“Augustā atkal ir pilna bibliotēka, jo tad atmostas tie, kas vēl nav izlasījuši obligāto literatūru,” smejas Liepājas bērnu bibliotēkas “Vecliepājas rūķis” vadītāja Inga Jurgeviča. Viņa stāsta, ka arī jau septīto gadu Latvijas bibliotēkās īstenotais projekts “Bērnu žūrija” ir pietiekami labs stimuls, lai jaunākā paaudze vairāk lasītu. Mazliet piedāvāto pasākumu un balviņu dēļ, bet vairāk tieši tāpēc, ka bērniem patīk, ja uzklausa un ņem vērā viņu domas.

Turklāt, ja vēl lasīšanai piedāvātās grāmatas tiešām ir interesantas, tad “Bērnu žūrijas” dalībnieku netrūkst ne lauku bibliotēkā, ne pilsētā.

Sākumā vilina datori

I.Jurgeviča pastāsta, ka ik gadu bibliotēkā piesakās ap astoņdesmit bērnu, kas vēlas būt “Bērnu žūrijas” eksperti, taču visas piecas obligātās grāmatas izlasīt visiem nav pa spēkam, un pērn ekspertu anketas aizpildīja tikai 56 jaunie grāmatu vērtētāji. “Ļoti svarīgi, ka “Bērnu žūrijas” darbs nav tikai grāmatu lasīšana, bet arī vērtēšana, un tieši tas, ka bērniem ir jāizsaka savs viedoklis par grāmatu, ir nozīmīgi arī viņiem pašiem,” skaidro I.Jurgeviča. Mazie lasītāji slēdz īpašus līgumus, kuros apņemas lasīt grāmatas un novērtēt tās. Šogad pirmo reizi anketu var aizpildīt internetā, un bibliotēkas vadītāja stāsta, ka ir liela daļa ekspertu, kas jau tagad ir izlasījuši visas savas grupas grāmatas un jau ķērušies klāt citu vecuma grupu grāmatām. Ir, protams, arī tādi, kas pagūs visas piecas grāmatiņas izlasīt tikai līdz Jaungadam, kad ir “Bērnu žūrijas” grāmatu lasīšanas beigu termiņš. “Sākumā visiem vairāk patīk datori un internets, bet pamazām vien, pakāpeniski ienākot bibliotēkā, pavadot te vairāk laika, acis sāk aizvien biežāk šaudīties pa grāmatu plauktiem, žurnālu vietā bērni izvēlas paņemt uz mājām kādu grāmatiņu. Sāk viņi, protams, ar tām, kur skaistākas bildes, mazāk teksta, bet ar laiku sāk veidoties mazo lasītāju gaume,” pastāsta I.Jurgeviča. Viņa uzskata, ka lasīšanas veicināšanas pasākumiem ir milzu nozīme un ļoti noderīgi ir arī projekti, kas uz bibliotēku mudina nākt pirmsskolas vecuma bērnus, kuri vēl tikai apgūst lasītprasmi. Tomēr vadītāja norāda, ka būtiski ir arī tas, kāda ir vide bibliotēkā. “Ja bērnam šeit patiks, viņš nāks un iesaistīsies, atsaucoties jebkuram interesantam piedāvājumam,” saka bērnu bibliotēkas vadītāja.

Trešās klases skolniece Agita stāsta, ka bērnu žūrijā piedalās jau otro gadu. Viņa paguvusi izlasīt jau divas grāmatas un tagad atnākusi uz bibliotēku pēc trešās. Pērn meitenei par šādu akciju pastāstījusi mamma, un sākumā viņa negribīgi iesaistījusies projektā, jo domājusi, ka būs daudz jālasa. Bet tad izrādījies, ka žūrijas grāmatās ir arī dzejoļi, kas ir vieglāk lasāmi nekā stāstiņi. Meitenei pērn visvairāk patikušas Ineses Zanderes grāmatiņas “Māsa un brālis” un “Ja es būtu sivēns”. “Tur bija jocīgs dzejolis par Raimondu Paulu,” meitene atceras. Šogad viņa jau izlasījusi grāmatu “Vaukšķis”, kas likusies ļoti jautra. “Tur puika visu ko izdomāja un stāstīja citiem. Draugi sākumā dusmojās par to, ka viņš mānās, bet beigās atzina, ka bez viņa stāstiem ir garlaicīgi,” stāsta eksperte. Līdz jaunajam gadam viņa pagūs izlasīt vairāk nekā piecas grāmatas, jau pieveikusi arī “Ronju – laupītāja meitu”, ko skolotāja likusi lasīt obligātajā literatūrā, un vēl pāris grāmatu, ko ieteikusi mamma. Bet jautāta par to, kuru grāmatu viņa vēlētos izlasīt visvairāk, deviņus gadus vecā meitene pārliecinoši atbild: ””Hariju Poteru”. Bet vēl man tās ir par biezu.”

Jāraksta tā, lai patīk pašam

Šogad “Bērnu žūrijā” mazie lasītāji vērtēs arī divas Liepājas literātu grāmatas. Jaunākajā grupā starp piecām lasāmajām grāmatām iekļauta Ērika Kūļa “Bišu brīnišķīgais bērnudārzs”, kas ir stāsts par divām māsiņām Gunu un Guntu, kas ir pārliecinātas, ka bitēm var iemācīt vākt ne vien parastu medu, bet arī kartupeļmedu, rabarbermedu, sīpolmedu, zemeņmedu. Meitēni sparīgi darbojas, lai šo savu ieceri īstenotu, bet sastopas ar dažādām grūtībām, piemēram, jāsauc talkā kaimiņpuika Einārs, lai izdomātu, kā no ozola zemē dabūt omīti. Bet par to, kas beigās iekārtojās bišu bērnudārzā, varēs uzzināt, tikai izlasot grāmatu.

Rakstnieks Ēriks Kūlis saka, ka viņam grūti spriest, cik populāras viņa grāmatiņas ir bērnu auditorijā. “Pamanu, ka ik pa laikam manu stāstu fragmenti ir iekļauti kādā mācību grāmatā, ka tieku uzaicināts uz sarīkojumiem bērnu bibliotēkā, bet, cik zinu, populārāks jauno lasītāju vidū tomēr ir Harijs Poters,” viņš stāsta. Jautāts par to, vai rakstot bērnu auditorijai nepieciešama kāda īpaša pieeja, Ē.Kūlis skaidro, ka nav nozīmes, vai raksti lielam vai mazam lasītājam, jo vispirms ir jāraksta tā, lai patīk pašam autoram. “Tomēr, protams, es iedomājos kādu mazuli, viņa domu gājienu un runas stilu, kad rakstu savas bērnu grāmatiņas,” rakstnieks saka. Tāpēc nereti stāstos tiek izmantotas dažādas vārdu spēles, piemēram, kādā darbā mazuļi prātojuši, pie kā pieauguši pieaugušie, bet citā atkal, izdzirdējuši no vecāku sarunām jēdzienu “naudas atmazgāšana”, nesuši mazgāt naudu. Un tā kā bērnu dzīvē tagad ienāk ne tikai pieaugušo lietotie jēdzieni, bet arī problēmas un likstas, tad Ē.Kūlis uzskata, ka bērniem būtu vairāk jāpiedāvā lasīt gaišas un labestīgas grāmatas, nevis burlaku gabalus, kur varoņi lido pie padebešiem un nemitīgi ar kādu cīnās. “Ar ļaunumu ikvienam nāksies sastapties dzīvē, tāpēc grāmatās jābūt vairāk labestībai,” viņš saka. Tāpat, runājot par bērnu literatūras vizuālo noformējumu, rakstnieks uzskata, ka bērnu fantāziju rosina krāsaini un dzīvespriecīgi zīmējumi, kas ir vairāk draiski un ķecerīgi, nevis izraisa izbīli.

Arī puikas drīkst raudāt

Savukārt lasītāju vecākajai grupai šogad lasāmviela būs arī Sandras Vensko grāmata “Vāvere”. Tas ir stāsts par kādu pusaudzi un viņa iekšējo pasauli. “Situācijā, kad netiekam skaidrībā ar to, ko gribam no pasaules, esam nonākuši mēs visi, bet šis puisis vēl palicis bez ģimenes,” skaidro rakstniece. Viņa norāda, ka, grāmatu rakstot, viņa vēlējusies palīdzēt tikt ar šīm iekšējām problēmām galā arī lasītājiem, tāpēc grāmata veidota tā, ka katram trīspadsmit līdz sešpadsmit gadu vecam pusaudzim, sekojot līdzi grāmatas varoņa pārdomām, ir vieta paša atbilžu meklējumiem un līdzpārdzīvojumiem. “Grāmata jau vairāk nekā pusgadu ir apritē, un lasītāji sadalījušies divās daļās − vieniem, kam lasot nepatīk daudz domāt līdzi, “Vāvere” šķiet par sarežģītu, bet citiem atkal patīk tās noskaņa un iespēja pašam ko pārdomāt,” noskaidrojusi S.Vensko. Viņa norāda, ka izklaidējoša viņas grāmata šoreiz patiešām nav, toties piebilst, ka šis ir viens no retajiem darbiem, kas domāts puišiem. Parasti tādi attiecību stāsti tiek rakstīti meitenēm, bet te atļauts just un raudāt ir arī puikām. S.Vensko uzskata, ka ir ļoti svarīgi šādu lasāmvielu piedāvāt tieši puišiem, jo tas papildina viņu garīgo pasauli. Rudenī klajā nāks jaunā S.Vensko grāmata “Mare vairs nerunās”, kas savukārt vairāk patiks tieši pusaugu meitenēm. Runāt ar spurainajiem pusaudžiem, rakstniekam ir dubultizaicinājums, jo jāprot uzrunāt ne tikai cita paaudze, bet arī modernajā pasaulē dzīvojošie jaunieši, kas uz daudzām lietām skatās atšķirīgi. “Ilustrācija noteikti ir atslēga uz grāmatu, un ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai teksts un ilustrācijas viens otru papildinātu, nevis traucētu,” saka S.Vensko.

Anda Pūce,