Vēl tikai nedaudz, un klāt būs brīdis, kad mazi un lieli dosies ārpus mājām, lai jautrā pulkā aizvadītu gada īsāko nakti.

Līgo un Jāņi neapšaubāmi ir vieni no populārākajiem latviešu svētkiem. Šoreiz ļausim izteikties jaunajai paaudzei – par to, kā svinēt Jāņus un kādi kuriozi to laikā gadījušies.

Līgo svētki un Jāņi katram jaunietim saistās ar kaut ko savu. Citiem tā ir kārtējā iespēja izballēties ar saviem draugiem, vēl citiem tā ir nakts, kad pabūt pie dabas un atcerēties gadu gadiem koptās latviešu tradīcijas. Par to, ko viņam nozīmē un kā vajadzētu svinēt Līgo, labprāt pastāsta viens no šo svētku vaininiekiem – Jānis: “Nevaru teikt, ka man Līgo svētki ir gada lieliskākie svētki. Jo, kad pienāktos mani sveikt vārdadienā, lielākoties visi jau guļ zem galda vai aizskrējuši papardēs.”

Puisis uzskata, ka īstai svinēšanai noteikti jānotiek vai nu laukos, vai arī vietā, kur zaļumu papilnam. “Manuprāt, visjaukākie svētki parasti sanāk, kad svini kopā ar radiniekiem, jo latviešiem jau pieņemts dziedāt un līgot, bet jaunā paaudze diemžēl ir aizmirsusi, kā to darīt, un šos svētkus asociē ar piedzeršanos,” spriež Jānis.

Jautāts, kā pats šogad svinēs Līgo, jauneklis atzīst, ka īsti nezinot: “Šogad, lai gan ir krīze un šķiet, ka pat sieru nevarēšu atļauties, tomēr jau esmu uzaicināts uz sešām vietām, bet neesmu vēl izlēmis, kur svinēt. Ir pārdomāts piedāvājums svinēt ar klasesbiedriem pie ezera jautrā noskaņojumā ar trakiem lēcieniem pāri ugunskuram. Tomēr visticamāk, ka svinēšu brīnišķīgā vietā pie Rucavas kopā ar savu draudzeni un viņas radiniekiem. Esmu pārliecināts, ka šie būs vislabākie Jāņi.”

Šķiet, Līgo svinēšanu grūti iedomāties kā sēdēšanu mājās pie televizora, jo visi apstākļi un tradīcijas šajā vakarā tā vien velk pie dabas krūts. Tomēr, kā izrādās, ne visus. Piemēram, Zane jau vairākus gadus svinēs mājās kopā ar tuvākajiem cilvēkiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka meitene un viņas ģimene aizmirsusi senču tradīcijas. “Šajos svētkos nevar iztikt bez siera ēšanas un alus dzeršanas. Droši vien dziedāsim līgodziesmas un ēdīsim svētku mielastu,” stāsta Zane.

Netrūkst arī tādu jauniešu, kas ir īsti Līgo vakara piekritēji. Par tādu sevi uzskata arī Liene, kura katru gadu vasaras saulgriežus cenšas aizvadīt pēc iespējas tradicionāli. “Man šķiet, ka pirms pašām svinībām noteikti jādodas pļavā, jāsaplūc puķes un jāuzpin vainags. Parasti uzpinu divas bizes, lai pēc iespējas vairāk atgādinātu skaistās latviešu tautumeitas,” pastāsta jauniete. Tāpat kā visus iepriekšējos gadus, arī šogad meitene svētku vakarā dosies ārpus mājām, zaļumos, kur tiks kurināts ugunskurs, dzerts alus, ēsts siers un dziedātas līgodziesmas. “Noteikti sagaidīšu saules lēktu, un iesaku to darīt arī citiem, jo Jāņu dienas rītā lecošā saule sniedz ļoti daudz pozitīvu emociju turpmākajai vasarai,” smaidot saka Liene.

Runājot par Līgo svētkiem, ne vienam vien sejā atplaukst smaids, atceroties kuriozus. Ko pastāstīt ir arī aktīvajai līgotājai Madarai: “Kā jau katru gadu, svinējām lielā radu un draugu pulkā. Saprotams, ne visu nakti dancosim pa pļavu vai ap ugunskuru, tāpēc nopirkām lielu auduma telti, kurā novietot galdu ar ēdamo, dzeramo, kā arī soliņus, lai varētu mierīgi pasēdēt.” Taču tik viegli pie atpūtas vietas nemaz nebija lemts tikt, jo vispirms tā bija jāsaliek. “Telti veidoja posmi, kas bija jāsavieno pareizās vietās. Taču, tā kā smidzināja lietus un kāds bija pamanījies telts celšanas instrukciju atstāt atklātā vietā, tā bija samirkusi un izjukusi,” aizrautīgi stāsta Madara. “Un vēl bija stiprs vējš, kas traucēja saliktos stabiņus noturēt taisni. Tā visa telts celšana sanāca kā viens liels cirks.”

Bet ar to līgotāju piedzīvojumi nebūt nav beigušies. Visu nakti turpinājies stiprs vējš, un Jāņu svinētāji ik pa laikam pasmējušies, ka tad, ja telts nebūtu tik labi piesieta, tā droši vien jau būtu aizlidojusi tālēs zilajās. Taču – ak vai! – jau kuro reizi piepildījies teiciens, ka jāuzmanās, ko teikt un ko neteikt skaļi. “Stāvējām pie ugunskura un vērojām, kā lēnām debesis paliek arvien gaišākas. Tad nelabi bļaudama pie mums pieskrēja mana māsa – viņa bija atklājusi, ka telts turas tikai vairs uz trijiem stabiem un kuru katru brīdi var aizlidot,” meitene pastāsta. Kamēr visi devušies pie telts, domādami, ko labot, nav izturējuši arī pārējie stabi, un visu acu priekšā telts jau cēlusies gaisā.

“Labi, ka tomēr paguvām noreaģēt un lidojošo telti saķert, jo citādi mēs tai varētu māt ardievas,” tagad, atceroties notikušo, smejas Madara. Laikam jau te vietā teiciens, ka labs ir tas, kas labi beidzas.

Daira Šteinberga,
“Kurzemes Vārds”