Puisis gāja pa ielu, rokās turēdams asteru pušķi. Iedams garām bariņam meiteņu, viņš pēkšņi smaidīdams sniedza vienai no meitenēm ziedu. Meitene samulsa, iespurdzās, draudzenes sāka smieties, bet jaunais cilvēks nesamulsdams deva arī viņām pa sārtajai rudens laika lieciniecei. Tālāk jau viņas gāja ar ziediem rokā.

Pretī nāca dāma gados, ar tādu pašu puķi, daiļā dzimuma pārstāves saskatījās, un sieviete smaidot uzrunāja meitenes: “Kā redzu, mūs ir apdāvinājis viens un tas pats cilvēks! Skaisti, vai ne?” Meitenes priecīgi piekrita, ka jā, tas viņām esot uzlabojis garastāvokli. “Tikai žēl, ka ne visi prot saņemt tādas negaidītas veltes,” turpināja sieviete. “Redzēju, ka puisis saņēma pretī ne tikai smaidus un paldies vārdus, bet divas kundzes viņu visai rupji nolamāja, ko uzmācoties, vai kauna neesot! Mūsu sabiedrībai priecāties vēl jāmācās un jāmācās!”