.
sezonu un režisores Vitas Pētersones jubilejas gadu. Kā gan lai
teātris svin dzimšanas dienu, ja ne ejot pie skatītājiem ar
jaunām un jau redzētām, bet tāpēc tik mīļām izrādēm!
Savukārt centra Jauniešu teātra studijai šogad saldie
sešpadsmit.

Mani interesēja, kas bērniem liek spēlēt teātri un kur paliek
teātra spēles prieks, kad viņi jau paaugušies.

Pirms iziet uz skatuves

Tautas mākslas un kultūras centra telpā rit Bērnu teātra
mēģinājums. Mazie aktieri mēģina Ulriha Hūba un Jerga Mīles
lugu “Pulksten astoņos
pie Noas šķirsta”. Tā ir viena no
Bērnu teātra jubilejas izrādēm, kurai pirmizrāde būs 20.
februārī. Luga stāsta par grēku plūdiem,
par trīs pingvīniem tālā ziemeļu zemē, par viņu saticību un
ikdienišķiem strīdiem, par mīlestību pret dabu un Dievu kā visa
radītāju.

Mēģinājums sākas, un bērni izspēlē vienu no ainām. Režisore
Vita Pētersone aizrāda vienam no viņiem, ka tas nav iemācījies
tekstu, un pati ņem rokās lugas eksemplāru, lai precizētu sakāmo.
Tad sarāj puiku, lai tekstu runā ne tikai partnerim, bet pagriežas
arī pret skatītājiem, citādi sakāmais izskan dibenplānā.
Neraugoties uz režisores skarbumu, zēni un meitenes darbojas ar
patiesu prieku, palīdzot tam, kurš aizmirsis sakāmo vai nezina,
kas tālāk jādara.

Iepazīstoties ar jaunajiem aktieriem, kļūst skaidrs, ka teātra
spēle viņus saista. Un pat tie, kuri, apstākļu vadīti, kādu
laiku bija pametuši mēģinājumus, pēc tam atkal atgriezušies.

Markuss Kļava mācās 6. klasē. Viņš bija tas, kas kādu
laiku nespēlēja teātri, taču tad atkal atsāka. Viņš
piedalījies arī skolas izrādē “Kraukšķītis”, ko
režisēja Vita Pētersone. Izrādei bijuši jau vairāki
iestudējumi, un tieši ar to iesāka jubilejas izrāžu ciklu.
Markuss tajā spēlējis Lāci. Lugā “Pulksten
astoņos pie Noas šķirsta”, viņš
ir pats Noas.

Valts Dāmis ir 5. klases skolnieks. Zēns pastāsta, ka teātri
spēlē trīs gadus. Tāpat kā kustīgais Kārlis Vēbers. Visi
puikas ar prieku atceras lugas “Brūno
lāču pasaka”, “Kraukšķītis”
un lomas, kuras viņi spēlējuši. Sanija Lange arī mācās
5. klasē, viņa spēlēt teātri sākusi nesen, ilgāk teātri
spēlē Laura Kubile un Alise Kronberga.

Markuss saka, ka viņam patīkot mēģinājumu atmosfēra. Iespējams,
ka teātra spēles mīlestība sakņojas ģimenē, jo arī viņa
tētis savulaik piedalījies amatierteātra izrādēs: “Mums
mājās saglabājušies diski no lugām, kurās spēlē tētis. Man
patīk, ka mēs esam draudzīgi un ka mums te ir interesanti.”

Tāpat Sanija un Valts apliecina, ka viņiem patīkot būt šajā
kolektīvā. “Atnācu uz mēģinājumiem, un man iepatikās, jo
varu parādīt teātri cilvēkiem, un viņi par to priecājas,”
sacīja Sanija. Visinteresantāk esot uzstāties mazākiem skolēniem,
kas patiesi priecājas par redzēto. Valts atzinās, ka pirms izrādes
sākuma pārņemot uztraukums, tāds kā lampu drudzis. Sanija
papildināja: “Ja zini tekstu un to, kas jādara, tad jau pēc
pirmajiem brīžiem uz skatuves viss uztraukums pāriet.”

Bērnu teātra dalībnieki teic, ka viņi ir draudzīgi, ja kādam
piemirstas teksts, tad citi palīdz izkļūt no situācijas tā, lai
skatītāji aizķeršanos nemaz nepamana. Pats lielākais gandarījums
ir tad, kad pēc izrādes beigām skan skatītāju aplausi.

Mazie aktieri neslēpa, ka teātris viņiem arī daudz ko iemācījis,
ka tagad viņi ir drošāki, ka zina, kā uzvesties skatītāju
priekšā, un nemulst, kad viņus uzrunā nepazīstami cilvēki.
Sanija domā, ka viņa noteikti gribēs turpināt spēlēt teātri
arī tad, kad skolas gadi būs aiz muguras.

Mīlestība 45 gadu garumā

“Man visvairāk pie sirds ir Antonijas Bīnes pasakas “Rūķīšu
zelta cimdiņi” dramatizējums, ar kuru aizstāvēju režisores
diplomu,” atzīstas Vita Pētersone, sakot, ka luga gan nav tik
daudz spēlēta kā “Kraukšķītis”, kas ar savu muzikāli
dzejisko ritmu patīk kā mazajiem
aktieriem pašiem, tā skatītājiem. Vēl cieši pie sirds ir
sadarbība ar dzejnieku Jāzepu Osmani, kas aizsākās ar lugas
“Sarkangalvīte” iestudējumu. Vēlāk bērni ciemojās pie
dzejnieka, bet dzejnieks – pie Liepājas mazajiem aktieriem un viņu
režisores.

Kopš kolektīva darbības sākuma 1969. gadā režisore Vita
Pētersone veidojusi gan apjomīgas izrādes, gan arī dažādu
latviešu dzejnieku dzejas uzvedumus, bērniem atklājot Jāzepa
Osmaņa, Ojāra Vācieša, Jāņa Raiņa, Leona Brieža, Ineses
Zanderes, Imanta Ziedoņa darbus.

Režisore var salīdzināt, kā pa šiem gadiem mainījušies mazie
aktieri, kā ar viņiem strādāts toreiz un kā ir tagad: “Bija
gan citādāk. Kad sāku strādāt, bērni darbojās ar lielāku
atbildību, viņi gribēja un varēja ilgstoši strādāt. Teātra
spēlētāju bija daudz, mēs gatavojām vērienīgus iestudējumus,
daudz braucām ar viesizrādēm. Tagad lielāka konkurence ir
ārpusstundu nodarbību ziņā. Bērni var darīt daudz ko citu, un
tāpēc teātri spēlē jau daudz mazāk bērnu. Mēs vairs nevaram
iestudēt lielas izrādes, kurās ir daudz tēlu un lomu.

Jā, skolēni ir drošāki, viņi diskutē ar režisori, taču nav
tik izturīgi, ātrāk nogurst, apmēram pēc stundas mēģinājuma
jau saka, ka vairāk negribot strādāt. Režisore piebilst:
“Savstarpēji mani dalībnieki konkurē, visi grib spēlēt
galvenās lomas. Taču ir jārēķinās arī, cik nu to talantu Dievs
ir devis. Un arī mazu lomu var nospēlēt tik spoži, ka skatītāji
to pamana un atceras.”

Jauniešu studijai – saldie sešpadsmit

Jauniešu teātra studija režisora Jura Ločmeļa vadībā savā
sešpadsmitajā sezonā iestudē lugu ar zīmīgu nosaukumu “Daudz
laimes”, kuras autors ir Ēriks Vilsons.

Juris Ločmelis, runājot par teātra spēles prieka pārmantojamību,
stāsta, ka viņš pats savulaik, bērnu dienās, darbojies
dramatiskā pulciņā. “Jaunieši studijā mainās, pabeidz
vidusskolu, aiziet studēt uz galvaspilsētas augstskolām. Man ir
dalībnieki, kad darbojušies jau bērnu pulciņos, bet ir tādi, kad
nekad to nav darījuši.”

Uz jautājumu, vai radošajā darbā netraucē tas, ka dalībnieks
atnāk no cita skolotāja, režisors pēc īsa pārdomu mirkļa
atbild: “Ne vieglāk, ne grūtāk. Visbiežāk ir tā, ka viņi
kādu brīdi it kā nav spēlējuši, tad atkal atgriezušies. Bet
ikviena lieta, kas jau kādreiz darīta, paliek cilvēka zemapziņā.
Jāteic, ka mēs ar Vitu Pētersoni strādājam katrs savā veidā,
pēc savas metodes. Lai gan ir labi, ka jaunietim ir kaut kāda
sajēga par to, ko darām.”

Studijas dalībniece Santa Sudmale mācās Dizaina un mākslas
vidusskolā. Viņai nav iepriekšējas teātra spēles pieredzes.
Viņa pamato, ka galvenais jau nav teātra māksla, bet tas, ka te
jūties kā mājā, labā vidē labi pavadi laiku un kaut ko
iemācies. Viņa uzskata, ka jaunieši, kas nāk uz šejieni, ir
draudzīgāki, citādāki nekā tie, kas neko tādu nedara.

Juris Ločmelis pastāsta, ka pie viņa studijā spēlējusi
skolotājas Vitas Pētersones bijusī audzēkne Marta Zāle-Zālīte.
Tagad studijā darbojas Ruta Beile. Ruta mācās Valsts 1. ģimnāzijas
11. klasē. Viņa spēlēja teātri, kad mācījās mazajās klasēs.
Ģimnāzijas laikā viņu uzaicināja tēlot krustmāti Agati lugā
par Pifu. Un tas, ka viņa tagad ir Jauniešu teātra studijā, ir
tikai loģisks turpinājums skolas laikā iesāktajam: “Man
gribas būt uz skatuves, tas dod tādu adrenalīnu. Vita Pētersone
mums, saviem audzēkņiem, ielika stingrus pamatus, kā uzvesties uz
skatuves, kā veidot un kādai jābūt saskarsmei ar skatītājiem.
Un šīs prasmes noder, ne tikai spēlējot teātri, bet arī dzīvē,
kad jāuzstājas publiski.” Ruta saka, ka atdevei uz skatuves
jābūt visu laiku, bet pats satraucošākais brīdis ir pirms
iziešanas publikas priekšā.

“Tie, kas grib un kas nāk spēlēt teātri, paši to
izvēlējušies un dara to ar patiesu aizrautību,” rezumē
režisors Juris Ločmelis.

KOPSAVILKUMS

Tie, kas spēlē teātri, ir:

– drošāki saskarsmē ar cilvēkiem;

– prot formulēt domu un runāt auditorijas priekšā;

– apgūst literārus darbus un iepazīst rakstniekus;

– iegūst jaunus draugus un domubiedrus;

– atrod iespēju, kā palikt saistītiem ar teātra mākslu arī
tad, kad bērnībai un jaunībai pateiktas ardievas.