Martā aprit desmit gadi, kopš Priekulē atvērta daudzfunkcionālā sporta halle. Mazliet vēlāk, 2009. gada augustā, par sporta metodiķi sāka strādāt Mārtiņš Mikāls. Novada pašvaldība piešķīrusi viņam “Gada priekulnieka 2018” titulu par veiksmīgu sporta dzīves vadīšanu un īstenotajām trakajām idejām, kas iedzīvotājus aizrāvušas un iesaistījušas dažādās sportiskās aktivitātēs.

M. Mikāls saka, ka sporta halles jubilejai negatavojoties: “Manā skatījumā tie ir tikai desmit gadi. Nav ievērojams vecums. Latvijai ir simts, Priekulei – 91, tad mēs esam mazi un zaļi.” Taču viņš atzīst, ka jaunās sporta būves devums Priekulei šajos gados esot pietiekami liels. “Daudz cilvēku šeit nāk un kaut ko dara. Vairums ir skolēni. Jau ir redzami panākumi. Mūsu jaunieši mācās Murjāņu sporta ģimnāzijā, visticamāk, pateicoties tam, ka šeit viņiem ir bijusi iespēja sākt sportošanu,” uzskata sporta metodiķis.

Priekulē tradicionāls sporta veids ir futbols. M. Mikāls stāsta, ka tā tas vēsturiski izveidojies, jo sporta zāles nebija. Darboties varēja tikai vidusskolas aktu zālē, tāpēc tika izmantotas iespējas spēlēt futbolu. Jauniešu klubā “FK Bandava” kājbumbu spēlē ap 60 bērniem, ne tikai puiši, bet arī meitenes. “Tagad sporta hallē ir trīs zāles – lielā, trenažieru un aerobikas. Tāpēc šī ir daudzfunkcionāla sporta zāle, kur notiek ne tikai viena veida nodarbības. Ļoti daudz lietuviešu brauc no Skodas uz mūsu trenažieru zāli,” pastāsta M. Mikāls.

Pagājušais gads Priekulē aizvadīts skriešanas un riteņbraukšanas zīmē. Skriešanas izaicinājums “Vakara riksis” septiņos posmos un patriotisma skrējiens “Izgaismo un iepazīsti Priekules novadu!” bija Mārtiņa idejas. “Esmu viens no tiem, kas kaut ko izdomā, bet viens jau nevar izdarīt, to teicu, arī apbalvojumu saņemot,” viņš atzīst. “Ja mēs spējam vakara skriešanā sapulcināt vidēji 80 – 100 cilvēku, mūsu skatījumā tas ir labs rādītājs. Prieks, ka daudz bija pirmsskolas vecuma bērnu, vidēji vakarā 30. Vecāki veda viņus, lai parādītu, ka tas nav nekāds bieds, ir jāsporto, tad arī būs veseli. Katrā pasākumā centāmies izcelt ģimenes.”

M. Mikāls vienmēr esot vēlējies, lai sanāk kopā tie, kas atsevišķi “kaut ko dara pa bišķim”. Ja nebūs vieglāk, tad vismaz jautrāk, jo skriet vienatnē daudziem esot grūti. “Skriešanu vakaros aizsāka Kaspars Dzintars, viņš aicināja visus pievienoties. Nospriedām, kāpēc gan vienu vakaru nemēģināt sarīkot kopā būšanu? Cerējām, ka atnāks 20 – 30 cilvēki, kurus mēs zinām. Kad atnāca tik daudz, cik nebijām gaidījuši, sapratām, ka cilvēkiem ir interese. Atbrauca arī vaiņodnieki, grobiņnieki un Aizputes pārstāvji, uz pēdējo posmu atbrauca ciemiņi no Engures,” priecājas M. Mikāls.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 4. marta numurā.

#kvards-20190304-06#