Tikai tāpēc, ka mūsu pilsēta atrodas starp ezeru un jūru, ko savieno plats kanāls, vasarā liepājniekiem var redzēt, kā no izšķilšanās vietas uz plašākiem ūdeņiem dodas miljoniem stinšu mazuļu.

Tas ir apbrīnojams skats. Šonedēļ to bija iespējams  vērot, paraugoties lejup no Tramvajtilta augstumiem. Mazo zivtiņu bari ņirbināja ūdeni tik ļoti, ka kanāls visā platumā likās dzīvs. Bet  svītrainie asari aši metās iekšā šajos mazo zivtiņu baros, ne mirkli  nekavējoties izmantot izdevību, lai pieēstu pilnus vēderus ar viegli    notveramo un kā no zila gaisa deguna priekšā pēkšņi nokritušo  barību.

“Tas ir apbrīnojami, kā steidzas laiks! Šķiet, vēl nesen  kanālmalā sēdēja stinšu makšķernieki, kas vilka bagātīgus lomus, bet tagad jau esam liecinieki jaunās stinšu paaudzes ceļojumam uz jūru,” vicinot krastmalā spiningu, lai notvertu vakariņām kādu asari, teica nosirmojis vīrs. Uz lielu lomu viņš tomēr necerēja, jo  plēsoņas bija sātīgi paēdušas.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Stinšu mazuļi dodas uz jūru.