Visā Latvijā šodien notiek atceres pasākumi, kas veltīti
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, godinot aptuveni 16 000 Latvijas
iedzīvotāju, kuri 1941.gada 14.jūnijā tika deportēti uz Sibīriju. Arī mūsu
pilsētā ar vairākiem atceres pasākumiem tiek godināti represiju upuri.

Pirmais no šiem pasākumiem notika Liepājas Centrālkapos – ar
svētbrīdi pie deportēto piemiņas akmens. Ļaudis, par spīti lietum, pulcējās
atceres pasākumā, lai ar ziediem un labiem vārdiem godinātu represētos. Kā portālam
norādīja viens no represētajiem, līst, jo pat Dievs no debesīm raud par šo
cilvēku ciešanām.

Pasākumā piedalījās gan Liepājas Politiski represēto kluba
biedri, Liepājas garnizona karavīri, jaunsargi, nacionāli patriotisko
organizāciju pārstāvji un pilsētas pašvaldības pārstāvji, gan ikviens, kam ir
svarīgi pieminēt tos, kuriem nebija lemts atgriezties dzimtenē.   

Pasākumu vadīja Rita Krūmiņa un Jānis Dreiblats, par
muzikālo noformējumu rūpējās Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra vīru
vokālais ansamblis “Dziedonis”. Pasākuma dalībniekus uzrunāja
Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš, Liepājas
Sv.Trīsvienības katedrāles dekāns mācītājs Pēteris Kalks, Liepājas Politiski
represēto kluba pārstāvji Andris Zīders un Arnolds Treide, Latvijas Nacionālo
partizānu apvienības Liepājas nodaļas priekšsēdētāja Biruta Rodoviča,
“Daugavas Vanagi Latvijā” Liepājas nodaļas priekšsēdētājs Mārtiņš
Dāle.

Represētais A.Treide uzrunu klātesošajiem sāka ar rindā:
”Cel, Dieviņ, augstu sētu apkārt mūsu tēvu zemi, lai netiktu mūdži, mošķi mūsu
zemi sapostīt.”

Portālam A.Treide atzina: ”Vienalga, kur arī liktens mūs
būtu nolicis, šo dienu mēs aizmirst nevaram. Bet, pašķirstot slepenās vēstures
lapas, mēs atrodam, ka mūsu liktenis sākts lemt jau 20.gadsimteņa 30.gados, kad
lielinieki jau sāka sastādīt pirmos ”tautas ienaidnieku” sarakstus. 1939.gada
3.jūlijā PSRS vēstniecības Latvijā pirmais sekretārs jau nosūtīja uz Maskavu
sīku pārskatu par ”aizsargu militāri politiskās organizācijas” skaitu, sastāvu
un darbību, saucot aizsargus par ”tautas ienaidniekiem, verdzinātājiem un fašistiskajiem
kārtības sargiem”.”

”1939.gada 11.novembrī izdota PSRS slepenā pavēle ”par
kontrrevolucionāro personu apzināšanu Baltijas valstīs”,” viņš turpina: ”Un jau
pirmajā okupācijas dienā, 1940.gada 17.jūnijā, nodrošinot iekšējo kārtību, tika
ievests viens karaspēka pulks, lai uzsāktu un izlemtu ”valdības jautājumu” un
enerģiski uzsāktu okupēto republiku sovjetizāciju.”

”Komisijas strādāja, nepagāja ne gads un jau 1941.gada
14.maijā CK pieņēma lēmumu ”Par kontrrevolucionāro organizāciju arestēšanu un
pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju
kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem”,” vēstures notikumus atgādina
A.Treide.

Un precizē: ”Bija sastādīti izsūtāmo saraksti, izsūtīšanas
vietas un daudzums. Bija arī aprēķināts, cik katrā stacijā būs vajadzīgi lopu
vagoni ar divstāvu nārām un aizrestotiem logiem. 577 no ģimenēm šķirto vīriešu
bija paredzēts sūtīt uz Juhnovu, kur tikko bija nošauti tūkstošiem poļu
virsnieku. Bet tā kā bija sācies karš, 2758 arestētos vīriešus 1941.gada 9.un
19.jūlijā nogādāja Vjatkas nometnē. 114 no viņiem Kirovā nošāva. 2223 nāves
nometnē gāja bojā divu gadu laikā.”

Savukārt sievietes un bērni, pat zīdaiņi, tika izkaisīti pa
visu Sibīriju, turpina represētais A.Treide: ”Par viņu likteņiem un izdzīvošanu
nerūpējās neviens.”

”Tāda bija vēsture mūsu bērnības laikā,” ar asarām acīs teic
sirmais vīrs, norādot: ”Bez vēstures zināšanām nācija nespēj attīstīties
nākotnē. Ja mēs aizmirsīsim mūsu tautas mocības un nāvi Sibīrijā, mēs zaudēsim
garīgo pamatvērtību un kļūsim par ivaniem, kuri neatceras savu cilmi. Taču gara
investīcijas gan Latvijas likteņgaitās, gan nācijas stiprumā vienmēr bijušas
tik lielas, ka mums pamazām izdodas pārvarēt Kremļa impērijas pirms 74 gadiem
izdarīto noziegumu pret cilvēcību.”

”Tomēr atcerēsimies, ka tam nav noilguma ne juridiski, ne
cilvēku apziņā,” viņš aicina: ”Un neaizmirsīsim, ka jaunieši ir Latvijas
nākotne.”

Pēc svētbrīža Centrālkapos dalībnieki devās uz Liepājas
muzeju, kur notiek represēto piemiņai veltīts koncerts “Dziesmas zemei,
kur mana sirds!” Koncertā kora dziesmas dzied Liepājas Tautas mākslas un
kultūras centra sieviešu koris “Aija” un Liepājas Bērnu un
jaunatnes centra jauniešu ansamblis “Liedags”.

Vēsturiskie dati liecina, ka 1941. gada 14. jūnijā
bez tiesas un sprieduma nevainīgi cilvēki tika sadzīti lopu vagonos un izsūtīti
uz Sibīriju, atrauti no tēvu zemes, no ģimenēm, no sev tuviem cilvēkiem. Viņi
kļuva cilvēki bez nākotnes.

Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941.gada 14.jūnija
deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus, viņu vidū
latviešus, ebrejus, krievus, poļus, no kuriem 3751 bija bērns vecumā līdz 16
gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga
nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar
ieslodzījumu nometnēs. 

Tāds liktenis piemeklēja arī 1371 Liepājas pilsētas un
apkārtnes iedzīvotāju. Viņi bija to Latvijas 15424 nelaimīgo skaitā, kas tajā
drausmīgajā naktī tika deportēti – gan lieli, gan mazi, gan veseli, gan slimi,
gan pavisam veci cilvēki, gan zīdaiņi.

57Skatīt galeriju