Ikdienā vairumam brīvprātīgo zemessargu ir katram savs darbs – rūpnīcās, būvobjektos, birojos, skolās, valsts un pašvaldības iestādēs –, bet brīvdienās viņi regulāri pulcējas, lai piedalītos Zemessardzes apmācībās. Kas viņus mudina ziedot savu brīvo laiku, lai apgūtu prasmes izdzīvot vai mācītos rīkoties ar šaujamieročiem? “Patriotisms un vēlme būt gataviem aizstāvēt savu ģimeni un valsti,” – tā skaidro mūsu uzrunātie zemessargi.

Arī tikko aizvadīto divu nedēļu nogales nebija izņēmums – Karostā norisinājās zemessargu ikgadējās pavasara cikla apmācības. Vienās no tām zemessargi pilnveidoja šaušanas prasmes ar triecienšautenēm un gatavojās sacensībām, kas aprīlī paredzētas Lietuvā. Otrajās notika pamata mācības jaunajiem zemessargiem, kā arī bija nodarbības izlūkiem un nodaļu vadītājiem.

“Kurzemes Vārds” ielūkojās nodarbībās, kurās jaunie zemessargi pirmoreiz iepazinās ar smagajiem šaušanas ieročiem – granātmetējiem, prettanku ieročiem, ložmetējiem –, un tas nudien neizskatījās viegli. “Lai pilnībā apgūtu šos smagos ieročus un kļūtu par speciālistu, ir jāmācās padziļināti, pēc tam jādodas arī uz Ādažu poligonu trenēties šaušanas praksē,” stāsta Zemessardzes 44. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Vilmārs Vecvagaris. “Bet jaunajiem zemessargiem šoreiz ir uzdevums tikai iepazīties ar šiem ieročiem. Lai viņi vismaz zinātu, kas tie ir, no kuras puses tiem pieiet un kā lietot. Lielākoties jaunie zemessargi tomēr mācās šaut ar triecienšautenēm.”

“Smagās sistēmas ieroči ir ne tikai sarežģīti, bet no šāvēja prasa arī labu fizisko sagatavotību, lai tos pārvietotu. Tie sver apmēram 40 kilogramu, tāpēc tos var pārvietot tikai divatā,” sīkāk paskaidro Zemessardzes 44. kājnieku bataljona virsseržants Sergejs Kačanovs, kurš ir viens no atbildīgajiem par apmācību organizēšanu.

Sergejs pats ir profesionālā dienesta karavīrs. “Zemessardzē nolēmu iestāties jau augstskolā, studentu militāro mācību laikā,” viņš atceras. “Kad 2002. gadā man piedāvāja kļūt par profesionālā dienesta instruktoru, tas ieinteresēja, nolēmu izmēģināt. Un joprojām esmu šeit. Sākumā biju kaprālis instruktors, tad seržants un jau augstāka līmeņa instruktors. Esmu piedalījies daudzās dažādās apmācībās, lai tagad varētu mācīt citus. Un zinu, ka man vēl ir iespējas augt un veidot karjeru tālāk.”

“Protams, esmu Latvijas patriots. Ja es tāds nebūtu, tad droši vien manis arī šajā dienestā nebūtu,” Sergejs piebilst.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 22.marta numurā.

#kvards-20160322-04#

73Skatīt galeriju