Kad aiz loga laika apstākļi rādās drūmi, smidzina lietutiņš, kad tā vien gribas atkal sajust sauli, nereti, gluži kā gājputni, dodamies uz siltākām zemēm. Tā, pavisam nesen bariņš liepājnieku atgriezušies no Āfrikas kontinenta. Viņi viesojās Marokā, iepazīstot gan tās skaisto, gan parastiem tūristiem apslēgto – ikdienišķo – pusi.

“Tas ir kļuvis par tradīciju – rudenī aizšaut kaut kur uz siltākām zemēm,” pastāsta “Liepāja Jaunatnes centra” darbiniece sabiedrības pārvaldes speciāliste neformālās izglītības jautājumos Egita Želve. Domājat, ka tas viņai izmaksājis veselu bagātību? Nekā! Egita, tāpat kā vēl seši ceļa biedri, ieskaitot Ditu Ņuņēvicu un Ingu Buku, kas piedalās mūsu sarunā, ceļojuma biļetei iztērējušas vien 12 latus. “Pat lētāk, nekā aizbraukt līdz Rīgai un atpakaļ,” smejas meitenes. Jau aprīlī čekoti lētie aviokompānijas “Ryanair” piedāvājumi. Pagājušā gadā viņi pa lēto aizbraukuši uz Barselonu.

Brīnumi nolaižoties

“Līdz Marokai nokļuvām ar četām, bet atpakaļ uz Latviju – piecām lidmašīnām, taču tas bija tā vērts,” secina Dita, kam piekrīt arī abas pārējās liepājnieces. “Kad nolaidāmies Marakešas lidostā, skats – skaists, savādāks kā pie mums,” turpina Dita, taču viņi vēl nenojauta, kas gaida ārpus šīs teritorijas. “Taksi neņēmām, līdz apmešanās vietai izlēmām aiziet ar kājām. Arī laika bija pietiekami, taču pārāk veiksmīgi mums tas neizdevās. Nomaldījāmies, kā rezultātā nostaigājām 20 kilometrus,” turpina Egita, toties šādi – blandoties apkārt – redzēts tas, kas iepriekš skatīts tikai filmās – vietējie geto rajoni, kas parasti tūristu acīm paliek apslēpts. “Šī visapkārt valdošā netīrība bija lielākais šoks,” atzīst Dita. Un vēl bija vairākas lietas, kas jaunieši lika pārsteigumā ieplest acis.

“Nebijām, nebijām attiecīgi sagatavojušies,” piekrīt Dita, kad stāsta par lielo karstumu – 39 grādiem, ko nācies izbaudīt drīzāk Latvijai piemērotā apģērbā – džinsos, biezās jakās, botās utt.

“Kad pēc vairākām stundām beidzot nonācām sarunātajā dzīvoklī, varējām nomazgāties un pārģērbties, lai pēc tam svaigi dotos iepazīt Marakešu.” Dzīvesvietu viņi bija izraudzījušies apmēram sešus kilometrus no centra. “Ja būtu tuvāk, cena – astronomiskāka,” zina Dita. Piedāvājumu jaunieši atraduši internetā, un katram tas izmaksājis 25 latus. Viesnīca būtu izmaksājusi dārgāk. “Dzīvoklis – luksus, ar visu nepieciešamo, bet kāds skats pa logu… Īsta izgāztuve,” atminas Egita. “Un viņiem tas ir normāli. Arī tirgos, mūsu skatījumā, valda šausmas – motoreļļas bodei blakus gaļas stends, tālāk drēbes, kas izklātas uz asfalta, tad atkal kas ēdams. Taču vietējiem tas šķiet normāli, viņiem tā ir ierasts.” Turklāt tirgū par klientu cīnās. “Tāda sajūta, ka tevi rauj uz visām pusēm,” atminas Inga, kas bijusi viena no lielākajām kaulētājām. “Kaulēšanos vajag izmantot. Piemēram, svaigi spiestu sulas glāzi no desmit dirhemiem nokaulējām uz trīs. Nevajag uzreiz piekrist viņu cenai, jo viņi ir viltīgi, piemēram, apavu bodītē mums cenas kurpēm nemaz neteica, kad prasījām, bet mudināja piemērīt un kad redzēja, ka der, nosauca augstāko cenu. Teicu, ka neesmu ar mieru, un cena tika nolaista zemāk. Noteikti jāseko, vai atdots viss atlikums, jo arī šmaukties viņiem patīk.”

Marokā liepājnieki pārsvarā pārvietojušies kājām, neizmantojot sabiedriskā transporta pakalpojumus. Pirmajā dienā iepazinuši vietējo apkārtni – ielas, veikalus, kur iegādāties pārtiku, lūgšanu vietas – mošejas utt. Ēdienu gatavojuši dzīvoklī paši – makaronus ar sieru, kartupeļus, sautējumu, kā arī pārtikuši no dažādiem augļi – granātāboliem, banāniem, melonēm.

Piedzīvojumi Kasablankā

“Īpašs izstrādāts maršruts, ko noteikti vajadzētu redzēt šajā piecās dienās, mums nebija, tikai galvenie pieturas punkti,” stāsta Egita. Ceļotāji apmeklējuši izdaudzinātos olīvu dārzus Marakešā, pabija botāniskajā dārzā “Jardins Menara” un pilī “Palais bahia”. Bet par īstu piedzīvojumu izvērties trīs stundu garais brauciens uz Kasablanku. “Devāmies uz autoostu, lai noskaidrotu, cikos kāds transports iet. Izdomājām noīrēt mikriņu, lai gan tas sanāca dārgāk, tagad šķiet, ka tas bija pareizākais lēmums,” secina Dita un noskurinās, iedomājoties vien, kas varējis notikt, naktī blandoties pa Kasablankas ielām. “Pilsētā ir viens no augstākajiem noziedzības līmeņiem visā valstī,” skaidro Egita, piebilstot, ka arī Marakešā viņi nakts laikā nav gājuši ārā, jo tūristiem tas ir mazliet neomulīgi.

Mikriņa šoferi bijis grūti izprast – te viņš pret viesiem attiecies labi, te atkal nostādījis mulsinošās situācijās. “Viņš jautāja, vai mēs gribam ēst? Nosaukt to par ēstuvi, kur viņš mūs aizveda, ir grūti. Tā izskatījās pēc garāžas ar bleķa galdiem. Ēdām olīvas eļļā, vistu ar rīsiem, frī, maizi. Garšoja labi, taču apkārtējā vide apetīti neveicināja,” atminas Dita, un skaļi iesaucas, kad sarunas laikā secinām, ka par maltīti atstāti 65 dirhemi, kas, pārvēršot mūsu naudā, sanāk gandrīz pieci lati katram. Dita piebilst, ka tieši šī iemesla dēļ tur nevajag rēķināt naudu. “Viņi uz mums reāli uzvārījās, jo šaubos vai vietējie tur ēstu par tādu summu,” spriež Dita. Egita piebilst, ka acīmredzot savējie savējos atbalsta. Jāatzīmē, ka 100 dirhemi mūsu naudā ir 7 lati.

Vēl viens nepatīkams incidents izvērsies pie Atlantijas okeāna. “Bijām ļoti priecīgi, ieraugot okeānu. Metāmies peldēties, ūdens bija diezgan vēss, taču piedzīvojums – labs. Pēc tam devāmies noskaloties dušā, taču, kad iznācām ārā, no katra prasīja 10 dirhemus. Bijām ļoti pārsteigti, teicām, ka nemaksāsim, jo pirms došanās iekšā par to neviens nebrīdināja,” stāsta Inga, taču galu galā samaksāt nācies. “Bet ar to viss nebeidzās,” sarunā iesaistās Dita. “Izrādījās, ka jāmaksā bija vēl 30 dirhemi par vietu, kur bijām apstājušies, lai gan arī par to mūs iepriekš nebrīdināja. Labi, ka sanāca mazliet nokaulēt.”

Bet, kā smejoties sacīja Egita, adrenalīna pilnā diena Kasablankā turpinājusies. “Šoferis mūs aizveda uz vecpilsētu. Teica, ka šeit ir lēts tirgus. Pēc mirkļa sapratām, ka kaut kas nav kārtībā, jo mūs apleca policisti, un lūdza atstāt šo vietu, citādi būs vāks. Izrādījās, ka šī tūristiem ir bīstama vieta, kaut gan pats mikroautobusa vadītājs bija mūs šurp atvedis. Tā nu mēs, policistu pavadībā, devāmies atpakaļ uz savu mikriņu. Jāsaka, ka policisti visā valstī ir ļoti uzmanīgi, un seko tam, lai tūristiem nekas nenotiek. Un šī nebija pirmā reize, kad viņi mūs paglāba,” atminas Egita.

Citu reizi – Sahāras tuksnesis, beduīni, pirts

Kas vēl piedzīvots Marokā? “Fočējāmies ar kamieļiem, kas patiesībā ir dārgs prieks. Sākotnēji prasīto 200 dirhemu vietā, nokaulējām uz pusi – 100, jo teicām, ka vēlamies tikai nofotografēties,” saka Inga, vēlreiz atgādinot, ka kaulēties ar vietējiem noteikti vajag, jo tūristiem cenas ir tiek ļoti uzskrūvētas.

Egita atzīst, ka ar angļu valodu vietējiem ir švaki. Zina standarta frāzes un skaitļus. Taču sastapuši arī tādus, kas ļoti labi pārvaldījuši šo svešvalodu.

“Noteikti bija vērts aizbraukt,” pēc ceļojuma secina Dita. “Esot šeit, Latvijā, ir grūti iedomāties, kā ir tur. Tas bija liels kultūršoks.” Tam piekrīt arī abas pārējās meitenes, un iesaka to apskatīt un izbaudīt arī citiem. ”Mums tā bija sava veida eksotika,” saka Egita. “Beigās pieradām gan pie netīrības, gan pie lielā karstuma.” Inga piebilst, ka sajūtas bija, kā atrodoties kādā filmā par nabadzīgu Āfriku vai “pastkartītē” ar palmām, okeānu.

Vai bija kas tāds, kas palika neapskatīts, neizdarīts? “Vajadzēja iekāpt tajā taksometrā,” smejoties atbild Dita, “jo šoferis ņem vairākus pasažierus, pat septiņus, trīs iesēdinot priekšā un četrus – aizmugurē. Būtu visi kopā izvizinājušies.” Vēl palicis neapskatīts Sahāras tuksnesis, neiepazīti beduīni. Tāpat izpalicis kāda izklaides klubiņa un vietējās pirts apmeklējums. “Citu reizi,” saka Dita. Nākamgad, iespējams, liepājnieku bariņu sastapsim Tenerifē, Ibizā vai Maljorkā. Kopumā jaunietes ceļojumā iztērējušas vidēji 120 latus.

Interesanti, ka šogad izdevniecības “Lonely Planet” sastādītajā tūristiem vispievilcīgāko (best value) ceļojumu galamērķu sarakstā pirmajā desmitniekā iekļuvušas divas Āfrikas kontinenta valstis – Dienvidāfrikas Republika un Kenija.

Uzziņai

– Maroka (oficiāli Marokas karaliste) ir valsts Ziemeļāfrikā ar 33 241 259 iedzīvotājiem;
– Tā atrodas pie Atlantijas okeāna un Vidusjūras, ko atdala Gibraltāra šaurums;
– Maroka ir vienīgā Āfrikas valsts, kas nav Āfrikas Savienībā. Taču tā ir Arābu līgas dalībniece;
– Valūta – Marokas dirhems;
– Valsts valoda – arābu valoda.

Avots: http://lv.wikipedia.org

Foto no Egitas Želves personīgā arhīva

Skats uz Atlantijas okeānu.

Tirdzniecības bodītes.

Skats aiz tirgus plača.

Mošeja Kasablankā.