“Nododam šīs sezonas pēdējo pirmizrādi un pēc 6.marta aizejam atvaļinājumā,” saka teātra vadītājs Herberts Laukšteins. “Cerēsim, ka vasarā varēsim kaut ko darīt un vismaz brīvā dabā satikties ar skatītāju.”

Jau pagājušā gada decembrī teātris bija izlēmis atcelt pavasara mēnešos plānoto jauniestudējumu veidošanu.

“Ja mums nav pašu ieņēmumu, dzīvojam pilnībā no dotācijas, tad tas ir ļoti liels slogs pašvaldības budžetam – gan atalgot cilvēkus, gan iestudēt izrādes,” toreiz teica H. Laukšteins.

Tobrīd teātra kolektīvs vēl pieļāva iespēju, ka februārī vai martā saslimšana ar Covid-19 mazināsies un būs iespēja vismaz pie daļēja zāles piepildījuma spēlēt publikai.

Teātrim iesaldēti paliek seši iestudējumi, kas radīti no 2020.gada novembra līdz šā gada martam.

Tās ir trīs monoizrādes Mazajai zālei: aktiera Edgara Pujāta jubilejas izrāde Pētera Turrīni “Tas arī viss” (režisors Mārtiņš Kalita), Džoanas Didionas “Maģiskās domāšanas gads” ar Andu Albuži (režisore Beatrise Zaķe) un Dmitrija Petrenko iestudētā izrāde – Dankana Makmillana “1 000 000 labu lietu”, kurā spēlē Gatis Maliks vai Edgars Ozoliņš.

Lielajai skatuvei tapis Karīnas Tatarinovas un Roberta Dintera sarunu koncerts “Čaklais. Cits”, Elena Eikborna romantiskais farss “Kā mīl tā otra puse” Gundara Silakaktiņa režijā un pats pēdējais darbs – Alesandro Bariko “Jaunā līgava”, ar kuru pēc pārtraukuma Liepājā atgriezies režisors Dž. Dž. Džilindžers.

“Izrāde jau nav filma, kuru nofilmē un noliek plauktā, lai gaida, kamēr varēs parādīt,” atzīst D. Petrenko, “izrāde ir dzīva tikai tad, kad to spēlē skatītājiem.”

Šoreiz gan režisors neesot tik pesimistisks kā iepriekšējā reizē, kad teātru darbs tika apturēts pēkšņi. Gatavojot izrādi “1 000 000 labu lietu”, bija zināms, ka tai nāksies kādu laiku gaidīt.

“Pieļauju, ka mums vajadzēs vēlreiz sākt mēģināt, protams, ne no paša sākuma,” viņš uzskata.

Nozīmīga loma izrādē “Jaunā līgava” uzticēta Liepājas aktierkursa audzēknei Madarai Kalnai.

“Esmu satraukusies, taču arī gandarīta un priecīga par nosacīto pirmizrādi tikai teātra darbinieku lokam. Skatītāju un kritiķu neesamība, no vienas puses, ir atvieglojums, satraukuma mazāk, taču, no otras puses, ir žēl. Divi mēneši nostrādāti, gribētos saņemt saikni – lai kāds pateiktu, kā tas izskatās no malas,” saka jaunā aktrise.

Sākoties pandēmijai, jau no 3. kursa otrā semestra studijas pilnībā izmainījušās, pērn pavasarī visi sēdēja mājās un apguva tikai teoriju.

“Ir savādi. Gatavojam diplomdarbu, kuru neviens neredzēs. Tikšanās ar skatītāju nāk, nāk, bet tā arī neatnāk. Jau četrus gadus mēs darbojamies iekšējā burbulī, un tā gaidījām šo tikšanos,” pastāsta M. Kalna. Tomēr šāds darbs trenējot pacietību un profesionalitāti.

D. Petrenko ir arī topošo aktieru pedagogs. “Mēs neskatāmies uz to, kas notiek augstskolā, bet uz to, kas notiek teātros. Uzskatām jauniešus par pilntiesīgiem aktieriem, kuri nāk uz darbu un mēģina katru dienu, ievērojot visus drošības noteikumus,” viņš pastāsta.

Mācības aktierkursam ir pagarinātas ar vasaras semestri, un izlaidums notiks septembrī.

Pašlaik D. Petrenko strādā pie diplomdarba izrādes “Cietsirdīgās spēles”, Alekseja Arbuzova lugu adaptējusi Rasa Bugavičute-Pēce. Pēc tam otru izrādi “Jaunības slimības” veidos Māra Ķimele.