“Narkotiku posts ir kaut kur tur ārā – mani tas neskar un nekad neskars,” tā, visticamāk, domājam mēs ikviens. Bet dzīvē notiek citādāk. Šis būs stāsts par bijušo liepājnieci Marinu (vārds mainīts), kura laimīgi apprecējās ar savu mīlestību – šarmantu vīrieti no Šveices, kuram bija gan labs darbs bankā, gan veiksmīga karjera, kas narkotiku lietošanas dēļ nu ir sākusi nopietni šķobīties. Un arī ģimene ir uz izjukšanas robežas.

Iespējams tagad, kad situācija ir kļuvusi tik saspringta, kad vīrs ārstējas klīnikā, bet Marina vēlas šķirties, viņa domā – kāpēc es to nesapratu daudz ātrāk. Bet tad bija mīlestība, kas šķita tik īsta, tik liela un mūžīga, ka, iespējams, viņa objektīvi nenovērtēja to, ko vajadzēja. Abi satikās pirms deviņiem gadiem, kad Marina vēl strādāja Maskavā. Piecus gadus draudzējās, viens pie otra braukādami ciemos. Jau tolaik, ciemojoties pie drauga Šveicē, jaunā sieviete ievēroja, ka puisis niekojas ar zālīti. Kad viņa tur aizbrauca, nedēļas nogalēs bija tikšanās ar draugiem, tusiņi, jautrība un zālīte. Tagad viņa saka – tā viņi tur dzīvoja un uzskatīja, ka labāk nelietot alkoholu, bet stresa un spriedzes mazināšanai labāk uzpīpēp marihuānu.

Pirms četriem gadiem abi nolēma sākt kopdzīvi, un Marina pārcēlās uz Šveici, kur viņai atradās darbs lielā starptautiskā kompānijā. Labi apmaksāts un prestižs darbs bankā bija arī draugam. Taču viņu attiecībās iestājās lūzums – aizvien biežāk Marinas draugam uznāca tādi kā agresivitātes uzplūdi. Tomēr mīlestība darīja savu, un pirms vairāk nekā gada abi apprecējās. Piedzima dēliņš, kuram nu ir gadiņš, un Marinai bija patiešām ideāls vīrs un bērniņam ideāls tēvs. Līdz atkal iestājās krīze – vīra agresivitāte uzliesmoja ar jaunu sparu, un bija pat brīži, kad Marina baidījās par savu drošību. “Varbūt es esmu vainīga – es pa māju vien dzīvoju, varbūt neesmu interesanta savam vīram,” viņa saka analizēt. Kad ciemos atbrauca Marinas mamma, arī viņai tika znota dusmu deva. Sarunās ar sievu viņš piekrita – jā, esot bijis nesavaldīgs, un solīja, ka tas nekad vairs neatkārtosies. Bet tas bija tikai solījums. Vienā mirklī vīrs varēja pārvērsties par pilnīgi nepazīstamu cilvēku – niknu un agresīvu, turklāt uzsprāgt bez jebkāda redzama iemesla.

Tad arī Marina uzzināja īsto iemeslu, un viņai tas bija neizsakāms šoks – izrādījās, ka jau ilgāku laiku vīrs lieto kokaīnu un viņam ir sakari arī ar prostitūtām. Lai atgūtos no satricinājuma, Marina uz laiku aizbrauca padzīvot pie mammas uz Krieviju, bet atgriežoties viņu dzīvoklis bija pārvērsts par īstu midzeni – vieglas uzvedības sievietes un vīra draugi, kas arī lieto narkotikas, tur bija saimniekojuši pa savam, visapkārt netīrība un nekārtība, turklāt pazudis daudz kas no Marinas personiskajām mantām. Vīrs viņas prombūtnē bija pazaudējis dokumentus, un viņam bija radušās arī nopietnas problēmas darbā.

Pašlaik Marina ir nokārtojusi vīram slimības lapu, un viņš ārstējas klīnikā Krievijā. Taču jau pēc nedēļas vēlējies no turienes tikt ārā un atgriezties Šveicē. Bet Marina vēlas laulību šķirt, lai arī vīrs apgalvo, ka viss būšot kārtībā. Turklāt viņa baidās arī par dēliņu, vai viņam nevar būt kādas iedzimtas veselības problēmas tēva narkotiku lietošanas dēļ. “Mums bija viss – mīlestība, pārticība, labs darbs un jaunība,” saka Marina. “Taču izrādās, ka atkarība ir stiprāka par visu labo.”

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds” pielikums “Veselība”