Vēl tikai 11 dienu līdz 1. decembrim, kad medniekiem Latvijas mežos būs atļauts tēmēt šaujamo Latvijas vienīgā un tāpēc arī dižākā mežakaķa – lūša – virzienā.

Un mednieki atzīst, ka šī zvēra nomedīšana uzskatāma par izcilu sasniegumu.

Piesardzīgs, gudrs un veikls

Lūša tēls vienmēr ir bijis teiksmām apvīts, un cilvēki visbiežāk to ir apvijuši ar šausmu stāstiem par kluso slepkavu, kas nemanāmi piezogas gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem un kož tos nost. Un tomēr tikai retais cilvēks mežā ir redzējis dzīvu lūsi, kurš Latvijas teritorijā mīt kopš pēcledus laikmeta. Tāpat nav dzirdēts, ka šis meža kaķis būtu uzbrucis cilvēkam.

Tomēr jāatzīst, ka lūsis pie mums ir lielākais plēsējs pēc brūnā lāča un vilka. Pieaudzis dzīvnieks sver ap 18 kilogramiem, un ārkārtīgi reti tas sasniedz 30 kilogramu svaru. Toties pēdas tam ir milzīgas – no 8 līdz 13 centimetriem, un, ieraugot to nospiedumu, tiešām var rasties iespaids, ka tur ir gājis kāds milzīgs kaķis no dinozauru laikmeta.

Iemesls, kāpēc lūsi ļoti reti redz, ir tas, ka šis dzīvnieks ir ļoti piesardzīgs, gudrs un zibenīgi veikls, bez tam aktīvs tikai krēslas un nakts stundās. Viņš pārtiek gandrīz tikai no tā, ko pats noķer, un lūsis labprāt tvarsta zaķus, stirnas un mežacūku sivēnus. Dabisko ienaidnieku lūsim faktiski nav. Par tādiem uzskata tikai vilkus, taču šie plēsēji labāk viens otru redz ejam, nekā nākam.

Izrādās, ka lūšu gaļu var lietot arī uzturā, taču tā obligāti un pareizi termiski jāapstrādā, jo liela daļa šo dzīvnieku, kā jau gaļēdāji, ir inficēti ar kādu no helmintozēm – trihinellām, lenteņiem un cērmēm, kuri nereti nobendējot pašu lūsi.

Medības stingri uzrauga

Latvijas mežos mīt ap 1000 lūšu. Katrā medību sezonā atļauts nomedīt apmēram desmito daļu no tiem. Katras mežniecības teritorijā ir stingri noteikts medījamo lūšu skaits, kas parasti nepārsniedz 10. Ja lūsi nošauj nelegāli, medniekam draud lielas nepatikšanas. Piemēram, novembra sākumā Sēlijas mežniecībā kādam medniekam misējies ar redzi, un, domājot, ka skrien stirna, viņš trāpījis lūsim. Tāpēc – 1800 latu naudassods un divu gadu cietumsoda draudi.

Mūspuses – Dienvidkurzemes mežniecības – teritorijā lūši ir retāk sastopami nekā citviet Latvijā. Taču katru gadu pa kādam meža kaķim tomēr tiek nomedīts.

Grobiņas virsmežniecības mežzinis Andris Bērents “Kurzemes Vārdam” pastāstīja, ka šogad pa visu Kurzemes zonu atļauts nomedīt tikai kādus astoņus lūšus. Parasti noteikto limitu arī izsmeļ. Taču lūšu tvarstīšanu kontrolē ļoti stingri. Praktiski pirms katrām medībām ir jānoskaidro, vai kādā Kurzemes nostūrī lūšu limits nav sasniegts un vai drīkst pa tiem bliezt, ja meža kaķis gadās pa šāvienam. Savukārt pašas Grobiņas mežniecības teritorijā lūšu ir ļoti maz. Tikai daži pārīši, un pagājušajā sezonā neviens no mednieku lodēm nav kritis.

Lūsi speciāli nemeklē

Grobiņas Novada domes izpilddirektora vietnieks Harijs Poprockis, kurs ir arī pieredzējis mednieks, pastāstīja, ka speciāli lūšu medībās neviens neiet. Jo šo dzīvnieku noķert ir ļoti maz cerību. “Ir daudzi pieredzējuši mednieki, kuri savā mūžā lūsi tā arī nav redzējuši. Šis dzīvnieks ir ārkārtīgi piesardzīgs,” apgalvo H. Poprockis. Viņš gan var padižoties, ka lūsi mežā ir gadījies redzēt pat divas reizes. Vienreiz arī sašāvis, taču ierocis bijis pielādēts ar smalkām skrotīm, jo viņš bija devies sloku medībās. “Lūsi parasti nošauj, kad dodas citu zvēru medībās. Meklēt lūsi nav jēgas, tas reizēm mēdz parādīties, kad mednieks sēž slēpnī,” piebilst H. Poprockis.

“Diemžēl lūsi esmu redzējis tikai fotogrāfijās,” smejot atzīst Ziemupes mednieku kolektīva vadītājs Haralds Šulcs. “Un domāju, ka mūspusē ir ļoti maz veču, kuri var palielīties ar to, ka nomedījuši lūsi.” Un tomēr lūšu klātbūtne mežā ik pa laikam ir jaušama, un arī Ziemupes apkārtnē šad tad redzami lūša milzu pēdu nospiedumi. “Katrā ziņā, ja kādam izdosies dabūt rokā lūsi, tas mums visiem būs liels notikums,” prognozē H. Šulcs.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds” 

Lūsis Latvijā ir viens no skaistākajiem un gudrākajiem meža dzīvniekiem, kurš pārvietojas tik nemanāmi, ka tikai retais to ir redzējis.